Staburags.lv ARHĪVS

Aicinājuma meklējumos

Līga Sudare

2016. gada 19. janvāris 00:01

1251
Aicinājuma meklējumos

Vidusskola, augstskola, karjera, vīrs, mašīna, bērni, māja... — šādu “mantru” jau no mazotnes sev cenšas iekodēt ne viena vien meitene, aizmirstot pat padomāt, ko viņa patiesībā vēlētos un kas ir viņas aicinājums. Jaunā māksliniece un fotogrāfe Valta Klints no Skrīveriem gan pavisam noteikti tāda nav, jo viņai ir svarīgi saprast sevi pa īstam un iet pašai savu ceļu. Pārliecība Valtas skatienā un vārdos atgādina viņas uzvārda semantiku, lai gan pati meitene atzīst, ka vēl tikai ir īstā ceļa meklējumos.

Pārdomu brīdis
— Mākslas skola, mākslas vidusskola — šķiet, jau no bērnības esi mērķtiecīgi tiekusies tieši pēc māk­slas. Vai tas varētu būt saistīts ar to, ka tava mamma ir skolotāja mākslas skolā?
— Patiesībā abi mani vecāki ir saistīti ar mākslu, viņi abi iepazinās, mācoties mākslas vidusskolā Liepājā! Mamma vairāk nodarbojas ar glezniecību, tētis — senāk ar grafiku, tagad ar galdniecību. Man ir vēl divi vecāki brāļi, kuri šobrīd nav saistīti ar mākslas pasauli, lai gan zīmēšanas periods ir bijis mums visiem, tikai ar laiku brāļiem interese pazuda, bet man — auga. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu zīmējusi. Sākumā pētīju vidi sev apkārt, pēc tam  zīmēju savus fantāzijas tēlus —  vecāki to pamanīja un gādāja, lai varu attīstīt savas prasmes. Nekas cits skolas laikā mani īpaši neaizrāva.
— Kāda tu biji skolas laikā?
— Biju klusa, jutos izstumta un nesaprasta, jo mani neinteresēja tas, kas tajā laikā visiem šķita stilīgi un svarīgi. Cerēju, ka viss mainīsies, kad aiziešu mācīties uz Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (JRRMV). Protams, kolektīvs krasi atšķīrās no tā, kāds bija Skrīveros, taču tik un tā tur jau bija kompānijas, kas kopā mācījušās pamatskolā, sadrau­dzējušās, un es atkal jutos sveša... Tikai pēdējā mācību gadā jutu saikni ar saviem kursabiedriem, bija izveidojusies draudzība, varēju justies droša un pašpārliecināta.
Šie četri gadi, kurus pavadīju “Rozentāļos”, bija milzīgs pārmaiņu laiks, tas ir laiks, kurā es ieraudzīju patieso sevi, laiks, kurā cīnījos ar saviem niķiem, negatīvajām domām, atmetu sabiedrības pieņemtos standartus par to, kā dzīvot, un beidzot ieklausījos sevī un dzīvoju, kā patiesi vēlējos, kļuvu patiesa gan pret sevi, gan pret apkārtējiem, man radās savs viedoklis.
— Tīri loģisks nākamais solis pēc JRRMV būtu studijas Māk­slas akadēmijā — vai esi par to domājusi?
— Tas arī bija vienīgais, uz ko mērķēju pēc JRRMV pabeigšanas, — vēlējos tur studēt vizuālo komunikāciju. Diemžēl neizturēju konkursu, kas bija diezgan liels —  29 kandidāti, bet tikai deviņas vietas. Tagad meklēju citas iespējas. Iestājies pārdomu brīdis. Varbūt mans aicinājums ir darīt kaut ko citu? Tik daudz varbūtības parādījušās —  esmu domājusi mācīties par operatoru,  kaut ko par dizainu vai varbūt vispār studēt aktiermeistarību. Dažreiz iztēlojos, kā tas būtu — iejusties kādā tēlā, just tās emocijas, pārdzīvojumus. Šī doma ļoti aizrauj, dažreiz galvā izspēlēju dažādus sižetus, bet tad atkal atduros pret realitāti — varbūt arī aktiera darbs nav tāds, kādu es to iedomājos, ņemot vērā, kādas ir prasības.
Skaidrībā vēl neesmu tikusi, bet tai katrā ziņā jābūt kādai radošai jomai, jo citur sevi nemaz nevaru iedomāties —  juristos noteikti studēt neiešu! (Smejas.) Man ļoti patīk fotografēt, bet mūsdienās ir tik daudz fotogrāfu, ka tikai retajam ar to izdodas arī nopelnīt. Šobrīd vienkārši strādāju darbu, lai varētu nopelnīt iztikai, bet brīvajā laikā —  fotografēju un gleznoju.
— Nedaudz jau tev ir iznācis izpausties profesionāli mākslas jomā — tu esi vāka dizaina autore grāmatai “Skrīveru stāsti”. Pastāsti, lūdzu, nedaudz vairāk par šo sadarbību!
— Vispār esmu piedalījusies divu grāmatu vāku tapšanā! Pirmā bija Dainas Vancānes-Viļumas apkopoto Skrīveru novada pasaku un teiku grāmata “Valodiņa raiti tek” — tas vēl bija laikā, kad mācījos Skrīveru mūzikas un mākslas skolā. Atceros, ka zīmēju ilustrāciju pasakai par miltu malējiņu Maiju. Toreiz varbūt šķita, ka labi uzzīmēju, bet tagad skatos un domāju, ka tur tomēr nav kaut kas kārtībā… (Smejas.)
Bet ar D. Vancānes-Viļumas grāmatas “Skrīveru stāsti” vāka ilustrēšanu iznāca pavisam dīvaini un, godīgi sakot, ne pārāk labi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es dizainu veidoju taisnstūrveida grāmatai, kāda bija sākotnējā iecere, bet izrādījās, ka grāmata tomēr ir kvadrātveida, tikai virsraksta un ģerboņa centrējums palicis, kas savukārt nav veiksmīgi ievietots kvadrātveida formātā. Otrkārt, arī burtu fonts nav manis izvēlētais, kā arī fons gluži nav tas, kādu biju iecerējusi, tāpēc pat nezinu, vai varu šo dizainu saukt par savu —  kāds pārveidoja manu darbu. Treškārt, grāmatas sākumā vispār piemirsa ierakstīt, kas ir vāka dizaina autors, bet, ņemot vērā iepriekš minētos novērojumus, varbūt tas nemaz nav slikti... Es, protams, esmu ļoti pagodināta, ka man uzticēja šo darbu, bet diemžēl visu šo ap­stākļu dēļ nevaru teikt, ka ar to lepojos.
Māksla, kas palīdz iedziļināties sevī
— Ko tev nozīmē māksla? Sevis izteikšana pasaulei, pasaules izprašana sevī vai vēl ko citu?
— JRRMV laikā gleznošana man bija visbriesmīgākā mācību stunda. Pēc šīm nodarbībām negribēju nevienu redzēt, kur nu vēl ar kādu runāt, jutos iztukšota un pazemota. Bet tagad man ir radusies lielāka interese par gleznošanu, varu izlikt no sevis uz audekla vai papīra to, ko vēlos, varu iedziļināties sevī. Apzināti cenšos tam atvēlēt vairāk laika. Ja nav jāzīmē vai jāglezno kādi pasūtījuma darbi, pievēršos savai izaugsmei.
— Tavos internetā publicētajos darbos redzams, ka pārsvarā zīmē un glezno tieši cilvēkus. Kāpēc?
— Mani interesē cilvēks kā māk­slas objekts, man patīk izpētīt cilvēku uzbūvi, vaibstus, ķermeni. Studēt cilvēku vizuāli, lai parādītu viņa personību, izceltu raksturu. Piedēvēt viņam kādu spēju vai īpašību un, izejot no tās, veidot savu stāstu ar galveno varoni. Arī fotogrāfijā mēģinu panākt to pašu efektu, mēģinu radīt personāžu. Tas nav tāds speciāls mērķis, tas mani vienkārši vairāk piesaista.
 — Valda stereotips par māk­sliniekiem kā ļoti bohēmiskām būtnēm — nakts dzīve, ballītes, haoss, darbs pēdējā minūtē... Vai kaut kas no tā ir attiecināms arī uz tevi?
— Drīzāk sevi uzskatu par mierīgo tipu. Labāk pieceļos agrāk, jo man patīk rīta svaiguma sajūta. Pārsvarā ceļos līdz ar sauli, bet, kad jāiet uz darbu, vispār ceļos 5 rītā! Neesmu liela ballētāja, šad tad jau “pavelkas” kaut kur aiziet, bet pārsvarā dzīvoju mierīgi. Esmu diezgan pedantiska un kārtīga mājās, arī darbus vienmēr mēģinu nodot laikā, jo nepatīk tas stress, kas ir pēdējā mirklī, kad tevi vēl steidzina, kaut kas nesanāk, nav laika padomāt un pārbaudīt.
Attieksme pret pasauli — vegānisms
— Valta — māksliniece, fotogrāfe... kas vēl?
— Zinu, ka attieksme pret to mēdz būt dažāda, bet svarīga manas dzīves daļa ir vegānisms. Ar savu darbību atbalstu arī biedrību “Dzīvnieku brīvība” — fotografēju protestus pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, piedalos vegānisma popularizēšanas pasākumos un tamlīdzīgi. Biedrībā nejūties viens ar savu pārliecību, satiec līdzīgi domājošus cilvēkus — ja jau cilvēkam rūp dzīvnieki, tad, visticamāk, viņam ir laba sirds, un viņš labi izturas arī pret apkārtējiem cilvēkiem.
Vegāne esmu jau divus gadus. Sākumā var šķist grūti, bet, gūstot pieredzi un izglītojot sevi, vegānisms kļūst interesantāks... Bet vegānisms nav saistīts tikai ar ēšanu vien, tā ir pasaules uztvere. Tas ir dzīvesveids, kas palīdz mazināt resursu patēriņu un kaitējumu videi. Cilvēki kaut kā negrib par to aizdomāties, visus uztrauc tikai ēšana, kaut gan patiesībā vegānisms — tā ir attieksme pret pasauli un dzīvām būtnēm. Ļoti labi apzinos, ka mēs nevaram citiem uzspiest mainīties, varam tikai citus iedvesmot ar savu labo piemēru. Viens draugs, kurš visu laiku vīpsnāja par manu vegānismu, pēkšņi izdomāja atnākt uz pasākumu “Vegāniskie Ziemassvētki” — viņš bija pārsteigts, cik daudz garšīgu lietu mēs ēdam! (Smejas.)
Būt pašai, nevis tēlot kādu citu
— Sākoties jaunam gadam, cilvēki vienmēr izvirza kādu apņemšanos. Kā ir ar tevi? Ko sagaidi no šī gada?
— Jā, es arī esmu izvirzījusi vairākus mērķus, ko šogad centīšos realizēt. Centīšos vairāk izpausties radoši — zīmējot, gleznojot, fotografējot vai kā citādi, centīšos atrast savu īsto izteiksmes veidu. Citreiz sēžu darbā, un pēkšņi prātā ienāk kāda ideja, ko gribas nekavējoties īstenot. Izdomāju visu, ko un kā darīšu, bet tad pēkšņi attopos — ai, esmu taču darbā! Kad atnāku mājās, klāt nogurums vai iedvesma zudusi, gribas vienkārši skatīties kādu filmu un neko nedarīt...
Tāpēc jācenšas vairāk ar sevi strādāt, neļauties slinkumam.
Vēl manos plānos ir nopirkt riteni, lai varētu ceļot arī pa Latviju. Viens variants ir kopā ar draugiem ar busiņu apbraukāt Latviju, otrs variants — vienai pašai ar velosipēdu, jo tas ir labākais veids, kā iepazīt ne tikai apkārtni, bet arī sevi.
— Nākotne nes arī nezināmo, kas ne vienmēr ir labs. Domājot par to, kas tevi biedē?
— Domāju par to, kā būs, ja nu neizdodas atrast savu ceļu un savu izglītību. Ja nu laiks paiet un neesmu to izmantojusi? Un, protams, tādā globālākā plāksnē bail, vai tik cilvēce neaizies galīgā sviestā...  Trakums, kas apkārt notiek un patiesībā nevar nemaz saprast, kas notiek! Nezinu, kam var ticēt, mediji ir vai nu pērkami, vai paši kaut ko izdomā — viss ir apšaubāms.
Atklātība un godīgums mūsdienās diemžēl ir reta parādība. Tomēr es ceru, ka cilvēkiem atvērsies acis un viņi pārstās pakļauties tiem stereotipiem, kā vajadzētu dzīvot. Gribētu, lai cilvēki ir paši, nevis tēlo to personu, kura citiem varētu patikt. Vienmēr būs cilvēki, kas tevi kritizēs, aprunās, tad kāpēc vajag izlikties par kādu? Esi tu pats, un īstie cilvēki paši nāks pie tevis.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Valta Klints.
Dzimšanas laiks:
1995. gada 9. jūlijā.
Dzimtā puse: Taurupe (līdz 2006. gadam) un Skrīveri.
Dzīvesvieta: Rīga.
Izglītība: beigusi Andreja Upīša Skrīveru vidusskolu, Skrīveru Mūzikas un mākslas skolu (vizuālās mākslas pamati), Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu.
Nodarbošanās: strādā, brīvajā laikā glezno, zīmē un fotografē.