“Neesam pelnījuši šādu dzīvi”

2016. gada 19. janvāris 00:01

1416

Nedēļas skrien tik ātri, ka reizēm šķiet, šādā tempā joņojot, pat nemanīsim, kā nodzīvosim līdz simt gadiem!
Pagājušajā nedēļā pēc ilgiem laikiem visa ģimene kopā aizbraucām uz opereti “Sikspārnis”. Bija arī abas omes, trīsgadīgais mazdēliņš. Raizējāmies, kā mazais to izturēs, vai nebūs līdzīgi kā Maestro — kad Raimondam Paulam jautāja, kā viņš jūtas, dzirdot tikai vīru kori izpildām viņa dziesmas, Pauls atbildēja: “Cilvēks ir radīts, lai ciestu!” Tik traki gan nebija, mazdēls godam izturēja visus cēlienus, gan paskatījās, gan pagulēja. Skaists pasākums vispirms jau tāpēc, ka visa ģimene bijām kopā. Turklāt “Sikspārnis” ir lieliska izrāde. Biju patīkami pārsteigts par Jolantu Strikaiti, kurai ir ne tikai lieliska balss, bet viņa ir ļoti atraktīva un talantīga māksliniece.
Darbs? Esam mazs uzņēmums, kurā strādājam desmit cilvēku. Darbs mums ir arī ziemā, tagad no siltūdens zivīm iegūstam ikrus, pārdodam zivju mazuļus, tos pērk gan lietuvieši, gan igauņi. Tāpat iekrājies darāmais mežā, arī man tur patīk pastrādāt. Nesen ar puišiem pārrunājām, ka kopā strādājam jau 23 — 25 gadus. Kadru mainības mūsu uzņēmumā tikpat kā nav, viens otru saprotam no pusvārda. Gribu pateikt paldies saviem uzticamajiem darbiniekiem! Esam kopā cīnījušies, un tas, ka uzņēmums pastāv un attīstās, ir arī puišu nopelns.
Valsts līmenī sekoju līdzi, kā veidojas valdība. Man šķiet, ka politiķiem ir jāstrādā, nevis jāspēlē teātris, bet mūsu valstī tieši tas patlaban notiek. Tiekšanās pēc varas, necieņa pret tautu. Kāds te vairs godaprāts vai politiskā atbildība? Jaunieši brauc prom no Latvijas, cilvēki, kuri strādājuši visu mūžu, saņem niecīgas pensijas, bet politiķi tikai veido sev izdevīgas shēmas un izliekas to visu nemanām. Tauta un valdība dzīvo divās dažādās pasaulēs, un tāpēc arvien vairāk šķiet, ka paši pār savu valsti vairs nevaldām.
Jau sen esmu vīlies politikā, taču man aizvien simpatizē politiķi, kuri strādā un domā, piemēram, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola, kura parādīja stingru nostāju gāzes tirgus atvēršanas jautājumā, visas viņas idejas ir argumentētas un saprotamas. Arī veselības ministrs Guntis Belēvičs mēģina kaut ko mainīt un darīt, nebaidās nostāties pret bezsaimnieciskumu, kaut vai iestājoties pret ātrās palīdzību pakalpojumu pirkšanu, kas bija acīmredzama naudas izšķērdēšana. Ja man būtu teikšana, es ļautu strādāt tieši šādiem cilvēkiem.
Valsts ieņēmumu dienests sludina, ka vairāk kontrolēs zobārstus, servisus, “ķers” frizierus, kuri nemaksā nodokļus. Manuprāt, vajadzētu sākt no otra gala un pavērot, kā tos līdzekļus no valsts kases izsaimnieko. Kaut vai VID ēkas uzturēšana — tas valstij izmaksājot apmēram septiņus līdz deviņus miljonus. Cik cilvēkiem ir jāstrādā, jāmaksā nodokļi, lai šādu naudu iemaksātu valsts kasē? Šādas klajas izšķērdības ir ļoti daudz, tas ir primārais, uz ko būtu jāskatās, bet pie mums neviens ne par ko neatbild. Tas ir skumji… Reizēm brīnos, kā ar šādu attieksmi mūsu mazā valsts vispār var pastāvēt. Latvija būtu bagāta zeme, ja kāds te nemitīgi kaut ko “neshēmotu”, sākot ar bankām “Baltija” un “Parex”, beidzot ar lielo uzņēmumu iztirgošanu. Taču esmu pārliecināts, ka taisnība kaut kad uzvarēs, tas ir tikai laika jautājums.
Pagājušajā nedēļā sastapu kādu zemnieku no Seces. Viņš pastāstīja: bijis pie dēla Dānijā, viņam alga esot ļoti laba, sakot, lai likvidējot saimniecību un braucot turp strādāt. Te ir tas skumjais stāsts, un man pat asaras saskrēja acīs. Kāpēc mēs gājām uz barikādēm, cīnījāmies par valsts brīvību? Lai Latvija šodien paliktu tukša? Un neviens nedrīkst cilvēkus nosodīt par šādu rīcību, jo katram ir tikai viena dzīve, kurā viņš grib strādāt un nopelnīt pienācīgai dzīvei un iztikšanai, bet Latvijā to vienkārši nevar izdarīt. Pensionārs nevar nopirkt zāles, ģimenēm jādomā, kā pabarot un palaist skolā savus bērnus. Latvieši ir strādīgi un gudri, un mēs neesam pelnījuši šādu dzīvi. Kas notiks tālāk? Labāk jau nepaliek, bet arvien sliktāk gan. Paldies Dievam, mani abi bērni ir Latvijā, kaut es reizēm nevaru saprast, kas ir labāk…
Pagājušajā nedēļā ļoti pārdzīvoju traģisko ziņu, ka Liepājā ugunsgrēkā gājuši bojā divi bērni. Sāc domāt — ja viņu vecāki nebūtu aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, nebūtu atstājuši mazos vecmammai, drīzāk nekas tāds nebūtu noticis. Atkal šī piespiedu emigrācija!
Lai gan citam varbūt šķiet, ka uzņēmumu īpašniekiem nav, par ko sūdzēties, arī šajā jomā atalgojums neatbilst ieguldītajam darbam. Es kā privātuzņēmējs pat nedrīkstu atļauties slimot, man jābūt darba ierindā visu laiku, nedrīkstu atslābt ne mirkli. Taču ir ļoti grūti katru dienu cīnīties un pierādīt savu eksistenci. Uzskatu, ka jebkurš uzņēmējs, kurš spējis pastāvēt no deviņdesmitajiem gadiem, strādājis un attīstījis uzņēmumu, devis darbu cilvēkiem un maksājis nodokļus, šodien ir pelnījis Triju Zvaigžņu ordeni. Protams, šajos gados daudz kas uzlabojies, piemēram, ierēdņu darba kultūra, komunikācija ar uzņēmējiem. Ir jūtams, ka kontrolējošās iestādes nevis tikai soda, kā tas bija agrāk, bet cenšas ieteikt, palīdzēt, taču kaut kādi šķēršļi darbā aizvien ik pa laikam tāpat ir.
Arī man reizēm bijuši vājuma mirkļi, gribējies atmest visam ar roku. Algas darbiniekiem izmaksā, bet sev tikai kaut kad, kaut kad varēsi atļauties — arī tā ir bijis. Taču Latvija ir tik burvīga zeme, te dzīvo labi un patīkami cilvēki, un svešā zemē es sevi vienkārši nespēju iedomāties. Tāpēc jāsaņemas un jāiet uz priekšu!
Ļoti priecājos, ka beidzot ir kārtīga ziema. Man patīk, ka ziemā ir sals un sniegs, bet vasarā ir silti un saulaini. Mēs dzīvojam ļoti unikālā zemē — mums ir četri gadalaiki, mums nav jābaidās no dabas kataklizmām. Neko labāku par Latviju pat nevaram vēlēties!

Staburags.lv ARHĪVS

“Neesam pelnījuši šādu dzīvi”

Kategorijas