Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

www.staburags.lv

2016. gada 15. janvāris 00:01

354

(6. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
39. diena
Sagaidām Migelu un viņa sievu un dodamies pastaigāt pa pilsētiņu. Skaista — nav tik lepna kā Montereja, bet ir, ko redzēt. Pilsētā ir iela, kur spokojas. Naktīs esot dzirdamas zirgu pakavu skaņas. Gribam atvadīties no ģimenes un doties tālāk pilsētu apskatīt vieni paši, taču nesaprotamies ar mūsu draugiem un viņi no mums neatkāpjas. Domājam, ko darīt. Vīrs dosies uz Gvadalaharu, kas ir viens no mūsu ilgajiem pieturas punktiem. Nolemjam braukt līdzi.
Viņi te nesteidzas. Migels gatavojas divu diennakšu ceļam. Kad šoferītis gatavs, atvadāmies un esam ceļā, kur apbrīnojam skatus. Pa ceļam redzam interesantu dzīvnieku — tas esot zirga un govs krustojums, ļoti spēcīgs. Braucot šoferītis mums parāda savu un tēva zemi — milzīgs rančo. Interesanti, ka cilvēki ar tādām bagātībām te dzīvo ļoti vienkārši.
Redzēsim arī Meksikas lielāko pilsētu Mehiko, kur dosimies vēlāk, tad Gvadalahara un Montereja, kur jau nodzīvojām pāris dienu. Izrādās, Migelu pirms diviem gadiem Monterejā apzaga pieci vīri ar ieročiem. Mafija te ir galvenā, un policijā neko nesaka, ja pie viņiem vēršas ar līdzīgām problēmām.
Pa ceļam ieskrienam paēst, bet bieži gadās kaut kur “iegrābties”, jo vienmēr sakām, ka gribam pamēģināt kaut ko jaunu, taču ne vienmēr tas ir kaut kas ēdams, kā, piemēram, marinētas cūku ādas vai govju nāsis. Bet atrodam arī kaut ko interesantu — cukurniedres, kuras košļā, kamēr zūd garša, un tad izspļauj. Ņamm!
Vakarā esam savā pieturas vietā, no centra gan tālu, bet ir hotelītis — 20 dolāru, astoņas stundas.
43. diena
No rīta dodamies uz tirgu. Sākumā jāiet cauri vairumtirdzniecības vietām, kas pilnas mašīnām, dārzeņu un augļu kalniem. Tālāk jau iespējams nopirkt produktus mazākās daļās. Tirgus Meksikā noteikti ir jāredz! Kustīgs, smaržīgs un daudz neredzētu ēdienu.
Hernando stāsta par Gvadalaharu. Tā esot slavena ar to, ka te esot visskaistākās meitenes Meksikā un visvairāk homoseksuālo vīriešu. Šodien mūsu plāns ir apskatīt tādu vietu kā Tlakepake un piramīdas, kas ir apaļas, nevis trīsstūrveida. Mūsu draugs saka, ka nostopēt kādu būs grūti, un aizved mūsu ar mašīnu. Stundas brauciens, un esam pie piramīdām. Meksikā tā ir svarīga lieta. Lielākie svētki esot pavasara saulgrieži, tad cilvēki tērpjoties baltā un ejot uz piramīdām gūt enerģiju.
Piramīdas esot būvētas 1000 gadus pirms mūsu ēras, un tām līdzīgas esot 2000 citas visā pasaulē. Lielākajai esot tādas kārtas kā “matrjoš-
kai” — iekšā četras.
Tālāk dodamies uz Tlakepaki — tā ir maza pilsētiņa līdzās Gvadalaharai. Tūristu vietiņa. Skatāmies tradicionālo deju, kas ir augstu stabā. Trakums! Pilsētiņa izrotāta īsti meksikāņu garā.
Grūta diena. Sešos vakarā ēnā 32 grādi. Iedomājieties, kā ir dienā saulītē.
Piebarojām meksikāni ar makaroniem. Viņi laikam nav pieraduši tik daudz ēst. Mēs gan! Taču mums ļoti patīk, ka te viss ir tik vienkārši. “Sterilajiem” te būtu grūti dzīvot. Dzeram no vienas krūzītes un drīkstam viens otra ēdienu aiztikt ar rokām.
44. diena
Viss sākas ar to, ka izlasām — piektdiena, 13. Prasām, vai Meksikā tam ir kāda nozīme? Izrādās, te nelaimīgā diena ir otrdiena, 13. Tā ka esam drošībā.
Hernando mūs pavada līdz pilsētas robežai, sākam stopēt un jau pēc pusstundas esam mašīnā. Klausamies meksikāņu mūziku kumbiju. Ritms fascinē.
Mūsu šoferīti apstādina policija. Viņš uzreiz paskaidro, ka visur valda korupcija, paņem dokumentus, 100 peso, aiziet parunāties, un viss ir ok. Arī mūs brīdina, ka policija ir pērkama un ar to labāk uzmanīties. Īpaši tūristiem.
Mūs izlaiž uz apkārtceļa, tāpēc stopējam atkal. Mums paveicas — tiklīdz paceļam zīmi, apstājas mašīna. Viņš gan nebraucot uz galvaspilsētu, apstājas 200 kilometru (kas te ir netālu) no tās — pilsētā Keretaro. Rikardo mūs uzaicina palikt pāris dienu pie viņa. Māja super — kalnā, pa logiem redzama visa pilsēta. Rikardo ir 74 gadi, dzīvo kopā ar sievu un dēlu. Sieva ir pensijā, bet pats nevar nosēdēt mierā. Viņš no vienas pilsētas uz otro pārdzen jaunas automašīnas tirgošanai. Mēs braucam ar 2015. gada toijotu.
Vakarā Rikardo aizved mūs apskatīt vecpilsētu. Te daudzas mājiņas nav apdzīvotas, jo te aizliegts veikt jebkādus uzlabojumus, lai saglabātu pilsētas seno tēlu. Nedrīkst mainīt logus vai durvis, atjaunot elektrības vadus. Šī esot viena no drošākajām pilsētām Meksikā. Rikardo gan saka, ka mums izpratne par drošību noteikti ir citādāka, jo nekad nav nācies no kaut kā baidīties. Te tā ir ļoti augstu novērtēta, tāpēc pēdējo 10 gadu laikā pilsētā iedzīvotāju skaits no 40 000 pieaudzis līdz miljonam.
Smejamies par šejieniešu braukšanas stilu — haoss. Viss ceļš mirgo, trešā daļa brauc ar ieslēgtu pagrieziena gaismu, bet nekur negriežas. Vēl viņš piekodina — ja degvielas uzpildes stacijā pilda degvielu, noteikti jāizkāpj no mašīnas un jāpārliecinās, vai darbinieks to lej tvertnē vai garām kādā mucā.
Mājās vakarā Rikardo izrāda savas senlietiņas, viņš ir tāds kā kolekcionārs. Dzeram tekilu — tiešām laba. Diena interesanta, un arī sastaptie cilvēki kā vienmēr superīgi.
46. diena
Diena sākas mantu kravāšanu. Dodamies ceļā ar 2016. gada mašīnīti! Rikardo kaimiņš mums iedod 200 peso ceļam. Ja neņemsim, apvainosies. Paldies! Pa ceļam iebraucam Pueblito ciematiņā un apskatām baznīcu, kas Rikardo ir svarīga. Bet nu jau esam uz lielceļa. Rikardo ir grūti no mums atvadīties. Viņš mašīnā vēl brauc mums līdzi, kamēr meklējam labāko vietu, kur stopēt. Arī šoreiz paveicas. Paceļam zīmi, un mašīna jau klāt. Meitene, kas strādājusi Kanādā un zina angļu valodu.
Viņa stāsta, ka Meksika ir ļoti bagāta un skaista, taču problēma ir cilvēkos — visi sūdzas, bet pārmaiņās piedalīties nevēlas. Piemēram, absurds, Meksikā ir nafta, bet nav naftas attīrīšanas iekārtu. Sūta naftu amerikāņiem, viņi to attīra un pēc tam pārdod meksikāņiem.
Meitene mūs piedāvā aizvest līdz Mehiko, bet pa ceļam ir skaista pilsētiņa Tepotsotlana, līdz ar to līdz galvaspilsētai paliek 50 kilometru. Trāpām tieši gadatirgū. Tas ir tik iespaidīgs! Smaržas, garšas, skaņas un bildes, daudz cilvēku. Katrā stūrītī mūzika, mākslinieki, dejotāji. Daudz ko var pagaršot par brīvu. Cilvēki dejo un izbauda, ēdiens ir visur, it kā tā būtu gastronomiskā atpūta. Izbaudām dienu, paliekam hotelītī, bet rīt galvaspilsēta!
47. diena
Nokļūstam ar mašīnu līdz Mehiko centram. Pilsēta milzīga. 25 miljoni iedzīvotāju, 2000 metru virs jūras līmeņa (tas un smogs daudziem rada nogurumu). Apskatām pilsētas centru — katedrāli, valdības ēku. Viss milzīgs un skaists, cilvēku nenormāli daudz. Infocentros pilsētas kartes nav, bet vienā mums pajautā, no kurienes esam. Sakām — no Latvijas. Un meitene uzreiz priecīgi saka “paldies” un stāsta, ka māk pagatavot kartupeļu pankūkas un rasolu, ko viņai iemācījis viņas latviešu draugs.
Esam atraduši koučsērferi, dzīvoklītis foršs. Mūsu saimnieks ir pavārs, viņam pieder restorāns, vakarā dodamies turp. Tas jau ir slēgts, bet puisis to atver, un visi kopā gatavojam vakariņas, mēs — kartupeļu pankūkas, viņš — tunča seviči. Garšīgi un glauni. Pagaršojām arī sienāžus, ir ok.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas