“Britu” ģimene pilsētas dzīvoklī

2016. gada 15. janvāris 00:01

949

“Kā cilvēks var nemīlēt dzīvniekus?” raugoties uz trijiem mazajiem kaķēniem, kuri jautri rotaļājas pie kājām, sarunas laikā saka Irēna. Viņas dzīvoklis pilsētas daudzdzīvokļu namā pavisam neilgā laikā kļuvis par mājām nu jau kuplai kaķu ģimenei, un jaunās sievietes stāsts par to ir ne mazāk aizraujošs.

Irēnai nu ir veseli pieci kaķi: kaķene Bella, kurai viens no vecākiem ir persiešu šķirnes, dižciltīgais Mio Mačo — tīršķirnes britu pusgarspalvainais runcis ar visiem ciltsrakstiem, un viņu trīs kaķēni. Bet nu visu no sākuma.
Kaķītis dāvanā
“Mūsmājās pirmais kaķis ienāca 1997. gadā,” stāsta Irēna. “Abas meitas bija mazas, un apsolīju viņām atvest kaķīti no Rīgas. Sibīrietis Ričs meitenēm nemaz tā īsti neiepatikās, viņš vairāk bija mūsu kaķis. Ričs nodzīvoja 18 gadus, meitas jau apprecējās un, nākdamas ciemos, allaž nosmējās: “Rič, tu vēl dzīvs?” Pērnvasar viņš devās uz labākiem medību laukiem. Pagāja nedēļa, tad otra, nākam ar vīru mājās no darba, bet neviens te vairs negaida, kaut kā pietrūkst…”
Kad Irēnas vīram tuvojās vārdadiena, meitas ierosinājušas: uzdāvinām tētim kaķīti! Meitenes sludinājumā internetā atradušas skaistu kaķenīti, tai pakaļ visas trīs braukušas uz Ikšķili. “Tādu, mazu un bailīgu, manā šallē ietītu, arī viņam atvedām dāvanā,” stāsta Irēna. “Ar Bellu visa kaķu epopeja mūsmājās arī sākās.”
Bella visus apbūrusi ar savu skaistumu, draisko un reizēm kaprīzo dabu. Īpaši kaķenīti iemīļojusi mazmeitiņa — tinusi lakatos, mīļojusi, un allaž viņas apciemojums arī tagad sākoties ar kaķu apčubināšanu.
Precinieks vai mēbele?
Kad Bella paaugusies, saimnieki izlēmuši meklēt precinieku. Vispirms aptaujājuši paziņas, vai viņiem nav kāda spējīga, tas ir, nekastrēta runča. Izrādās, pilsētā tāds teju ar uguni jāmeklē! Atveduši tīršķirnes skaistuli tepat no Aizkraukles pagasta. “Rāms un savaldīgs, bet trīs dienas kā mēbele istabas vidū arī nosēdēja, ne viņam mūsu Bella interesēja, ne kas cits pasaulē,” smej Irēna. “Man viņa kļuva žēl, teicu vīram: ved atpakaļ uz mājām! Tad atvedām pelēku runci no blakus mājas, bet arī tam mūsu Bella neiepatikās. Lai gan saimnieki viņu raksturoja kā rātnu kaķi, viņš kļuva patiešām dusmīgs, kad kaķene viņam tuvojās.”
Donžuāns par samaksu
Lai gan kaķenes “izdošana pie vīra” divas reizes piedzīvoja totālu izgāšanos, saimnieki mierā vēl nelikās. Ik pa laikam Irēna apskatīja arī sludinājumu portālus un vienā izlasīja, ka tepat Jēkabpilī “izīrē” precinieku, britu šķirnes runci. Piezvanījuši, saimniece īsi noteikusi: kaķis īsts donžuāns, bet tas joks maksās 70 eiro! “Aizdomājāmies…” nosaka Bellas saimniece.
Tad internetā parādījies sludinājums: par simbolisku samaksu atdod divus gadus vecu “britu” runci. Uzzināju, ka saimniecei jādodas uz ārzemēm, tāpēc vēlas kaķi atdot. Bailīgi zvanu vīram un domāju: viņš noteikti teiks, ka esmu traka! Kur mums vēl viens kaķis! Irēnai par lielu pārsteigumu, vīrs noteicis: “Tiešām ir tāda iespēja? Braucam pakaļ!”
Mio Mačo ir britu pusgarspalvainais tīršķirnes runcis ar visiem ciltsrakstiem, un arī savā uzvedībā viņš ir dižciltīgs, rāms un ieturēts. Arī Bella sākusi viņam pielāgoties un kļuvusi daudz rātnāka. “Tādu mieramiku kā Mačo vēl neesmu redzējusi,” saka Irēna. “Viņš pie mums ir tikai četrus mēnešus, bet esam pie viņa tik ļoti pieraduši. Mačo ir tik labs, tik mīļš. Ne viņš apskādē mēbeles, ne kādam pāri dara, ne arī viņam piemīt citi runča netikumi. Turklāt tā mīļo mūsu Bellu! Apbužina, nolaiza no galvas līdz kājām.”
Un arī “mīlestības augļi” — trīs mazie jauktasiņu “briti” — visi kā viens līdzīgi tēvam — skaisti un bezgala mīļi.
Līdzās dzemdībās
un barošanā
Arī par kaķenes dzemdību pieņemšanu Irēnai ir vesels stāsts. “Jau iepriekš noskatījos internetā video. Tas man noderēja, citādi nezinātu, ko darīt,” nosaka viņa. “Kad dzemdības sākās, Bella visu laiku staigāja man soli solī pakaļ, skatījās acīs, it kā lūdzot, lai palīdzu. Kā pusdienlaikā apsēdos kaķenītei līdzās, tā vakarā tik piecēlos. Bella mierīgi tika ar visu galā. Brīdī, kad piedzima pirmais kaķēns, sapratu, ka britu šķirnes kaķēniem ir lielas galvas, viņi ir lieli, un kaķenīte šajā procesā ļoti piekusa.”
Arī bērnu barošanā mājinieki neatstāja kaķeni vienu, un pirmās nedēļas Bella ar visu savu grozu un kaķēniem naktis pavadīja gultā blakus saimniekiem — kad bērni gribēja ēst, Irēna palīdzēja tiem atrast pupu.
Nu mazajiem ir pusotrs mēnesis, lielākais no viņiem jau sācis ēst arī papildu barību, un drīz kaķēni dosies uz jaunajām mājām. Kad jautāju, vai tos pārdos, Irēna nosaka: “Dāvināšu! Kad Bellai piedzima kaķēni, daudzi teica: kur tu tos liksi? Atbildēju, ka skaisti kaķēni visiem patīk, un tā arī ir. Katram mazajam pieteikušies pat vairāki pretendenti, un īstenībā jau arī nākamie Bellas bērni ir aizrunāti.”
Par spalvām un prieku
Vai kaķi saimniekiem tiešām nerada nekādas neērtības? “Vienīgais mīnuss ir tas, ka spalvas mūsu mājās tagad ir visur,” atzīst Irēna. “Citādi man ne mirkli nav bijis grūti par viņiem rūpēties, un daru to ar patiesu prieku. Kaķēni iepriecina visus, stundām varam vērot, cik interesanti viņi draiskojas, arī Bella labprāt iesaistās bērnu rotaļās.”
Irēnas mājās jautrības patiešām netrūkst — kāds mazais kaķu bērns kož ausī kaķu mammai, kāds iebāzis galvu starp redelēm, cits mēģina tikt augšup pa aizkariem. “Ir interesanti,” vien nosaka saimnieki.
Mazmeita kaķu “meitenīti” jau nodēvējusi par Grāciju — tik cēla viņa ir. Viens kaķu “puika” savukārt nosaukts par Panku, viņam vārds dots interesantās “sasukas” dēļ, trešo kaķēnu sauc Boss. “Arī mazmeita labprāt sev paturētu kādu kaķēnu, bet vecāki iebilst,” saka Irēna.
“Bella ir lieliska māte, arī Mačo viņai palīdz rūpēties par bērniem, un domāju, ka mūsu kaķu ģimenē vēl būs pieaugums. Arī citiem taču esmu apsolījusi kaķēnus!” nosmej jaunā sieviete. Atzīšos, ka, skatoties uz šo kaķu idilli, nodomāju: es laikam arī gribētu kaķi. Kad mājās kaķu bildes rādu mazajam dēlam, viņš savukārt paziņo: “Es gribu visus piecus!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Britu” ģimene pilsētas dzīvoklī

Kategorijas