Uzvarai vajag spēku un mīlestību

2016. gada 15. janvāris 09:11

Ir janvāris. Latvija slīgst baltās kupenās. Pirms ceturtdaļgadsimta šis laiks latviešiem nebija balts — pelēks un drēgns, cerību un arī neziņas, baiļu pilns. Tikai divdesmit pieci gadi pagājuši kopš 1991. gada 13. janvāra. Tad ļaudis mītiņā pārpildīja Daugavmalu un tuvējās Vecrīgas ielas.

Līdz 25. janvārim — padsmit dienas bija kā finiša taisne notikumiem, kuros izšķīrās Latvijas liktenis — barikāžu laiks.
“Barikādes padomju tankus nebūtu noturējušas. Jau no paša sākuma neviens tik naivs nebija, lai domātu, ka ar betona blokiem un no sliedēm sametinātiem “ežiem” nosargāsim Augstākās Padomes, Ministru kabineta un citas ēkas. Domāju, visiem bija skaidrs, ka kādas 15 — 20 minūtes, varbūt pusstundu aizkavēsim bruņumašīnu virzīšanos, jo zināmi šķēršļi tām būtu jāpārvar. Vīri pie ugunskuriem sprieda, ka tā, kā bija 1940. gadā, kad bez neviena šāviena Latvijā ienāca padomju tanki, 1991. gada janvārī nebūs,” kādā intervijā atzina kādreizējais politiķis, profesors, politikas zinātnes un tiesību doktors Tālavs Jundzis. “Barikādes bija tautas apziņas un identitātes psiholoģisks fenomens, kas vienoja cilvēkus nevis pēc tautības vai piederības politiskām organizācijām, bet pēc pārliecības, taisnīguma izjūtas un godaprāta. Barikādes rūdīja un stiprināja šo pārliecību, kas beigu beigās noveda pie neatkarības atgūšanas.”

Manuprāt, ikvienam Latvijas iedzīvotājam, ja vien bija iespēja, izvēles — būt vai nebūt klāt barikādēs — nebija. Kurš cits, ja ne paši cīnīsimies par valsts neatkarību? Un tas nav īpašs nopelns, bet stāsts par sirdsapziņu — toreiz citādi nevarēja.

Barikāžu dalībnieku sarakstos ir daudz mūspuses ļaužu uzvārdu. Bet ne visi, kuri ar degsmi piedalījās un no sirds atbalstīja, ir iekļauti sarakstos. Tas gan nav svarīgākais — būt sarakstā. Ikviens pats zina, ko ir vai nav paveicis. Vai atzinība ir godam nopelnīta. Vēl joprojām ir daudzi sarakstos neiekļautie, tādi, kuri būtu pelnījuši piemiņas zīmi. Katram no viņiem — paldies. Arī tiem, kuri barikādēs fiziski nebija klāt, bet dzīvoja līdzi domās un sirdī. Lai paveiktu kaut ko tik lielu, ar fizisku spēku vien nepietiek. Ir jābūt dziļai ticībai, cerībai un mīlestībai pret saviem vistuvākajiem — ģimeni, dzimto vietu un dzimto zemi.

Staburags.lv ARHĪVS

Uzvarai vajag spēku un mīlestību

Kategorijas