Mācos, lai labāk palīdzētu

Iveta Arāja, Neretas novada sociālā dienesta vadītāja

2016. gada 12. janvāris 00:01

440

Aizritējusi pirmā 2016. gada darba nedēļa, un sācies vēl viens darba gads. Tas mums prasīs daudz spēka un profesionalitātes gan plānotā, gan neplānotā darba veikšanai. Arī Neretas novada pašvaldības sociālajam dienestam 2016. gadam ir daudz šādu uzdevumu.
Sociālais darbs ir nozare, kurā nav iespējams visu precīzi ieplānot, piemēram, izdevumus sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem Neretas novada iedzīvotājiem, jo pieaug sabiedrības un sociālā dienesta klientu nepieciešamība pēc kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem. Ne vienmēr klienta problēmas var atrisināt, piešķirot un izmaksājot sociālo pabalstu. Arvien vairāk vajadzīgs veikt sociālo darbu, lai motivētu viņu pārvarēt radušās krīzes situācijas un veiksmīgi risinātu ģimenes sociālās problēmas. Dienesta darbinieka godalga ir nevis pabalstos izmaksātās naudas summas, bet klientu veiksmes stāsti un pateicības par ieguldīto darbu. Priecājos par tiem, kas pēc krīzes situācijām ir atguvušies un turpmāk paši spēj risināt savas problēmas. 2016. gadā Neretas novadā sociālajai palīdzībai un pakalpojumiem plānots tērēt līdzekļus, ņemot vērā 2015. gada izpildi šajā jomā. Jauni sociālie pabalsti un sociālie pakalpojumi Neretas novadā netiek plānoti.
Dienesta redzeslokā palielinās riska ģimeņu ar nepilngadīgajiem bērniem skaits. Tās ir nepilnās ģimenes, kurās bērnus audzina viens no vecākiem. Bērnu audzināšanai un aprūpei nepievērš pietiekamu uzmanību. Parasti šīs ģimenes vieno kopīgas problēmas — alkohols, bezdarbs, nevēlēšanās risināt problēmas un to neatzīšana, finansiālās grūtības, bērnu sliktā uzvedība mācību iestādēs, skolas kavējumi un klaiņošana. Katra situācija ir savdabīga un no sociālā darbinieka prasa daudz pacietības, profesionalitātes.
Lai būtu vēl zinīgāka, spētu efektīvāk palīdzēt, turpinu studijas neklātienē Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Esmu 3. kursa studente, un mans mērķis ir sociālais darbs. Uzskatu, ka pašreiz iegūstamās zināšanas ļoti palīdz darbā ar klientiem. Esmu, tā teikt, studējoša praktiķe. Pēdējais mājasdarbs bija studiju disciplīnā “Ģimenes psiholoģija”. Daudz jālasa, jo par šo tēmu gribas uzzināt pēc iespējas vairāk. Esmu atklājusi, ka mani aizrauj arī psiholoģija.
Cenšos neiedziļināties politikā, jo tā mani bieži nokaitina. Piemēram, e-veselības projekts, kas, manuprāt, ir zemē nomesta nauda. Pagājušajā nedēļā Ministru kabineta komiteja lēma virzīt izskatīšanai valdībā grozījumus “Recepšu veidlapu izgatavošanas un uzglabāšanas, kā arī recepšu izrakstīšanas un uzglabāšanas noteiku-
mos”. Tie paredz, ka līdz gada beigām e-veselības sistēmā izrakstītas receptes būs arī jādrukā. Nav noslēpums, ka lielākā daļa pacientu ir jau veci cilvēki, neko nesaprot no šīs jaunās sistēmas un nekad nesapratīs, kā to izmantot. Tas būs papildu slogs ārstiem un sociālajiem darbiniekiem, un drīz medicīnā pacients nebūs svarīgākais posms, bet gan e-sistēmas, datu sistēmas un joprojām arī “papīru kalni”. Kad lai ārsti ārstē pacientus, ja nemitīgi jāstrādā ar šīm bezjēdzīgajām sistēmām?
Šobrīd valstī nepieciešama ļoti zinīga un stipra valdība, kura spēj pieņemt lēmumus, kas savukārt uzlabotu valsts ekonomiku. Vai šis ir īstais krēslu stumdīšanas laiks, ja tauta prasa intensīvi domāt ar galvu? Šķiet, ka Saeimas deputāti, paaugstinot sev algas par 800 eiro, arvien vairāk attālinās no tautas, kuras liela daļa dzīvo nabadzībā, ar ļoti zemiem ienākumiem un jūtas nevajadzīgi.
Manā ģimenē, kā jokojot saku, ir ekonomiskais bēglis — meita. Viņa jau trīs gadus dzīvo un strādā Īrijā. Vienkāršs darbs salātu fabrikā. 2014. gadā biju ciemos, nedēļu dzīvoju Īrijā, baudīju cilvēku laipnību, iepirkos, vēroju, salīdzināju. Piemēram, cenas īru veikalos un turienes lietuviešu veikalos. Daudzi pārtikas produkti ir lētāki kā Latvijā. Tas mudināja uz pārdomām. It kā esam ES dalībvalsts, bet “spēlējam” pēc dažādiem noteikumiem. Mums minimālā alga ir 370 eiro, Īrijā — 1200. Protams, gribas, lai visās dalībvalstīs būtu iespējami vienādi noteikumi un apstākļi, īpaši tie, kas attiecas uz iedzīvotāju dzīves līmeni un ienākumiem. Jautāju meitai, vai viņa plāno atgriezties Latvijā? Viņa, protams, atbildēja, ka pagaidām nē.
Par bēgļu jautājumu mans viedoklis ir skarbs. Vispirms katrai valstij pašai ir jādomā par saviem iedzīvotājiem un tikai tad par ciemiņiem.
Ja atļauts drusku pasapņot, tad 2016. gadā vēlētos redzēt Neretas novadā un visā valstī stipras un laimīgas ģimenes, stiprus cilvēkus, kas prot aizstāvēt savas intereses un paust viedokli. Šādas ģimenes ir Latvijas pamats un nākotne. Lai katrs padomā — ko viņš spēj darīt, lai uzlabotu dzīves apstākļus, vidi, kurā viņš dzīvo. Darīsim labus darbus tajā novadā, kur dzīvojam un dzīvosim arī turpmāk. Lai novads varētu lepoties ar saviem iedzīvotājiem un viņu paveikto.

Staburags.lv ARHĪVS

Mācos, lai labāk palīdzētu

Kategorijas