Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

www.staburags.lv

2016. gada 8. janvāris 00:01

606

(5. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 30. oktobra numurā.)
32. diena
Vēlamies doties tālāk, bet, izrādās, imigrācijas dienests brīvdienās slēgts, un jāpaliek Martina rančo vēl viena diena. Iebildumu nav, gultas ir mīkstas.
Brokastīs ēdam vistiņas (ne īsti vistas, bet tādi putniņi). Tos cep tik ilgi, kamēr var ēst ar visiem kauliņiem. Un klāt turpat izaudzis čili pipars, kas izdedzina mikrobus visam gadam. Palīdzam izvest zirģeļus, aplaistīt dārzu. Izrādās, te ūdenim pievieno balinātāju. Tas nogalina visus parazītus, bet cilvēkiem neesot kaitīgs. Saimnieks, lai kādus darbus darītu, staigā baltās biksēs ar superīpašām jostām un kovbojcepurē. Viņam pieder divi īpašumi ASV un 450 hektāru Meksikā.
Jājam ar zirgu uz netālo automašīnu labošanas vietu. Dienā tā ir darbnīca, bet vakarā — bārs. Satiekas daudz jaunu cilvēku.
Vakars superīgs, pēdējais ASV.
33. diena
Esam gatavi doties ceļā. Iedodam draugiem aproci Latvijas karodziņa krāsās — tā ir viņu vīza uz Latviju. Atvadāmies no rančo saimnieka, visiem, puiši pa šīm dienām kļuvuši kā ģimene. Mums tiek sarunāts sagaidītājs Meksikas pusē. Esam uz robežas, un izrādās, ka imigrācijas dienests nemaz nav nepieciešams. Poļu draugs kaut ko ir sajaucis, jo, ja ir ESTA, izrakstīties no ASV nevajag. Bet Meksikas pusē mūs gaida pārsteigumi.
Ieejam imigrācijas dienestā, kur angliski tik tikko kāds saprot, bet mums vajagot vīzu. Esam šokā, jo internetā lasījām, ka nevajag neko. Labi, likumu nepārkāpsim. Katram jāmaksā 25 dolāri, bet banka slēgta! Par vīzu maksāsim vēlāk.
Uz robežas atrodam mūsu draugus, braucam pa pilsētu, bet kravas mašīnu pieturvietas nav. Mums iesaka braukt ar mašīnu uz nākamo pilsētu, kas varētu būt drošāka, jo te ir problēmas ar narkodīleriem un pierobežā pat vietējiem ir bail.
Pēc piecām stundām esam Monterejā. Izkāpjam, un visu skatieni ir pievērsti mums. Ko darīt? Laikam jāapmetas viesnīcā, jo ir tādas baisas izjūtas. Kad pastaigājamies, mūs uzrunā kāds ārzemnieks un paskaidro, ka neesam prātīgi izvēlējušies pilsētu, iesaka atgriezties viesnīcā. No rīta plānojam doties uz vecpilsētu, pēc svešinieka ieteikuma tā esot tūristiem droša vieta.
Valoda ir bagātība, vismaz ASV mums tā bija. Tagad būs grūti, bet mēs mēģināsim.
34. diena
Dodamies apskatīt pilsētu. Pie mums pienāk viens čalis un stāsta, ka nav jau tik traki, tikai nevajag spert kāju nepareizās vietās. Meklējam informācijas centru, bet viņiem, izrādās, tas ir pārvietojams busiņš. Medījam to. Mūs sūta no vienas vietas uz otru, un pēc divām stundām beidzot to esam atraduši. Taču tur meksikānis bez spāņu valodas zināšanām. Bezjēdzīgi. Kartes nav, esam “uz dullo”. Bet to, ko redzam — paradīze zemes virsū. Upe un palmas, atrakcijas, muzeji, mazi kioskiņi ceļa malās. Esam tūristu rajonā, un te ir superskaisti.
Ieejam bibliotēkā. Meklējam, kur palikt pa nakti. Kaučsērfings (ceļo un paliec nevis viesnīcā, bet pie kāda vietējā, kurš tevi uzņem) ir īstā vieta Meksikā. Atrodam četrus, kuri piedāvā naktsmājas. Paliekam pie tā, kurš mūs uzņem visātrāk. Pēc divām stundām mūs no bibliotēkas izdzen, un mēs zaudējam sakarus, wi-fi te atrast ir ļoti grūti, cita saziņas veida nav.
Nolemjam paēst, meksikāņu ēdiens ir ļoti garšīgs un arī lēts, un superass. Mūsu vēderi nedaudz pastreiko, bet pieradīsim.
Bankā mēģinām izņemt naudu, karti izņemam, bet bankomāts naudu nedod, izrādās — nedarbojas. Izsaucam bankas darbinieku, bet palīdzēt neviens nevar.
Jau tumšs, dodamies uz metro staciju, kur mūs sagaida kaučsērfera draugs Žans Pjērs. Kolumbietis, angliski zina maz, bet sarunāties var. Uzzinām, ka pilsēta nav interesanta, vien tā mākslīgā upe, par kuru priecājāmies. To uztur, bet pilsētā cilvēkiem nav ūdens, ko dzert... Arī izpratne par aukstumu viņiem ir smieklīga — ja ārā 0 grādu, vecāki domā — sūtīt savu bērnu tādā aukstumā uz skolu vai nē.
Vakarā mums pievienojas Hektors, kurš izīrē māju, kurā apmetamies. Runājamies, smejamies, visi ir draudzīgi, un saprotam, ka priekšstati par šejieni bijuši maldīgi.
Laižam uz ballīti, tā ir netipiska. Vienai meitenei ir dzimšanas diena, slēdz visu kvartālu, un svinības ir uz ielas. Izrādās, atļauts tas nav, bet viss notiek. Visi dejo tādas interesantas meksikāņu dejas, mēs griežam latviešu valsi.
Atgriežoties mājās, nolemjam palikt vēl vienu dienu pilsētā.
35. diena
Nolemjam doties uz Garsiju, kur ir stalagmītu un stalaktītu alas. Žans Pjērs gan nezina, kā tur īsti nokļūt, jautā cilvēkiem, un viņi ir atsaucīgi. Saziedo mums vēl autobusa kartēm visiem trijiem. Tas mūs apbur. Ceļš nav viegls — metro, divi busi un taksometrs. Metro ir labs, un daudzi busi mūs pārsteidz, labāki nekā Latvijā. Jo tālāk no pilsētas, jo interesantāk. Iekāpjam vienā busā, kas liekas, ka izjuks, bet “nesas” ne pa jokam. Kāds vīrs pārģērbjas par klaunu un rāda jokus, stāvot priekšā, pēc tam prasa visiem naudu. Ceļā redzam suņus uz māju jumtiem, apkopējus, kas mazākās atkritumu kastes tīra ar rokām. Redzam kalnus, augstākos, kādi līdz šim manīti.
Alas ir nepārspējamas, tās veidojušās vairāk nekā sešus miljonus gadu. Veidojumi alās atgādina dažādas sejas, dzīvniekus un visu citu, ko vien spējam iedomāties. Atpakaļ gan negribas braukt ar trīs transportiem. Kolumbietis nekad nav stopējis, bet mēs mēģinām. Stāvam piecas minūtes, un mašīna ir klāt! Tajā divi vīri, priekšējais stikls sasists, siksna čīkst, bet viss super, un mēs esam mašīnā. Braucam pusotru stundu. Pilsētā iebraucam naktī un redzam, cik tā patiesībā ir liela. Pēdējais brauciens ar metro, un esam mājās. Gatavojam vakariņas, runājam par Kolumbiju un daudz ko citu. Žana Pjēra sapnis ir zīmējumi Bolīvijā, Antarktīda un Kambodža. Interesanti. Mēs savējo pašreiz īstenojam.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas