Mūzika un sports ir nešķirami

2016. gada 8. janvāris 00:01

402

Pļaviņieti Imantu Siliņu vairāk zina kā futbola treneri un aizrautīgu spēlētāju, bet mazāk kā mūziķi. Tomēr savu 60 gadu jubileju viņš atzīmēs nevis ar bumbas spēli, bet koncertu novada kultūras centrā nākamās nedēļas nogalē. Tajā viņš aicinājis piedalīties “cīņubiedrus” no plašās muzikantu saimes.

Ja nolemj, tad dara
Pēc skolas beigšanas arī pirmais diploms Imantam ir tieši mūzikā. Kultūras darbinieku tehnikumā Imants Siliņš apguva pūtēju un estrādes orķestru vadītāja specialitāti. Pats viņš spēlē ne tikai dažādus pūšamos instrumentus, bet arī klavieres, ģitāru un, protams, akordeonu, ko apguvis Pļaviņu mūzikas skolā. Vai mazais Imants labprāt apmeklēja mūzikas nodarbības? Viņš atzīst, ka mācīties mūzikas skolā izvēlējies pats un to arī darījis.
Savā profesijā Imants strādāja Pļaviņās un vēlāk Ziemeļaustrumu elektrotīklu uzņēmumā Aiviekstē. Tie bija laiki, kad savi estrādes ansambļi bija mazākos un lielākos kultūras namos, daudzos uzņēmumos un kolhozos. Jau skolas laikā Imants nodibināja grupu “Fūzes”, bet lielākais darbības laiks saistās ar Pļaviņu kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli “Drīz”, kurā spēlējis ģitāru. Grupa bija leģendāra visā Latvijā.
— Toreiz visa dzīve bija “uz riteņiem”, jo ar ansambli braucām pa Latviju un ārpus tās. Savulaik “Drīz” bija ļoti spēcīgs sastāvs, un kādu laiku tajā dziedāja arī Nora Bumbiere. Kad ansamblis pārtrauca darboties Pļaviņās, divus gadus spēlējām kolhoza “Padomju Latvija” paspārnē, vēlāk šī muzikālā apvienība beidza pastāvēt. Tad es ilgāku laiku darbojos ansamblī Aiviekstē, bet 90. gadu sākumā izveidojās grupa “Pļaviņu muzikanti”, — stāsta Imants Siliņš.
Ar mūziku ir līdzīgi kā ar sportu — skates, konkursi, un tā bija interesanta sacensība. Šobrīd mūzikas grupās apvienojas entuziasti, jo sava darbība jānodrošina pašiem, vairāk savam priekam.
— Katram ir pamatdarbs, un bieži neiznāk muzicēt. Tomēr, ja vajag kādā pasākumā mūziku, to nodrošināt nav problēmu. Nākam kopā, jokojamies, smejamies un spēlējam. Tā tas būs arī jubilejas koncertā, uz kuru aicināju visus, ar ko kopā reiz muzicēts. Daudzi jau ir uz vietas — Astrīda, Aiva, Elita, Paulis un citi. Atbrauks arī Mārīte no Vācijas. Ceru, kas viss izdosies, — saka Pļaviņu muzikants.
Lec ar slēpēm un dzenā bumbu
Imants atzīst, ka mūzika un sports viņam visu mūžu gājuši roku rokā. Viņa sporta veids jau no skolas gadiem bija lēkšana ar slēpēm no tramplīna.
— Šādi tramplīni arī Pļaviņu apkārtnē bija vairāki. Kad nodedzināja pēdējo sporta un atpūtas bāzē “Mežezers”, pēc dienesta armijā man vairs nebija, kur sportot. Savulaik esmu bijis vairākkārtējs Latvijas čempions šajā sporta veidā savā vecuma grupā un pārstāvēju valsti Padomju Savienībā. Funkcionāri Latvijā šo olimpisko sporta veidu likvidēja. Igauņi tādā ziņā bija malači, tāpēc viņiem tagad ir panākumi. Arī Latvijā kaut kas atsācies, puiši jau “lido”, bet tas ir par maz, — saka Imants.
Futbols viņam tuvs kopš bērnības. Ko gan citu puikas darīja brīvajos brīžos — vasarās dzenāja bumbu un ziemā slēpoja. Tas viss ir mijiedarbībā.
— Nebija jau neviena, kurš mums parāda, kā jāspēlē. Paši domājām kombinācijas, veidojām saspēles. Tagad audzēkņiem treneris visu iedod gatavu — kā sist ar labo un kreiso kāju, kā “griezt” bumbu. Nāc tikai un trenējies, nesēdi pie datora! — saka Imants Siliņš.
Trenera darbu viņš sāka, pateicoties dēlam Guntaram, kurš aizrāvās ar futbolu un aicināja tēvu pamācīt šo prasmi puišiem. Pēc gada komandai jau bija pirmais kauss un otrā vieta Latvijas futbola turnīrā “Ādas bumba”, vēl pēc gada pļaviņieši bija Latvijas čempioni savā grupā. Arī vēlāk godalgotu vietu netrūka. Skumji, ka likvidēta “Ādas bumba”, jo tajā varēja startēt ne tikai tie, kuri pārstāv kādu sporta skolu. Arī mazo lauku skolu bērni grib spēlēt.
Laiks jaunajiem
Tā kā futbola kustība Pļaviņās gāja plašumā, Imants dibināja biedrību “Dolomīts”, veidojot futbola klubu “Pļaviņas DM”. Tajā ir dažādu vecumu komandas. Sākumā viņš savus audzēkņus trenēja bez samaksas, uz sacensībām vedot par sponsoru piešķirto finansējumu un transportu. Kāpēc viņš to darīja? Imants atzīst, ka bija interesanti un gribējās dot citiem to, ko pats zina un prot. Ieguldītais darbs treniņos gan atdevi sāk dot pēc pieciem vai sešiem gadiem, bet tad ir prieks.
Tagad atbalsts savam darbam gūts arī no pašvaldības. Ja ko darīt, tad līdz galam, un 2010. gadā Imants ieguva futbola trenera diplomu.
Vai arī pašam iznāk uzspēlēt futbolu? Reizēm, bet tikai prieka pēc. 55 gadu vecumā viņš vēl ar komandu spēlējis otrās līgas spēļu čempionātā. Aizvadītas četras spēles, un iesisti divi vārti. Arī pērn spēlējis, bet tagad gan viņš saka — pietiek, laiks jaunajiem.
Arī dēls Guntars turpināja spēlēt futbolu, bet aktīvi to vairs nevarēja darīt. Tagad gan šo sporta veidu izvēlējies viens no mazdēliem. Dēls un meita Līga ar ģimenēm dzīvo citviet, un, kad ar savējiem ierodas pie vecākiem, dzīvokli piepilda īsts trakums! Imantam ar sievu Sarmīti ir prāvs mazbērnu pulciņš — drīz gaidāms septītais.
Tikai ar neatlaidību
Imants ir gostiņietis. Lai arī pārcēlies uz dzīvi pilsētas viducī, ar šo vietu saistība ir joprojām. Tieši Gostiņos ir stadions, kas kļuva par treniņu bāzi futbolistiem. Pagāja gan krietns laiks, līdz ar paša neatlaidību un Pļaviņu novada domes atbalstu izdevās piesaistīt līdzekļus tā pārbūvei. Tagad pilsētā ir moderna sporta būve, un viņš ir tās pārvaldnieks. Imants teic, ka cilvēki ir pelnījuši, lai viņiem būtu normāla vieta, kur spēlēt, pēc tam pārģērbties un nomazgāties. Ilgus gadus laukuma malā bija tikai dēļu būdiņa.
— Visu laiku bija jāatgādina un jāseko līdzi, vai nav iespēja iegūt līdzekļus kādā projektā. Ja arī Futbola federācijā nebūtu regulāri atgādinājis, ka Gostiņu stadionā vajag mākslīgā seguma laukumu, nekā nebūtu. Tāpēc federācija piešķīra naudu laukuma izveidei. Tāpat savulaik autobusu sagādāju, ko izmantoja arī citiem pašvaldības braucieniem. Kad iegādājās citu, nolietotu saņēmām atpakaļ, bet nekas, atsaucīgi cilvēki palīdzēja saremontēt, un domāju, ka ar to brauksim vēl ilgi, — saka Imants Siliņš.
Izvēlas spiningu
Imants allaž bijis kaislīgs makšķernieks, un arī pie Aiviekstes Gostiņos viņam ir savas iecienītākās copes vietas. Lielākos lomus gan viņš izvilcis Daugavā pie Pļaviņām — 35 kilogramus smagu samu un septiņus kilogramus smagu mežavimbu. Bijuši arī mazāki lomi. Viņam vairāk patīk spiningot, kad var izstaigāt lielākus attālumus. Tāds viņš ir — vienmēr kustībā, ar visu atdevi strādā treniņos un sacensībās. Citi zina, ka tad ar citām lietām Imantu labāk netraucēt. Kad viss paiet, atkal iestājas miers. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mūzika un sports ir nešķirami

Kategorijas