“Labdien, esmu no Marsa!”

2016. gada 8. janvāris 00:01

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 7. janvāra numurā.)

“Atšuj” darba devēju
Iveta nav no tiem, kas neveiksmju gadījumā lies gaužas asaras. Viņa ir kā kaķis, kurš izkrīt pa piecstāvu nama logu, noskurinās un iet tālāk. Iveta ne reizi bija nodomājusi — visi brauc darbā uz ārzemēm, vajadzētu arī viņai pamēģināt. Un ilgi nebija jāgaida, kad kārtējo reizi pārliecinājās — ja kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās. Dažkārt kritiskās situācijās negaidītas tikšanās spēj liktenī ieviest kādas korekcijas. Tā bija arī šoreiz. Iveta satika kādu paziņu, kura pastāstīja, ka ārzemju firma meklē floristus Īrijā. Nu tas jau bija kā Dieva pirksts. Aģentūra, kur varēja pieteikties darbā, bija teju vai līdzās. Pieradusi pie dažādiem izaicinājumiem dzīvē, Iveta, protams, nevilcinājās. Uz darbu viņa varēja doties kaut nākamajā dienā, taču tam vēl bija jāsagatavo mājnieki. Tas bija 2004. gada 20. septembris, kad viņa, atvadījusies no draugiem un paziņām uz trim mēnešiem, sēdās lidmašīnā, lai dotos uz Dublinu. Viņas ierašanās svešā zemē bija gandrīz kā detektīvseriālā. Pa tālruni runājot ar darba devēju, viņai bija solīts, ka lidostā sagaidīs kāda sieviete. Iveta izkāpa no lidmašīnas, bija jau tumšs, bet pretī neviena nebija. Ar vācu valodas zināšanām nekas labs nerādījās. Iveta lēnā solī devās uz autobusu piestātni, kad pie viņas apstājās kāda automašīna un vīrietis pie stūres teicās Ivetu aizvest uz jauno dzīves un darbavietu. Iveta viņu “atšuva”, līdz beigās tomēr autovadītājam izdevās viņu pārliecināt, ka ir Ivetas jaunais darba devējs. Sieviete, kurai Ivetu vajadzēja sagaidīt, bija saslimusi.
Pušķis prezidentei
Taču uz ilgāku laiku Latvijā Iveta atbrauca vien pēc pusotra gada. Un arī — tikai atvaļinājumā. Toties nu ceļu uz Īriju bieži mēroja draugi un radi — Iveta viņus gan veda uz Atlantijas okeānu zvejā, gan iepirkties, gan izklaidējošās ekskursijās. Reizi pa reizei Iveta atbrauca uz Latviju ar īru draugiem, kuriem izrādīja skaistākās un interesantākās vietas.
Dublinā viņa strādāja uzņēmumā “Interflora”, kur pēc pasūtījuma sagatavoja ziedu pušķus, kurus pēc tam izvadāja pa veikaliem. Floristi no kataloga paši izvēlējās, kādu kurš gatavos. Galvenais noteikums — lai klients būtu sajūsmā par pasūtījumu. Reiz darba devējs jautājis, kurš izvēlējies gatavot lielo balto pušķi? Tā bija Iveta. Tas bija pasūtīts Īrijas prezidentei.
Strādājot ārzemēs, Ivetai bija iespēja materiāli atbalstīt mājniekus, arī dēls gadu mācījās vidusskolā ASV. Pateicoties tam, tagad viņam ir interesants darbs starptautiskā skolā Piņķos.
Tāpat kā Latvijā, arī ārzemēs Iveta izmēģināja darbus vairākās vietās, tā pamazām krājot dažādu darbu iemaņas un prasmes. Ilgu laiku viņa nostrādāja ar latviešu firmas “Stender” produkciju, Īrijā iekārtoti pieci šīs firmas veikali.
Noder krievu valoda
Iveta stāsta, ka Īrija bija tikai tāds pagaidu variants pirms atgriešanās Latvijā. Pēc nostrādātajiem gadiem svešumā, kur migla un lietus bijuši pastāvīgie ceļabiedri, viņa kādu brīdi vēlējās baudīt vairāk saules, tāpēc 2012. gadā ar draugu un meitiņu Kendiju, kurai tolaik bija divi gadi, devās uz Spāniju. Lai gan šajā valstī ir liels bezdarbs (40 procentu), trešajā dienā pēc intensīviem meklējumiem viņa atrada viesmīles darbu kādā kafejnīcā, jo bija krievu un angļu valodas zināšanas. Starp citu, krievu valodas pratēji Spānijā var justies teju kā mājās. Taču spāņu valoda Ivetai tomēr bija jāmācās, un trijās naktīs viņa apguva ēdienkarti šajā svešvalodā. Ar laiku dabūja arī otru darbu — viesnīcās atpūtniekiem pārdeva rotaslietas.
Ciemos atbrauca dēls ar draudzeni, tad visi kopā baudīja Spānijas krāšņo dabu. “Mazliet garāki kaktusi kā omēm puķu podos,” ar labvēlīgu ironiju pie fotogrāfijas draugu galerijā ar vairākus metrus garajiem kaktusiem toreiz rakstīja Iveta.
Atgriešanās Latvijā
2013. gadā Kendijas tētim piedāvāja darbu Latvijā. Tieši tobrīd te ar lielu sparu bija sludināta kampaņa ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem “Atgriezies Latvijā!”. Tad arī tapa lēmums atgriezties pavisam. Taču “jautrība”, kā saka Iveta, sākās jau pirmajās dienās. Viņa bija apmetusies Saldus pusē. Ar atvērtu sirdi un smaidu gribēja uzrunāt teju vai katru ceļā satikto cilvēku. Taču cilvēki uz viņas skanīgo “labdien!” skatījās ar aizdomām. Kāds atbildēja, kāds paraustīja plecus, kāds paskatījās kā uz jocīgu. “Te tā nav pieņemts,” viņai teica mājnieki. Cilvēkos neredzēja prieku un kādu aizrautību. Pēc tam Iveta sāka meklēt darbu. Saldū ir 14 ziedu saloni, bet nevienā darba nebija. Dibināt jaunu salonu — tas Ivetai šķita neprāts. Kas atliek? Tikai “Maxima”. Bet, zinot, kādas tur algas, Iveta parēķināja, ka nekad vairs nespēs nopirkt tik labus zābakus, kurus tagad noplēsīs, ejot uz darbu. Pieticība un jostas pievilkšana līdz minimumam nav viņas gaumē. “Un tad man iestājās depresija. 20 minūšu,” smej Iveta.
Nodibina divus
veikalus
“Man ļoti, ļoti patīk pārdot, bet tikai kaut ko foršu un interesantu,” saka Iveta. “Tikai es neesmu pārdevēja, kura pircējam centīsies iesmērēt čības, kas izjuks pēc divām dienām.” Gandrīz vai kā pasakā, bet Iveta atkal dara to, kas viņai patīk.
“Ja man to kāds stāstītu, es neticētu, bet nu runāju no savas pieredzes. Es nodibināju divus internetveikalus portālā etsy.com. Vienā pārdodu ārzemniekiem akmeņus, ko salasu jūrmalā, un žagariņus, tējzāles un smilgas, ko savācu pļavā. Mamma baras — jāpļauj zāle, bet es saku — smilgas nav gatavas. Īpaši pieprasīti ir pīlādžu zariņi. Ārzemniekiem tie ir lielā cieņā. Otrajā veikaliņā pārdodu vairāk nekā 20 gadu vecas lietas — kādu interesē vecas, sarūsējušas naglas, citu — vecas tapetes. Manai produkcijai pircēji ir gan Japānā, gan ASV, gan Austrālijā, gan citur pasaulē. Šos veikalus palīdz uzturēt manas angļu valodas zināšanas un arī tas, ka esmu beigusi interjera dizaina studijas Īrijā, zinu ārzemnieku mājas iekārtošanas tendences. Iveta neslēpj sveci zem pūra un labprāt savā pieredzē veikaliņu dibināšanā dalās arī ar citiem interesentiem.
Par ko man jāmaksā?
Ar darbu Iveta it kā būtu apmierināta, bet ar sadzīvi viņa nekādi nevar aprast. Sieviete, piemēram, nesaprot, kā tas var būt, ja bērniem medicīnas pakalpojumi ir bez maksas, bet tik un tā ir jāmaksā? Bērnudārzā vajadzēja iesniegt zīmi, ka pārbaudīta redze. Zvana uz poliklīniku — tur saka, ka ārsts būs tikai pēc mēneša, bet, ja vēlas tūlīt, jāmaksā!
Pie “Liepkalniem” iegājusi suvenīru tirgotavā. Gribējusi piedāvāt pašgatavotus adventes vainadziņus. Tur teica, ka labprāt tos ņemtu, tikai vajadzīga pavadzīme, lai viss būtu oficiāli. “Noskaidroju, ka, dibinot mazu uzņēmumu, avansā jāmaksā 20 latu. Par ko?” nesaprašanā ir Iveta. “Varbūt es vispār nevienu vainadziņu nepārdošu.” Viņa atceras gadījumu, ka Īrijā ar draudzeni izdomājušas pilsētā Valentīndienā pārdot ziedus. Aizgājušas uz vietējo pašvaldību un paprasījušas atļauju. Tur — nekādu problēmu. Ej un tirgo! Nevienam nekas nav jāmaksā.
Un tā, vienam sīkumam krājoties pie otra, Iveta, virinot kādas iestādes durvis, jau saka: “Labdien, esmu no Marsa! Paskaidrojiet, kā tas var būt...”
Nav viena
Nesen portālā “Kas jauns” bija publicēts raksts ““Latvija nav mana valsts, šī mentalitāte mani atgrūž,” sapratusi latviete Dzintra”.
“Kad to izlasīju, jutos pat mazliet pārsteigta,” saka Iveta. “Tajā apraksta galvenās varones paustais daudzviet saskan arī ar manām domām. Piemēram, viņa saka: “Latvijā jūtos nospiesta un nomākta, kā lielā, noslēgtā kastē. Te cilvēkiem ir uzskats, ka pārējā pasaule uz mums īpaši neattiecas. Izmetam loku, paskatāmies apkārt, tad žigli atpakaļ — kā gliemezītis uz savu mājiņu. (..) Es jūtos citplanētiski.”
Tad jau es neesmu viena, kurai ir problēmas saprast dzīvi te un tagad.
Varbūt kāds iedomājas, ka es, ārzemju gaisu “paostījusi”, gribu nu visus mācīt, kā pareizi dzīvot. Nē, tā nav. Te ir daudz skaistu lietu, daudz jauku cilvēku, tikai gribētu, lai viņiem būtu gandarījums par to, ko dara, lai viņiem tas sagādātu prieku.”
Ģimene — lielākā bagātība
Dzīve Ivetai piespēlējusi daudz šķēršļu, kuros gūts ne viens vien nobrāzums. To ietekmē izkristalizējušās viņas patiesākās un dārgākās dzīves vērtības. Tie ir viņas vecāki (tētis miris pirms 20 gadiem) un dēla Jāņa ģimenīte — mazmeitiņa Šarlote un viņas māmiņa Simona. Nule viņu ģimenē priecīgs notikums — tikuši zem sava jumta Ikšķilē. “Un vēl man ir saujiņa īstu draugu ar stāžu, kuri kopā ir gan priekos, gan citas zemēs, gan palīdz, kad vajadzīgs.”
Romantiskākais mirklis, kā varētu domāt, Ivetai nav bijusi pasēdēšana Spānijas kafejnīcā sveču gaismā, bet gan kāds vakars Daugavas krastā kopā ar makšķerniekiem. Tā bijusi vārdos neizsakāma izjūta — vīri rosījušies ap laivām un zvejasrīkiem, ir klusums, tam visam fonā Daugava, mūsu likteņupe, kuras acis skatījušas cilvēku likteņus tūkstošiem gadu. Tāda sirreāla sajūta — sastindzis īsts mirklis.
Iveta rada stipras sievietes iespaidu, tādas, kas neraud. “Tā nav,” saka Iveta. Pēdējoreiz raudājusi, ar meitiņu skatoties filmu “Prāta spēles”. Tajā skumjas mijušās ar prieku, naidu un šausmām. Tā bijusi filma, kas aizkustina sirdi.
Lai gan ne reizi vien dzirdēta atziņa, ka nauda dzīvē nav galvenais, taču bez tās arī neizdzīvosi. “Gribētu, lai tās man ir pietiekami. Man vajag jaunu telefonu — nopērku tādu, kādu gribu, nevis lētāko, gribu jahtu — nopērku to.”

***
“Es vēlos savu dzīves pieredzi, un man šobrīd ir iespēja izvēlēties palikt vai aizbraukt,” saka Iveta. “Esmu izbaudījusi tik daudz — ceļojumus, labus ēdienus, sadzīves komfortu, ka man pietiktu, bet esmu atbildīga par to, lai nodrošinātu savai meitai labu izglītību, komfortablu ikdienu un svētkus.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Labdien, esmu no Marsa!”

Kategorijas