Spēlēt var jebkurš, pat nezinot notis

2016. gada 8. janvāris 00:01

632

Var teikt, ka folkloras atmodas laiks Latvijā vēsturiski iegadījies reizē ar Atmodas kustību.
2000. gadā šī tautas māksla norima, bet šobrīd tā atkal ir populāra. Pat stilīga! Etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs, kurš, iespējams, daudziem pazīstams kā lektors seno mūzikas instrumentu meistarklasēs, kas ik gadu notiek tepat Skrīveros, sarunā par latviskām vērtībām.

— Folklorists, muzikants? Kas esat?
— Tautas mūzikas speciālists, ja neiedziļināmies tautas mūzikas jēdziena definīcijā, citādi — jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Pēc izglītības esmu etnomuzikologs, un tā ir sanācis, ka mans vaļasprieks ir pārvērties par specialitāti.
Interese par tautas mūziku man bijusi, kopš sevi atceros. Apzināti ar to sāku nodarboties pēc tam, kad mani iesaistīja folkloras kopā “Dandari”. Turp gāju, intereses dzīts, bet zināšanu par folkloru man praktiski nebija, biju pabeidzis mūzikas vidusskolu. Tas rosināja izvēlēties studijas Kultūras akadēmijā tradicionālās kultūras nozarē. Ar to arī viss sākās. Pavērās plašs un ļoti interesants darba lauks. Man vienmēr bijusi interese mācīties jebkuru mūzikas instrumentu, kam vien tieku klāt. Kā daudzi jaunieši, sāku ar ģitārspēli, pēc tam iemācījos spēlēt blokflautu, mutes harmonikas, kontrabasu un tā tālāk.
— Kurus mūzikas instrumentus izmantojam maz?
— Mandolīnu. Agrāk bija tautas mūzikas klišeja — vijole, akordeons, basa instruments, kokle vai cītara. Standarta kapela! Kādā literatūras skrandā no pāris vecām fotogrāfijām radās pārliecība, ka tāds instruments kā mandolīna Latvijā ir bijis, bet īpaši par to neviens aktīvi nerunāja. Impulss to izmantot man radās, reiz viesojoties Limbažu muzejā. Uz galda bija albums ar kāzu bildēm, un pēc to laiku tradīcijām populāra bija bilde kopā ar muzikantiem. Ahā! Pašķirstīju, citā bildē ieraudzīju bandžo. Tie bija 30. gadi Latvijā! Es neko tādu nebiju dzirdējis. Sapratu, ka dzīvojam stereotipos.
— Tad sākās jūsu pētījums par senajiem instrumentiem Latvijā.
— Tas bija arī mans Kultūras akadēmijas bakalaura darbs. Braucu pa Latvijas muzejiem, skatījos attēlus ar muzikantiem un pētīju muzikantu sastāvus. Uzzināju, ka mandolīna bijis populārs instruments līdz ar vijoli, plēšu instrumentiem. Latvijā ir bijusi sava cimboles spēles tradīcija vēl 19. gadsimtā, kas nekur literatūrā īsti nav aprakstīta.
— Kas ir šobrīd aktuāls tautas mūzikā?
— Negribētos teikt “putra” vai “kokteilis”, bet ir kolāža no visiem tiem priekšstatiem, kādi ir veidojušies par tautas mūziku. Definējamais jēdziens “tautas mūzika” veidojies sarežģīti un komplicēti. Populārā līmenī tas tapis 20. gadsimta 20. — 30. gados, kad izglītotiem mūzikas cilvēkiem likās, ka vajadzētu atjaunot kaut kādu Latvijas skanīgo senatni. To darīja dažādos veidos. Sākot no 19. gadsimta, Cimze un viņa līdzgaitnieki vāca tautasdziesmas un taisīja apdares koriem, jo uzskatīja, ka tādā veidā, kā vecas lauku tantes dzied, to nevar klausīties, baudīt. “Kur tu teci, gailīti?”, “Bēdu manu, lielu bēdu” ir saglabājušās, pateicoties koru kustībai. Tieši tāpat bija veidoti koklētāju orķestri, kad izrādījās, ka to vairs nav daudz. Šis mūzikas žanrs bija mākslīgi radīts. Savukārt, jau sākot no pēckara gadiem, tieši tas pats process notika ar tā saucamo tautas instrumentu orķestri. Tāšu taures, mežragu un citus instrumentus profesionāļi, kas tos mēģināja spēlēt, konstatēja, ka šos instrumentus mūsdienu cilvēkam ir neiespējami saskaņot orķestrim, kā gribētos. Automātiski vecos instrumentus pamazām atmeta. Tie ir jau 40. — 50. gadi. Tad tā saucamais tautas mūzikas orķestris veidots no profesionāliem instrumentiem, kuri radīja noteiktu skaņu harmoniju. Atkalatgriešanās pie autentiskiem instrumentiem notika jau ar folkloras kustību no 70. gadu beigām un lielo folkloras atmodu 80. gados. Tad veidojās savukārt kā opozīcija šai akadēmiskajai tautas mākslai. Tie cilvēki, kuri sāka izrādīt padziļinātu interesi par folkloru, uzskatīja, ka tas, kas notiek koros, tautas deju un mūzikas ansambļos, ir viltota folklora. Mūsu folkloras kustība veidojās kā opozīcija ar domu atgriezties pie saknēm. Pie autentiskā dziedāšanas stila — tā, kā dzied lauku tantes un skan autentiskie mūzikas instrumenti. Un riņķis sākās no jauna, jo pasaulē jau nekā jauna nav. Kokle, dūdas ir paceltas līdz nacionālajai vērtībai.
— Vai klausītāji spēj novērtēt autentisko skanējumu?
— Tā noteikti nekad nekļūs populāra mūzika. Tas ir nišas produkts. Ir kaut kādi brīži un situācijas, kad cilvēki meklē šādu mūziku tradicionāliem svētkiem — Jāņiem, Miķeļdienai. Arī pilsētu svētkus arvien populārāk ir rīkot retro zīmē.
Ir modē lādēt visu, kas notika padomju laikos, bet attiecībā uz tautas mākslu tā bija valsts politika, un, pateicoties tai, šī māksla ir augstā līmenī. Paskatieties, kas tagad notiek Krievijā ar minoritāšu kultūrām — kultūrā iefiltrē diezgan lielu naudu, lai cilvēki nodarbojas ar tautas mākslu un nedomā par politiku. Tā tas bija arī Latvijā.
Ja padomju laikā tautas mūzikas uzstādījums bija, lai var spēlēt pie viena diriģenta, tad šobrīd katra kolektīva individuālais skanējums ir lielākā vērtība.
— Vai šis uzstādījums darbojas?
— Principā jā, jo, no vienas puses, cilvēki meklē savu ceļu un savu individualitāti, no otras — ir daļēji spiesti izmantot to, kas ir. Lai spēlētu tautas mūzikas kapelā, der jebkuri četri instrumenti. Ģitāra, cītara, vijole, klarnete, akordeons, pilnīgi jebkas, mūzika skanēs un skanēs atšķirīgi.
— Ģitāru var spēlēt folkloras kopā?
— Tur sākas sarežģītie jautājumi par interpretācijām un robežām. Mans uzstādījums sev, un ko kā lektors bieži saku: jūs varat spēlēt pilnīgi visu — klavieres, ērģeles, bet jums jāzina, kāpēc jūs to darāt.
— Esot folklorā, jābūt arī dievturim?
— Tie ir stereotipi. Dievturi ir senās ticības un pasaules uzskatu rekonstruētāji. Šie cilvēki meklē savu pašizpausmi, bet tas nav gluži dzīvais mantojums, vairāk mākslīgi veidots. Ja mēs skatāmies teorētiski — kādā veidā varētu būt pārmantojuši pagānismu, ja latvieši no 16. gadsimta ir kristianizēti, kur ir tie pagāni? Nav! Tur iekšā ir sava daļa māņticības. Ja tev pārskrien vāvere pār ceļu, ja tev putns lido no labās puses, ja no kreisās — kas kurā gadījumā jādara, lai kaut kas izdotos.
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Iecavā. Krapē nonācām, pateicoties tai pašai tautas mūzikai. Lai spēlētu vecos mūzikas instrumentus, tie ir jāizgatavo. Ja aizeju pie profesionāla galdnieka un saku, ka man vajag šādas formas kasti, bet komplicētu — ir iekšā lielākas līstītes, mazākas, vajadzīgi precīza biezuma dēlīši un tā tālāk. Meistars skatās un saka — man ir ļoti dārga aparatūra, kas ražo logu un durvju rāmjus. Ja man tagad jātaisa tava kaste, tas ir jāpārregulē, kas aizņems daudz laika, neko nenopelnīšu. Vai vari samaksāt tik un tik? Protams, nē! Nonācu līdz pārliecībai, ka vajadzīga pašiem sava darbnīca, kur ir aprīkojums, kur var taisīt mūzikas instrumentus, citādi mēs pie tiem netiksim. Pateicoties Lauku atbalsta dienesta “Leader” programmām, uzrakstījām projektu, balstoties uz to, ka ir lokālie mūzikas instrumenti, kurus atjaunojot varētu dot lielu ieguldījumu reģionu kultūras dzīves attīstībā. Finansējumu dabūjām un izveidojām darbnīcu. Tā ir Krapē, kur sievai ir lauku mājas. Taisām cītaras un remontējam stīgu instrumentus. Darbība notiek laukos, izmantojot tos resursus, kas tur ir. Jo vairāk grozies pa laukiem, saproti, ka tā dzīve notiek nevis Rīgā, bet te.
— O! Ir tāda sajūta?
— Jā! Rīgā cilvēki ir izlaidušies. Viņi sēž un gaida, kad dome notīrīs sniegu. Tas, ka varētu pats paķert lāpstu un pašķipelēt, nevienam rīdziniekam prātā neienāks. Lauku cilvēks ir pieradis par sevi parūpēties pats, jo grūtie 90. gadi ir pieradinājuši, ka autobusa nav un nebūs. Pašam jāizdomā, kā nokļūt. Mākslinieki no Rīgas ar paraugizrādēm vairs pie tevis nebrauc, pašam jādzied un jādejo. Klubiņi — biedrības, kas bija raksturīgas visā Latvijā 19. gadsimta beigās, ir atkal un tieši laukos. Brīnišķīgi dažādi pagastu svētki ar pašdarbnieku piedalīšanos, kur cilvēki, neviena nemudināti, paši uztaisa izrādi. Tādi talanti! Pašiem darot, ir interesantāk.
— Pats arī esat kādā kolektīvā?
— Tā nevar teikt. Nodibinājām nevalstisko biedrību “Skaņu māja”, tā bāzēta Krapē. Vadām tradicionālo instrumentu spēles kursus cilvēkiem, kuriem nav bijusi iespēja to izdarīt. Skrīveros tie janvārī notiks jau ceturto reizi. Tradicionāli tautas muzikanti ir mācījušies cits no cita — bez skolas, bez notīm. Jebkurš normāls cilvēks, kas spēj noturēt meldiņu, var iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu, tādējādi bagātinot sevi un sev apkārt esošo kultūras vidi. Mērķauditorija ir pieauguši cilvēki bez pieredzes, kas grib apgūt instrumentu spēli. Neviens vecums nav par lielu, mums ir ļoti spilgti piemēri, ka pensijas vecuma cilvēki mācās un iemācās vijoli spēlēt. Tā kā mani pašu interesē dažādi instrumenti, mācu visu, ko nemāca neviens cits. Nereti mācos kopā ar saviem audzēkņiem.
— Kad jūs mācāties?
— Vakarā mājās. Daudzi no mūsu kursantiem to arī dara, krīt uz nerviem saviem dzīvesbiedriem, spēlē, muzicē, trenējas. Par muzicēšanu ir anekdotiska tēze — ģimene mani neatbalsta. Tā ir muzikanta atruna, kāpēc viņš kaut ko nevar izdarīt. Piemēram, nevar braukt uz festivālu, jo ģimenes neatbalsta, redz, sievasmātei jārok kartupeļi. Man ir brīnišķīgi paveicies, abi ar sievu esam muzicējoši cilvēki, arī bērni drusciņ ir lauzīti mūzikā.
— Kādēļ bērnus virzāt uz etnisko mūziku?
— Pat ne uz etnisko. Vienkārši, lai muzicē. Ir diezgan daudz pētījumu, kas liecina, ka tie bērni, kas mācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, arī citos priekšmetos ir veiksmīgi. Esmu pārliecinājies, ka no maniem kursabiedriem, kas mācījās mūzikas vidusskolā, par profesionāliem kļuvuši mazākā skaitā, diezgan daudzi no viņiem strādā vadošos amatos gan valsts, gan privātās struktūrās. Nav mērķis, lai bērni spēlē orķestrī, bet lai būtu gudri.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Ilmārs Pumpurs.
Dzimšanas laiks:
1966. gada 25. decembris.
Nodarbošanās: tautas mūzikas eksperts Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. Pašdarbības kolektīva “Hāgenskalna muzikanti” vadītājs. Bijis arī folkloras kopas “Dandari” vadītājs.
Ģimene: sieva Sandra, divas meitas.
Vaļasprieks: darbs. Došanās dabā, ceļošana, izbraukumi ar laivu un divriteni.

Staburags.lv ARHĪVS

Spēlēt var jebkurš, pat nezinot notis

Kategorijas