“Labdien, esmu no Marsa!”

2016. gada 7. janvāris 00:01

304

Lai gan statistikas dati liecina, ka Latvijā no ārzemēm atgriezušies ap 10 tūkstošiem iedzīvotāju (pērn janvāra sākumā svešumā strādāja ap 370 tūkstošiem cilvēku), Aizkraukles reģionā nav nemaz tik viegli tādu atrast. Apklaušinot paziņas, uzzināju par kādu interesantu sievieti, kura nesen, ilgāku laiku pavadījusi ārzemēs, atgriezusies uz dzīvi Latvijā. Taču paredzētā intervija gan iznāca mazliet citāda. Mana simpātiskā sarunbiedre Iveta Laursone stāstīja par to, ka vairs neprot dzīvot Latvijā, tāpēc dažkārt, virinot daudzu iestāžu durvis, arī saka: “Labdien, es esmu no Marsa!”

Kā pasaku namiņā
Iveta savulaik Pļaviņās beidza pamatskolu. Patlaban viņa ar meitiņu dzīvo tādā kā pasaku namiņā nepilnu kilometru no Pļaviņu robežas — Krustpils novadā. Iveta zina stāstīt, ka savulaik šī teritorija bija Vitebskas guberņas īpašums. Mājiņa, kurā mīt Iveta un kura ir blakus mammas mājai, savulaik kā pirtiņa celta par iekrāto un arī ārzemēs nopelnīto naudu. Protams, tas gan nenozīmē, ka pirts savu funkciju beigusi — sestdienu vakaros tā uz šejieni atvilina ne vienu vien draugu.
Silti piekurinātajā telpā īpašu mājīgumu rada gar sienām sakārto tējzāļu smarža, uz galda kūpoša aromātiskas tējas krūze, kamīnā dejojošā uguns un omulīgā saimniece ar meitiņu. Viņa teic, ka esot jau vecmāmiņas statusā, kam gan ir grūti noticēt. Dažu stundu laikā tikai virspusēji var ielūkoties Ivetas dzīves ceļā, kuram gan ļoti atbilstošs būtu teiciens: raibs kā dzeņa vēders.
Gūst mācību mūžam
Iveta ir dabas bērns — viņai allaž patikušas puķes, stundām varējusi klīst pa pļavām, ik smildziņā pratusi saskatīt skaistumu un varbūt tāpēc pēc pamatskolas beigšanas Pļaviņās izvēlējās turpināt mācības Bulduru tehnikumā. Tiesa, apgūtā specialitāte — rūpnieciskā puķkopība — gan nešķita īpaši vilinoša, jo tur pamatā mācīja, kā audzēt puķes vairumā. Praksē viņa strādāja slavenajā stādaudzētavā “Ogres meristēmas”.
Mīlestība jau nenāk pēc plāna, tā sagrozīja galvu arī Ivetai, un viņa kļuva par māmiņu dēlam Jānim. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma bija jādomā par iztiku, un viņa atrada bārmenes darbu Klintaines pagasta kafejnīcā “Velniņi”. Kad bija nostrādājusi pāris mēnešu, priekšnieks Ervins Lapa piedāvāja bāra vadītājas vietu. Sākumā Iveta bija nobijusies — nedaudz pāri 20 un jau par vadītāju. Taču piekrita un nenožēlo, jo uzskata, ka priekšnieks bija ideāls skolotājs. Pirmajā nopietnajā darbavietā gūtā atziņa lieti noderējusi turpmākajā dzīvē: “Ja tu kaut ko dari, neatkāpies no mērķa un nedod ne sev, ne citiem kādas atlaides.”
Sākumā par darbu viņai bija lepnums — tīksminājusies pati par sevi, ka tik jauna un tādā amatā, turklāt arī alga pieklājīga, bet tad reiz it kā ar bomi kāds pa pieri iesita: “Vai tas ir viss manas dzīves piepildījums, vai tad izsmeltas visas manas iespējas?” Pēc šīm urdošajām pārdomām Iveta uzrakstīja atlūgumu. Lai gan viņu centās pierunāt palikt, viņa nepiekrita.
“Nauda — tas ir forši!”
“Izzāģēju mežu, sakrāju naudu un iestājos Biznesa augstskolā “Turība”, tā dažos vārdos Iveta raksturo nākamo dzīves soli. Viņa studēja tūrisma menedžmentu. Paralēli mācībām Iveta strādāja sev tīkamu darbu ziedu salonos, kur papildināja zināšanas floristikā. Kā skatītāja vērojusi arī floristu darbu Eiropas čempionātā Austrijā. “Tas ir vistīrākais vīriešu darbs. Sievietēm jāsaņem puķu pušķi, nevis tie jāgatavo,” saka Iveta. Pastrādājusi vairākos ziedu salonos Rīgā, viņai pēc kāda laika tas apnika, jo šķita, ka šajā jomā sasniegusi visu, ko varēja, tāpēc atkal kāds iekšējs urdītājs lika meklēt ko jaunu. Līdz šim brīdim viņai pašai ir liels brīnums, kā izturēja milzīgo konkursu uz sekretāres vietu autodetaļu veikalā (kā pati saka “pie dzelžiem”). Ne viņa ko saprata no datorprogrammas, ne autodetaļām. Taču, ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, visu var iemācīties. Vēl viņa paspēja aizbraukt uz mācību praksi Vācijā. Iveta atceras, ka tas bijis ļoti jauks laiks. Jāstrādā viesnīcā par viesmīli trīs stundas rītā un trīs vakarā. Pārējais laiks — brīvs. Jutos kā atvaļinājumā pie vecmāmiņas. Strādājot par viesmīli, saņēma arī pirmo dzeramnaudu, par kuru sākumā bija nesaprašanā, ko lai ar to dara, jo klienti visu jau iepriekš bija samaksājuši. Priekšnieks teica — tā ir tava. Dīvaini gan viņai tas šķitis, bet rezultātā sapelnījusi tik daudz, ka atbraukusi dāvanām pilnu čemodānu un arī apziņu: nauda — tas ir forši. Tā dod neatkarības izjūtu.
Sabiedrības krējuma tuvumā
Autodetaļu veikalā Iveta nostrādāja kādu gadu, paguva piepelnīties arī puķu salonā. Pēc kāda laika padzirdēja, ka jaunatklātajā veikalā “mc2” meklē darbinieku, kas iekārto dāvanu nodaļu, pieteicās tur un vēlāk arī palika strādāt. Tas bija elitārs veikals. Kāds paziņa, iebraucis pie viņas ciemos, brīnījās, kas tas par veikalu, kurā pārdevēju vairāk nekā pircēju? Viņam bija grūti saprast, ka te viens pircējs ir līdzvērtīgs 200 pircējiem parastā veikalā. Iveta te redzēja sabiedrības krējumu un arī sevi uzskatīja par daļu no tā: un kā nu ne — dārga mašīna, laba alga un komplektā arī lepnība par sasniegto materiālo labklājī-bu.
“Ar mani tā ne reizi vien gadījies — tiklīdz es no sevis iedomājos nezin ko, tā “aplaužos”,” tieša un paškritiska ir Iveta. “Tā bija arī toreiz. Es aizgāju no darba, jo prasīju algas paaugstinājumu, bet man to neiedeva. Turklāt cietu smagā autoavārijā, un no manas automašīnās nekas lāgā pāri nepalika. Biju spiesta braukt ar tramvaju. Tad ieraudzīju sev apkārt citu pasauli — pelēku, nogurušu, bez ārēja glamūra.”
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

“Labdien, esmu no Marsa!”

Kategorijas