Valdis Kalnozols: “Mēs izvarojam bērnu dzīves”

2015. gada 16. novembris 10:01

145

Valdis Kalnozols: “Mēs izvarojam bērnu dzīves”

Mēs izvarojam bērnu dzīves, slēpjoties aiz vārdiem - "Mēs aizstāvam bērnu tiesības."

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 4. pantā ir teikts, ka bērnu tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu šādus mērķus:

1) sabiedrības interesēm atbilstošu vērtību veidošanos un nostiprināšanos bērnā;

2) bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu;

3) bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no

sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām.”

Daudzi citi cilvēki Latvijā un arī es personīgi esmu pārliecinājies, ka daudzos Latvijas rajonos Bāriņtiesa no vienas puses apgalvo, ka darbojas bērnu interesēs - atbilstoši likumam, bet faktiski rīkojas pretēji, atņemot bērniem tiesības uz ģimeni. Tādā veidā veicina, ka par sabiedrības vērtību kļūst nevis nevis ģimene, vecāki, skolotāji, bet nauda.

Latvijā bērni retāk cieš no fiziskas vardarbības, bet biežāk no emocionālas vardarbības. Kā piemēru var minēt sabiedrībā plaši izskanējušo skandālu, kad bērna tēvs, nespēdams izturēt, ka meita skolā tiek emocionāli pazemota, devās uz skolu pārmācīt pāridarītājus ar siksnu.

Milzīgu emocionālu traumu bērni gūst, kad tiek šķirta vecāku laulība, un tas atstāj sekas uz viņu turpmāko dzīvi. No savas pieredzes varu teikt, ka situācijās, kad tiek šķirtas laulības un pieaugušo starpā dalīti bērni, Bāriņtiesas un tai piesaistīto psihologu, mediatoru rīcības modeļi ir ļoti šabloniski, bezpersoniski un klaji neieinteresēti bērnu interesēs, emocionālajā labklājībā, būtībā vēl vairāk traumē bērnus. Tāpēc es vēršu Latvijas sabiedrības uzmanību nejēdzībām, ar kurām personīgi esmu saskāries, risinot konfliktsituācijas ar bijušo laulāto partneri, veltīgi cerot saņemt Bāriņtiesas un tai piesaistīto mediatoru un psihologu profesionālu atbalstu un palīdzību, patiesas rūpes par bērniem, bērnu tiesību aizsardzības likuma ievērošanu.

Pirmā atziņa, šķirot laulību, Bāriņtiesas darbinieki neievēro likumus, kas aizsargātu bērnu tiesības augt ģimenē ar abiem vecākiem.

Bāriņtiesa nevis iedziļinās laulāto partneru konflikta būtībā, bet savas darbības balsta uz papīru gūzmām ar sūdzībām, ko viens par otru iesniedz vecāki. Faktiski Bāriņtiesa parāda, ka ir pret bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām.

Šāda Bāriņtiesas taktika nemudina konfliktējošos laulātos partnerus rast kompromisu, saglābt ģimeni vai vismaz bērna interesēs saglabāt normālas attiecības. Gluži otrādi - šis karš rada vēl lielāku naidu, dziļāku plaisu starp laulātajiem partneriem, un no tā ļoti, ļoti cieš bērni, kam ir vajadzīgi abi vecāki.

Daudzas Bāriņtiesas darbinieces jūtas vīlušās personīgajā dzīvē, vīriešos un, pieņemot lēmumus par bērnu tiesībām un interesēm, neapzināti atriebjas vīriešiem.

Kā var izlemt mūsu Latvijas ģimeņu un bērnu likteņus cilvēki, kas paši nav spējuši saglabāt savu ģimeni un izaudzināt bērnus?

Tas pats attiecas uz psihologiem. Kā par bērnu vai ģimenes psihologu var strādāt cilvēks, kam pašam nav stabilas ģimenes, kurš pats nav izaudzinājis bērnus? Diemžēl šādu psihologu Latvijā ir pietiekami daudz. Dažkārt rodas sajūta - ja psihologam ir sertifikāts, (Iespējams, ka tas ir iegūts par labām attiecībām ar organizācijas vadību, nevis profesionalitāti.) tad labāk turēties no šāda psihologa pa gabalu, lai netraumētu emocionāli gan bērnus, gan sevi.

90% gadījumu Bāriņtiesa lemj, ka bērni pēc šķiršanās paliks dzīvot ar māti, nevis rūpējas par to, lai bērnu dzīvē ir pilnvērtīga abu vecāku loma.

“Tāda ir tiesu prakse” - to man atklāti pateica Rīgas Bāriņtiesas darbiniece I. Lielmane.

Savukārt sievietes - bērnu mātes šo situāciju ļoti labi apzinās un bieži izmanto, nemaz necenšoties rast kompromisu ar bērnu tēvu, kā primārās liekot bērnu intereses.

Daudz cilvēcīgāk un objektīvāk laulāto partneru konfliktus varētu risināt šādi – partneriem, kas nolēmuši šķirt laulību, obligāti jāiziet mediācijas process, kura mērķis un uzdevums ir palīdzēt izlīdzināt domstarpības, atrast kompromisu, vienoties. Ja viens no partneriem to nesekmē, tādējādi apliecinot, ka paša emocijas ir svarīgākas par bērna interesēm,

Bāriņtiesai tas ir jāņem vērā, un jādod iespēja bērniem dzīvot pie tā vecāka, kurš ir gatavs piedalīties mediācijas procesā, bērnu dēļ rast risinājumu. Tātad bērnu labā meklēt kompromisu ar laulāto draugu.

Arī šobrīd pāriem šķiršanās procesā tiek piedāvāts iziet mediāciju. Taču tas, kā šis process notiek, ir parodija. Ierodas konfliktējošs pāris uz mediāciju, un, mediatoram klātesot, viens otru kārtīgi noķengā. Kad mediācijai atvēlētais laiks ir beidzies, mediators iekasē naudu, un ar to viņa darbs beidzas. Vai tas atrisina problēmas partneru starpā? Pilnīgi noteikti - nē!

Psihologa standarta jautājums bērnam: “Pie kura no vecākiem vēlies dzīvot?” ir visneiedomājamākā emocionālā vardabība.

Uzdodot šādu jautājumu bērnam, kurš jau tā cieš dēļ vecāku šķiršanās, viņam liek izvēlēties vienu vai otru. Savukārt bērns, kā zināms, psiholoģiski ir vairāk atkarīgs no mātes, un nereti arī mātes ietekmēts. Tāpēc bērns, visticamāk, pateiks, ka vēlas dzīvot kopā ar māti, lai gan abi vecāki viņam ir svarīgi. (http://www.stranamam.ru/post/10001587/).

Faktiski ar saviem lēmumiem un darbībām Bāriņtiesa atbalsta murgainu vecāku atriebību, kas nodara emocionālas ciešanas bērniem. (http://buduars.lv/ka-buvet-attiecibas-pec-kiranas/).

Arguments, ko, šķirot laulību, izmanto 90% sieviešu, ka bērna tēvs ir vardarbīgs, bieži ir manipulatīvs līdzeklis, lai bērni pēc šķiršanās paliktu dzīvot ar māti. Šādā veidā sievietes cenšas ieriebt bērnu tēvam, atņemot saikni ar bērniem. Konfliktos ar partneri sieviete bieži izmanto gan emocionālo vardarbību, gan fizisko vardarbību. Sabiedrība to pieņem, jo sieviete esot emocionāla, tas ir veids, kā viņa audzina. Savukārt, ja vīrietis ģimenes konfliktā cērt dūri galdā, viņš automātiski tiek saukts par agresīvu un vadarbīgu.

Konfliktos vardarbīgi mēdz būt gan sievietes, gan vīrieši. Statistika liecina, ka pēc ģimenes konfliktiem slimnīcās biežāk ārstējas tieši vīrieši, un ASV pētījums pierāda, ka 75% ģimenes konfliktu izprovocē tieši sievietes.

Pasaules psihologi ir pārliecināti - lai bērns izaugtu par pilnvērtīgu personību, viņam ir nepieciešams augt kopā gan ar tēvu, gan ar māti. Bērnam abi vecāki (gan vīrietis, gan sieviete) ir paraugs, kam līdzināties, atdarināt, gūt pieredzi, kā veidot attiecības ar partneri, lai nākotnē izveidotu harmonisku un stabilu ģimeni. Ja šāda parauga nav, bērnam pieaugot, visticamāk, būs sarežģīti izveidot pašam savu stabilu un psiholoģiski veselīgu ģimeni.

Turpretim Bāriņtiesa ir kā sava veida kombināts, kas ar savu darbības taktiku ražo šķirtās ģimenes un salauztas bērnu dzīves. Savukārt, pieaugot šķirto ģimeņu skaitam, Latvijā ģimene kā vērtība tiek degradēta. Rezultātā šobrīd Latvijā 104 tūkstoši sieviešu bērnus audzina vienas, proti, apmēram 30% bērnu ģimenēs aug bez tēva.
(http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/136070/104-tukstosus-bernus-latvija-audzina-mates-vienas-pasas).

Sāpīgi ir tas, ka situācijā, kad tiek izvaroti mūsu bērnu likteņi, visa sabiedrība to redz un labi apzinās, taču dzīvo ar attieksmi - kamēr tas neskar mūs personīgi, neiesaistīsimies, noraudzīsimies no malas.

Un pat tad, ja paši nokļūst šādā situācijā, cilvēki visbiežāk bezspēcībā nolaiž rokas – ļauj atsevišķiem, ar savu personīgo dzīvi neapmierinātiem cilvēkiem, vardarbīgi izrīkoties ar bērnu dzīvi.

Vēl absurdāk ir tas – ja kāds sabiedrībā sāk runāt par kādu aktuālu un sāpīgu jautājumu, tad savējie – tautieši nevis atbalsta un palīdz rast risinājumus, bet, kompensējot mazvērtības kompleksus, šo cilvēku noķengā. Gluži kā tai stāstā par latviešiem, kam, nonākot elles katlā, nav pat jāliek klāt sargi, jo tos, kas cenšas izrāpties no elles katla, paši latvieši velk atpakaļ.

Sievietes, vīrieši, Bāriņtiesa, psihologi, sabiedrība kopumā - aizdomājieties, kādu nākotnes sabiedrību mēs radām! Kādu, sabiedrības interesēm atbilstošu, vērtību veidošanos un nostiprināšanos mēs radām bērnos! Mēs iznīcinām cieņu pret ģimeni, vecākiem, skolotājiem, liekot vienu autoritāti – naudu.

Staburags.lv ARHĪVS

Valdis Kalnozols: “Mēs izvarojam bērnu dzīves”

Kategorijas