Bērniem jāpalīdz ar cilvēcīgumu

2015. gada 13. novembris 00:01

680

Pēc humānās pedagoģijas principiem māca vairākās skolās — Aizkraukles novada ģimnāzijā, 1. vidusskolā, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, un citviet ir pa kādam šīs mācīšanas metodes pārstāvim. Kas ir humānā pedagoģija, un vai tā veicina skolēnu sekmību un tikumību? Par to stāsta A. Upīša Skrīveru vidusskolas 5. — 12. klases latviešu valodas un literatūras skolotāja Santa Krasovska.

Skolotāja darbs ir misija

— Kāpēc jūs piesaistīja tieši šis mācīšanas virziens?

— Man vienmēr šķitis būtiski pievērst uzmanību katram bērnam. Šī novirziena būtība ir cilvēciskās attiecības. Jau studiju gados pamanīju, ka Amonašvili, kas ir šīs pedagoģijas aizsācējs, izceļas starp citiem pedagoģijas klasiķiem. Viņš bija skolotājs, kurš klausījās bērnos. Izturējās pret tiem ar cieņu. Šo kungu, kas ir jau cienījamos gados, esmu dzirdējusi arī dzīvē. Viņu klausoties, guvu apstiprinājumu, ka jau iepriekš intuitīvi esmu rīkojusies pēc šiem principiem.

Varētu teikt, ka šī pedagoģija balstās uz cilvēcību, jo humāns ir cilvēcisks. Ikviens bērns ir cilvēks, un viņā ir šī dabiskā tieksme pieaugt un attīstīties, un skolotājs ir tas, kurš viņam palīdz to izdarīt. Humānā pedagoģija vairākkārt uzsver, ka skolotāja darbs patiesībā ir misija. Humānā pedagoģija balstās arī uz garīguma pamatiem, mums vairākkārt uzsvēra — katrs cilvēks, ienākot pasaulē, nāk ar savu misiju.

— Kurš ir šīs pedagoģijas ieguvējs?

— Abi. Skolotājam ir gandarījums. Skolēnam tiek radīta drošības izjūta, ka viņš var pārvarēt grūtības. Man pēdējo gadu lielākais gandarījums ir tas, kā mani jaunieši raksta radošos darbus. Viņi uzdrošinās, darbos ir jauna dzirksts, jo nekur jau nav teikts, kā jādara pareizi.

— Ko darīt ar palaidņiem?

— Katrs palaidnis ir izaicinājums skolotāja meistarībai. Visbiežāk skolēns nāk pie skolotāja, nevis uz konkrēto stundu. Un man ir jāpanāk, lai viņš grib pie manis nākt. Ja jaunietis nāk “aizvēries”, tad nevaru viņā neko “ieliet”. Protams, ir jau tā, ka palaidņi nokaitina, nebūsim ideālisti, neteiksim, ka visus mīlam bezgalīgi, bet, tad ir jādomā, kāpēc bērns ir pievērsis sev uzmanību.
Skolēns un skolotājs pastāv līdzsvarā — mums ir attiecības. Es viņus cienu. Neuzrunāju — bērni, saku — jaunieši. Pusaudzim teikt “bērns”? Viņš taču nav vairs gluži bērns!

Ar bērnu ir jārunā

— Kā nodrošināt viedu mīlestību pret katru bērnu? Jums tam ir laiks?

— Tas nemaz tik daudz neprasa. Ja viņi strādā, tad klusiņām varu pieiet pie kāda un pajautāt: kas ar tevi notiek? Ir reizes, kad viņš gaida, lai viņam pajautā. Ja neatbild, arī nav traģēdija, jo ir piefiksējis, ka skolotājs pamanīja. Vēl praktizējam uzslavēšanu. Ja kāds ir bijis veiksmīgs, tad, kaut vai starpbrīdī, pieejam klāt un viņu paslavējam, samīļojam: kāds tu malacis! Bet tas ir mīts, ka mēs tikai slavējam un visu atļaujam. Stingrība arī ir vajadzīga, jo tas, kas jādara, ir jādara, likumi un principi jāievēro.

— Kā aizraut skolēna vecākus iesaistīties bērna skolas dzīvē? Vai tas nav nepateicīgs darbs?

— Tas absolūti nav nepateicīgs darbs. Saskaņā ar humāno pedagoģiju bērns var attīstīties tikai saskarsmē ar vecākiem, pieaugušiem cilvēkiem. Jā, viņam ir draugi, bet nopietnos jautājumos viņam vajag pieaugušo. Ja viņš nesatiks šo pieaugušo cilvēku starp saviem vecākiem, ģimenes locekļiem, atradīs citur, un tas var būt ne tas, kuru mēs gribētu bērnam redzēt blakus. Vecāku uzdevums ir runāt ar bērniem. Ir nepareizi iedot bērnam austiņas, lai klausās mūziku, vai, vilcienā braucot, iedot telefonu spēlītes spēlēt. Ir jārunā! Ko es redzu mūsu skolā, un kas man ļoti patīk — sākumskolā vecāki labprāt nāk uz skolu, sēž stundās, nāk uz ārpusklases sarīkojumiem. Bērnam tas ir būtiski, ka viņš vecākiem nav vienaldzīgs, ka vecāki seko līdzi. Ja tā nav, tad no pusaudža var sagaidīt arī tādu tekstu: tev ir vienalga, kas ar mani notiek.

Skolā esmu jau 20 gadu, un man ir ļoti veicies ar vecākiem.

Negatīvais atver sajūtas

— Jaunieši ir tikumiski?

Tikumības pamatā, ko uzsver humānā pedagoģija, ir cieņa pret cilvēku, jo īpaši, ja šis cilvēks ir vecāku paaudze. Ja ir cieņa, tad attiecīgi ir viss pārējais — pieklājība, vēlme palīdzēt, līdzcietība. Mūsu skolā ir sirsnīgi, atvērti jaunieši, kas nekautrējas arī pateikt citam labu vārdu — to man ir teikuši cilvēki, kurus satiekam, kaut kur aizbraucot. Es nevaru sūdzēties.

— Saeimā ir diskusija par tikumisko jēdzienu un tikumisku izglītības saturu. Tas ir pamatoti?

— Man šķiet, ka nē. Tas ir pārspīlēti. Mācību grāmatas ir izveidotas un “izgājušas” daudziem “sietiem” cauri. Skolotājs ļoti labi apzinās, kāpēc tieši šo materiālu piedāvā un ne citu. Piemēram, “Miskastes bērnā” ir nežēlīga tēma — bērns ir iemests miskastē. Jautājums jau ir, kāpēc tā noticis? Negatīvais atver sajūtas — pievērš uzmanību, liek domāt.

Simbols — gulbis un sirds

— Kā palīdzēt jaunietim, kuram sekmes nav tik labas?

— Es, pirmkārt, priecājos par tiem skolēniem, kuri mācās ļoti labi. Ja tā nav, tad meklējam iemeslus, domājam, kā varam virzīties uz priekšu. Mana otrā specialitāte ir defektoloģe, un tas man bieži palīdz nojaust iemeslu, kāpēc bērnam kaut kas nevedas — vai tā ir logopēdiska problēma vai cita. Visbiežāk ar bērniem satiekamies individuāli konsultācijās. Jaunieši, kas nāk uz piektdienu konsultācijām, saka, ka viņiem neviena stunda nepaiet tik ātri kā šī. Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka es atkāpjos atpakaļ, tad kopā ceļam zināšanu latiņu mazliet augstāk un bērnam veidojas ticība saviem spēkiem. Skolēns novērtē, ka skolotājs nevis gremdē, bet palīdz un virza. Jāteic, rezultāti ir labāki, ja vecāki ieinteresēti, ja seko līdzi bērna sekmēm un darbiem. Pamatskolā lielākā daļa jauniešu mācās nevis sev, bet vecākiem un skolotājiem, vidusskolā ir citādāk.

— Talantīgie skolēni nepaliek novārtā?

— Jā, tā ir liela atbildība — neatstāt talantu neattīstītu. Mēs vienlīdz ievērojam arī talantīgos, rēķinoties ar viņu spēju līmeni un interesēm. Humānās pedagoģijas simbols ir gulbis un sirds, tādēļ bieži izskan par spārnu iedošanu, iedrošināšanu un iemācīšanu lidot.

— Kāda, jūsuprāt ir lielākā kļūda, ko skolotāji mēdz pieļaut?

— Grūtākais ir tad, kad skolotājs nav elastīgs, ja viņš tiešām bērnu “nelasa” — kurā brīdī var bērnam palīdzēt. Varbūt viņš šobrīd jāliek mierā. Gribētos šo elastību no skolotāja.

— Vai skolotājam ir laiks atkāpties no programmas, iecerētā un būt elastīgam?

— Kāda jēga mājai celt trešo stāvu, ja nav uzcelts otrais? Ne tikai var, bet arī vajag tā darīt. Saprotiet, tā ir sirdsizglītība, ir jāmāk ieklausīties. Tā ir liela atbildība pret bērnu: kā skolotājs viņu ietekmēs, kā personība izveidosies. Un ne jau velti bieži ir tā, ka ne tie labie cilvēki ir tie, kuriem kādreiz dzīvē ļoti nodarīts pāri. Labais vairo labo, mums jātic skolēnam, viņiem tas jājūt.

— Skan ļoti ideoloģiski!

— Skan. Es, piemēram, dzīvoju savā darbā. Pirmdien mani audzēkņi spēlē basketbolu. Un viņi man saka: “Skolotāj, mums ir spēle tikos un tikos.” Man ir jāsaprot: mēs jūs informējām, jums vajadzētu būt. Auju kājas un eju.

— Jums taču nemaksā tik daudz, lai dzīvotu skolā!?

— Par šo nerunāsim. Es strādāju, jo man darbs patīk un ir gandarījums par rezultātiem. Man gribas dalīties ar bērniem, dalīties ar labām lietām. Vai tas ir normāli? Es nezinu!

Nezūd ticība saviem spēkiem

— “Re:Baltica” savā pētījumā par skolu un skolotāju prestižu rakstīja par Dāvi, kuram bija problēmas ar disciplīnu. Viņš traucēja stundās, apmētājot skolotāju un citus skolēnus ar dzēšgumiju, neklausījās, nepiedalījās. Ko jūs darītu?

— Mums arī ir bijusi šāda pieredze — tajā laikā, kad skolā tika veidotas korekcijas klases, kurās bija bērni ar uzvedības traucējumiem, šos skolēnus “pacēlām” ar cilvēcīgumu. Atkāpāmies atpakaļ tik tālu, cik bija viņu spēju līmenis, un tad līdz 9. klasei mācību vielu “piedzinām”. Aicinājām uz individuālām sarunām, šie bērni bija pārsteigti, ka viņi pēkšņi var izteikties un viņos ieklausās. Rezultāts bija tāds, ka viņi varēja nolikt 9. klases eksāmenus, un daži pat iestājās vidusskolā. Tagad mums vairs nav nepieciešamības pēc šādām klasēm, jo ar šādiem bērniem strādājam uzreiz, kā viņus pamanām.

— Kāpēc tiek uzskatīts, ka labu izglītību var iegūt tikai Rīgā?

— Šogad manā klasē ir septiņi jauni skolēni. Ja viņi nezinātu, kur nāk, nenāktu, it sevišķi tajā situācijā, kad novadi cenšas jauniešus pieturēt, lai nauda nepāriet no viena novada citā.

Meitene, kurai ir godalgotas vietas valsts olimpiādē, ir te, nevis Rīgas valsts ģimnāzijā. Cita meitene tāpat. Šī ir tā vide, kur viņiem var nodrošināt kvalitatīvu izglītību, normālas attiecības, nav obligāti jāiet uz Rīgu, lai izdzīvotu. Haizivs periods ir beidzies.

Staburags.lv ARHĪVS

Bērniem jāpalīdz ar cilvēcīgumu

Kategorijas