Starp mīļajiem labi pat zemes malā

2015. gada 30. oktobris 00:01

1137

“Mēs labprāt atgrieztos Latvijā, bet šobrīd dzīve ir pakārtota bērnam un handbolam,” saka seciete Baiba Klešnika. Jau vienpadsmito gadu viņa dzīvo Vācijā, kurp devusies līdzi savam vīram, vienam no Latvijas izcilākajiem handbolistiem Evaram Klešnikam. Arī viņu dēls Erlens nu jau spēlē rokasbumbu, un Baibas ikdiena tagad rit starp diviem sportistiem.

Baiba un Evars Vācijā dzīvo kopš 2004. gada — tad slavenais handbolists sportista karjeru izlēma turpināt ārzemēs, un Baiba nolēma doties vīram līdzi. “Esmu te iedzīvojusies,” saka viņa. “Sākumā bija grūti, jo vāciski nezināju neviena vārda. Tagad šeit jūtos kā mājās.”
Arī Baibas un Evara dēls Erlens, kuram ir deviņi gadi, Vāciju uzskata par savu dzimteni, jo citu viņš nepazīst — Vācijā viņš ir dzimis un audzis, viņa galvenā saziņas valoda ir vācu, Erlens tur iet skolā un tur dzīvo viņa draugi. “Protams, dēls runā un saprot latviski, un viņam ir Latvijas pilsonība,” stāsta Baiba. “Viņš labprāt ciemojas pie saviem vecvecākiem Aizkrauklē un Secē, viņam tur ļoti patīk, taču Erlens nav izrādījis nekādu interesi pārcelties uz Latviju pavisam. Mēs ar vīru labprāt atgrieztos, bet šobrīd mūsu dzīve ir pakārtota bērnam un handbolam. Protams, man ļoti pietrūkst manu vecāku un māsas ģimenes. (Baibas vecāki ir secieši Sarma un Imants Stugļi — aut.) Skumji, ka Erlens nesatiek savus vecvecākus, māsīcas un brālēnus tik bieži, cik vēlētos. Taču man blakus ir divi man ļoti mīļi cilvēki — vīrs un dēls. Un tad ir vienalga, kurā zemes malā mēs dzīvojam. Vienkārši esmu ļoti laimīga, ka viņi man ir…”
Satikšanās skaistumkonkursā
Kur Baiba sastapa savu Evaru? “Pirmo reizi tikāmies konkursa “Mis Aizkraukle” finālā, kur piedalījās mana māsa Lienīte,” stāsta Baiba. “Viņš man ļoti iepatikās, bet tajā laikā mobilo tālruņu vēl nebija, un nākamo tikšanos tā arī nesanāca norunāt. Apmēram pēc pusgada Evaru vēlreiz sastapu kādā no Rīgas klubiem. Kopš tā laika — jau 15 gadus — esam kopā, precēti — 11 gadus.”
Kad jautāju, vai cilvēki viņu atpazīst kā slavena un populāra sportista sievu, Baiba pasmaida: “Kad pirms vairākiem gadiem Rīgā kārtoju autovadītājas apliecību, instruktors uzreiz pajautāja: vai tev ir kāda saistība ar Evaru Klešniku? Taču atlaides kā viņa sievai eksāmena kārtošanā man gan netika dotas! Ja nopietni, man šķiet, ka Evaru zina tikai tie cilvēki, kuri interesējas par handbolu. Latvijā šis sporta veids nav ne tādā cieņā, ne tāda līmenī, kā tas ir Vācijā. Protams, te daudz populārāki un pazīstamāki ir futbolisti, bet arī handbolistus cilvēki pazīst pat uz ielas.”
Handbols — ģimenes spēle
Klešniku ģimenē handbols ir spēle numur viens, jo nu to spēlē jau divi — arī dēls Erlens. Viņš ar šo sporta veidu nodarbojas no piecu gadu vecuma. Treniņi Erlenam ir divreiz nedēļā, un gandrīz katru nedēļas nogali notiek spēles, kuras vecāki vienmēr cenšas atbalstīt skatītāju tribīnēs. Uz treniņiem dēlu gan vadā Baiba, jo Evars patlaban spēlē Vācijas 1. bundeslīgas klubā “HSG Wetzlar”. Veclāra ir triju stundu brauciena attālumā no Mindenes, kur ir Klešniku ģimenes māja, līdz ar to viņš mājās ir tikai nedēļas nogalēs.
Kā ir būt profesionāla sportista sievai? “Interesanti!” saka Baiba. “Savā ziņā tas prasa arī zināmu uzupurēšanos, taču Evaram ir palaimējies, ka bieži nav nācies mainīt klubus. Cik vien varu, atbalstu vīru. Cenšos klātienē vērot visas Evara mājas spēles, savukārt izbraukuma spēlēm sekoju līdzi televīzijā vai interneta vietnē “Liveticker”.
Kad bilstu, ka šo gadu laikā arī pati droši vien kļuvusi par profesionāli handbola jomā, viņa nosmej: “Ja godīgi, skolas laikā sporta stundas nebija manas mīļākās, un pati handbolu neesmu spēlējusi. Jau 15 gadus pastarpināti esot šajā sporta veidā un lielākoties starp handbolistiem, kaut ko jau sāku saprast.”
Valodu māca dēls
Arī draugi Baibai un Evaram pārsvarā ir no sportistu aprindām. “Ar vairākām vācu un citu tautību sportistu ģimenēm mums ir ļoti labas attiecības, kopā dodamies uz pasākumiem, svinam dzimšanas dienas. Kamēr Evars prom, satiekos ar sportistu sievām,” atklāj Baiba. “Sazināmies ar citiem latviešu sportistiem, tikties gan nesanāk bieži, jo Vācija ir liela un katrs spēlē un dzīvo savā valsts pusē.”
Pirmos gadus, dzīvojot Vācijas pilsētā Esenē, kur Evars spēlēja, klubā bijuši daži spēlētāji no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, un ar šīm ģimenē kopā pavadīts daudz brīvo brīžu. Arī saziņas valoda galvenokārt bijusi krievu, bet jau tolaik Baiba pie privātskolotājas sākusi apgūt vācu valodu. Mindenē viņa pabeigusi vācu valodas kursus, teicami nokārtojusi eksāmenus, un tagad vācu valoda viņai nekādas grūtības vairs nesagādā. “Valoda nav viegla, bet visu var iemācīties,” saka jaunā sieviete. “Sarunājoties dažas gramatiskas kļūdas vēl sanāk pieļaut, bet tagad man ir personīgais asistents — dēls vienmēr aizrāda un izlabo, kā tas skan pareizi.”
Starp medicīnu un bērniem
Bez valsts valodas prasmes šajā zemē darbu gandrīz nav iespējams atrast — atzīst Baiba. Lai gan valda uzskats, ka profesionālu sportistu sievas var atļauties nestrādāt, Baibas ikdiena nenozīmē tikai ziedošanos ģimenei, bet arī savu dzīvi un savu darbu. Savulaik viņa Vācijā strādāja par aprūpētāju veco ļaužu pansionātā un par zobārsta asistenti — šī bija arī viņas pirmā darba pieredze savā profesijā, jo Baiba ir medicīnas māsa, absolvējusi Paula Stradiņa Medicīnas skolu. Latvijā viņa savā profesijā nav strādājusi, taču Baiba atzīst, ka medicīniskā izglītība viņai palīdzējusi kāda cita sava sapņa realizēšanā: lai iegūtu manikīres un kosmetoloģes sertifikātu Starptautiskajā kosmetoloģijas skolā. “Tas gan man vairāk ir kā vaļasprieks,” bilst Baiba. “Medicīna ir mana joma. Ja būtu jāizvēlas vēlreiz, arī ar šodienas prātu mācītos to pašu.”
Patlaban Baiba ir bērnu auklīte fitnesa studijā — kamēr māmiņas sporto, mazie tiek uzticēti auklītei. “Pārsvarā auklēju bēbīšus un bērnus līdz trīs gadu vecumam, kuri vēl neiet bērnudārzā,” paskaidro viņa. “Skolas brīvlaikā mazuļiem piepulcējas arī bērnudārza audzēkņi un pirmklasnieki. Lai kāda vecuma, vācu bērni ir ļoti paklausīgi un jauki.”
Pēc brīža Baiba bilst: arī viņu dēls Erlens ir ļoti prātīgs, centīgs un jūtīgs bērns. “Ļoti viegli audzināms,” saka māte. “Neesmu no stingrajām mammām, mūsu ģimenē stingrāks ir tētis. Taču abi zinām, ka savam dēlam noteikti gribam iemācīt patstāvību un, šķiet, tas mums jau izdevies. Vēl noteikti labestību un pieklājību — tās ir vērtības, kuras noderēs ikvienam cilvēkam.”
Valdzina Itālijas saule
Vai Baibai ir kāds vaļasprieks? “Grāmatu lasīšana un rokdarbi,” skan atbilde. “Grāmatas lasu tikai latviešu valodā. Arī Vācijā. Man prieks, ka mūsdienās grāmatas var lasīt elektroniski, ko arī daru. Ziemas mēnešos savukārt daudz adu. Zeķes un cimdus vēl neesmu iemācījusies adīt, bet džemperīši un šalles top vairumā.”
Savukārt Klešniku ģimenes kopīgais vaļasprieks ir ceļošana. Kopā būts Kanādā, Amerikā, Anglijā, Īrijā, Spānijā un divas reizes arī Itālijā. “Tur noteikti vēlos atgriezties vēlreiz. Itālijā ir ļoti skaista daba, smaragdzaļš jūras ūdens un daudz saules. Noteikti gribētu nokļūt Horvātijā un Īslandē,” bilst jaunā sieviete.

***
2. novembrī Baiba svinēs savu 35. dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas priekšvakarā drīkst arī ko vēlēties, tāpēc jautāju par jubilāres sapņiem. “Mans sapnis ir iegādāties nelielu mājiņu Itālijā vai Spānijā un kopā ar Evaru tur laimīgi pavadīt vecumdienas,” tik tālejošs ir Baibas sapnis. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Starp mīļajiem labi pat zemes malā

Kategorijas