Labais, kas ļauj pasaulē saskatīt mīlestību

2015. gada 30. oktobris 00:01

373

Labais, kas ļauj pasaulē saskatīt mīlestību

Pēc Dzejas dienu pasākuma Pļaviņās, kur dzeju lasīja Daugavpils teātra aktrise pļaviņiete Kristīne Veinšteina, domāju, daudziem radās interese par šo Latgales pilsētu un teātri. Daži vienkārši gribēja redzēt, kāda tad ir tā Pļaviņu meitene, kura tagad ir aktrise. Man pašai neizdevās apmeklēt šo pasākumu, bet ar Kristīni tikāmies vēlāk, lai runātu par dzīves izvēlēm, teātri un daudz ko citu.

Bez steigas
Sarunas vietu saulainā rudens dienā izvēlējāmies parkā pie pirmsskolas izglītības iestādes “Jumītis” Aiviekstes pagasta centrā. Kristīne atzīst, ka viņa nav bijusi bērnudārza bērns, bet augusi, vecmāmiņu pieskatīta. Viena dzīvoja Pļaviņās, Bebrulejā, otra — Daugavpils rajona Kalupē.
— Tagad jūsu dzīve atkal saistīta ar Daugavpili. Esat apmierināta?
— Priecājos, ka tā, jo tā ir pilsēta, kas man patīk. Tā ir interesenta, neraugoties uz to, ka tur dzīvo tik dažādu tautību cilvēki. Pilsēta man šķiet arī klusa kā ciemats, lai gan ir otra lielākā Latvijā. Ja Rīgā, izkāpjot no vilciena, ir doma lēnām aiziet līdz vecpilsētai, uzreiz kaut kā iznāk iekļauties straujajā pilsētas tempā, tad Daugavpilī ir citādāk. Nav tādas steigas. No dzelzceļa stacijas, ejot pa Rīgas ielu, var nesteidzīgi nokļūt pilsētas centrā.
— Daudzi ir atzinuši, ka Daugavpils palikusi aizvien interesantāka. Tā ir?
— Pilsēta ir attīstījusies. Iespējams, pateicoties arī Marka Rotko vārdam, jo, iebraucot Daugavpilī, nevar nepamanīt viņa vārdā nosaukto mākslas centru. Pilsēta, manuprāt, kļuvusi arī latviskāka. Kad 1999. gadā sāku tur dzīvot, veikalā nevarēja iepirkties, ja preci palūdza latviski. Tagad ielās var vairāk dzirdēt ne tikai latviešu, bet arī latgaliešu valodu. Pagājušajā gadā Daugavpilī bija ļoti skaisti valsts svētki novembrī — no Latvijā ražotām svecītēm bija izveidota Latvijas kontūra. Tas viss vieno cilvēkus.
Melus sajutīs nekļūdīgi
— Kā Daugavpils kļuva par jūsu dzīvesvietu?
— Pēc vidusskolas beigšanas vēlējos palikt Rīgā, bet, sākot studēt baltu filoloģiju Latvijas Universitātē, drīz vien sapratu, ka tas nav tas, kas saista. Mani interesēja ne tikai zinātne, bet kaut kas pietuvinātāks dzīvei. Tāpēc pārgāju uz Daugavpils Universitāti studēt latviešu valodu, literatūru un kultūras vēsturi. Tad mans ceļš krustojās ar režisoru Valentīnu Maculēviču, un viņš teica, ka jāiet strādāt teātrī.
— Profesiju izvēle gan ļoti atšķirīga — skolotāja un aktrise.
— Pēdējā gadā Pļaviņu vidusskolā pilsētas amatierteātra režisore Aina Avena uzaicināja tajā darboties. Tas man tā iepatikās, ka nolēmu kļūt par režisori. Tomēr tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, Kultūras akadēmijā šajā grupā neuzņēma. Man vienmēr ir paticis lasīt, tāpēc izvēlējos literatūras studijas. Tomēr, kad satiku Maculēviču, atkal bija interese par teātri. Tolaik latviešu trupas Daugavpils teātrī vairs nebija, visi bija pārgājuši strādāt uz Rīgu. Maculēvičs vēlējās to atjaunot un sāka ar jauniešu grupu. Pusgadu darbojoties, sadarbībā ar Daugavpils Universitāti viņš nodibināja studiju programmu tieši Daugavpils teātrim. Tā tur nokļuvu un esmu joprojām.
— Tas bija īstais likteņa pagrieziens?
— Jā. Pirms tam pastrādāju arī par skolotāju, jo uzskatīju, ka jāpabeidz iesāktās studijas. Man patika šis darbs. Bija fantastiski strādāt ar jauniešiem, bet teātris arvien vairāk “ievilka”, un visam nepietika laika. Vajadzēja izdarīt izvēli, un tā bija par labu teātrim. Patiesībā abās profesijās ir kas līdzīgs, jo ir grūti runāt skolēnu auditorijai un skatītājiem zālē. Izrādes bērniem spēlēt visgrūtāk, jo viņi vienmēr sajutīs, ja tu melo. Ja savā sirdī, raksturā un acīs uz skatuves neesi zaķis, tad bērni to jūt. Viņiem vajag sajust, ka aktieris tic tai pasakai, ko pats stāsta. Arī skolā bērni uzticas skolotāju teiktajam.
Raiņa Baibiņa nepiestāv
— Kādas izrādes piedāvā Daugavpils teātris?
— Pieaugušajiem, bērniem un deju izrādes. Teātrim ir sava baleta trupa, kas arī piedalās dažādās izrādēs. Domāju, bērnu izrādes mums ir ļoti augstā līmenī, jo ik gadu kāda iegūst “Spēlmaņu nakts” balvu. Cenšamies katru gadu iestudēt četras izrādes latviešu valodā un vienu latgaliski, bet pārsvarā tās tomēr ir krievu valodā, jo vairāk pieprasītas un apmeklētas. Kaut gan pēdējā laikā gan uz vienām, gan otrām izrādēm nāk dažādu tautību cilvēki. Ar latviešu izrādēm biežāk dodamies viesizrādēs. Esam vienīgais Latvijas teātris, kuram ir vismaz 40 viesizrāžu gadā. Nesen atbraucām no Liepājas.
— Esat spēlējusi arī dzimtajā pusē — Pļaviņās?
— Biju reiz tur ar bērnu izrādi, bet domāju, ka varētu piedāvāt arī kādu pieaugušajiem. Tagad teātrī ir mazā zāle un līdz ar to mazāku formu iestudējumi, kas lieliski iederas nelielos kultūras namos.
— Pirms pāris gadiem Daugavpils teātrim draudēja valsts finansējuma zaudēšana. Kāda situācija ir šobrīd?
— Iepriekš mums ļoti grūti klājās ar teātra direktoriem, kuriem nebija saimnieciskā ķēriena. Tad “grožus” pārņēma jauns enerģisks režisors Oļegs Šapošņikovs, kurš prata sakārtot gan saimniecību, gan mākslinieciskās lietas. Tāpēc tagad Daugavpils teātris atkal ir ar savu vārdu, jo tur top kvalitatīvs produkts. Šogad esam ieteikti sešām ikgadējās “Spēlmaņu nakts” balvas nominācijām. Tas ir ļoti daudz, ņemot vērā, ka Valmieras teātrim ir tikai divas. Ceru, ka arī turpmāk spēsim noturēties uz šī viļņa.
— Pagājušajā un šajā sezonā jūs esat atzīta par visnodarbinātāko aktrisi teātrī.
— Tā ir iznācis. Acīmredzot tāpēc, ka spēlēju gan latviešu, gan krievu izrādēs.
— Vai krievu valodu arī iepriekš labi zinājāt?
— Nē, to vajadzēja iemācīties. Tā bija, ka, dzīvojot Daugavpilī, krievu valoda man bija ļoti vājā līmenī, jo visapkārt runāja latviski. Lai spēlētu izrādē, valoda jāiemācās ļoti labi. Tāpēc repetitora vadībā tekstus vienkārši “iekalu”, lai no skatuves plūst skaista un tīra valoda. Katrā ziņā grūti ir spēlēt svešā valodā, jo ir arī satraukums par to, kā viss izdosies.
— Kādas ir jūsu tuvākās lomas?
— Raksturlomas. Raiņa Baibiņa noteikti nav manējā. Nesaku, ka nevaru to nospēlēt, bet ticu, ka citi to var labāk. Man patīk meklēt katrā tēlā ko tādu, kas viņu mudina neordinārajām darbībām. Gaišie tēli pārsvarā tikai mīl un cieš, bet pārējie mēģina kaut ko darīt, lai izkļūtu no tām ciešanām. Jā, arī kādas blēņas sadara. Patīk meklēt atbildes, kāpēc viņi tā rīkojas.
Noceļ no mākoņiem
— Vīru arī teātrī satikāt?
— Nē. Viņš ir no Cēsu puses, un satikāmies diezgan banāli — ballē. Viņš ir mans stiprais balsts, kurš prot nocelt no mākoņiem uz zemes, kad tur lidinos. Kolosāls vīrietis, un esmu pateicīga Dievam, ka viņš ir manā dzīvē. Juris pēc profesijas elektriķis un praktisks cilvēks, ļoti racionāls un sirdsgudrs.
— Kas ir jūsu realitāte ārpus teātra?
— Ģimene. Esam iegādājušies savu māju un to kopjam. Man ir prieks strādāt zemes darbus, uzturēt kārtībā siltumnīcu un audzēt rozes. Iestādījām arī pāris vagu kartupeļu. Vēl liels prieks ir kopā ar ģimeni kaut kur aizbraukt, sekot līdzi bērnu ikdienas gaitām. Meita Elīna apmeklē mākslas skolu, un dēlam Artim patīk sports.
— Vai pašai atliek laiks kādam savam vaļaspriekam?
— Tā ir lasīšana. Kad bērni un vīrs pavadīti uz darbu un skolu, varu kādu stundu veltīt tikai sev, jo teātrī man jābūt pulksten 11. Tad pie rīta kafijas labprāt lasu. To atkal varēju sākt atļauties, kad jaunākais sāka mācīties skolā. Līdz tam visus vaļaspriekus aizstāja rūpes par bērniem. Katru gadu gan cenšamies īstenot mūsu kopīgo vaļasprieku — kaut kur aizbraukt. Pagaidām kopā ar bērniem ceļojam ar automašīnu, bet, ja ir iespēja, divatā ar vīru lidojam uz tālākām zemēm.
— Iznāk atbraukt arī uz Pļaviņām?
— Daru to, cik vien bieži varu, jo tur ir mani vecāki, kuri mani vienmēr atbalstījuši. Man ir kolosāla ģimene, un kopības izjūta ir fantastiska, īpaši, kad pulcējamies Ziemassvētkos. Sākumā bijām četri pie galda, tagad esam jau 12... Vecmāmiņa Kalupē allaž atgādināja, ka ģimenei jāturas kopā un vienam otram jāpalīdz. Mēs ar māsu cenšamies to ievērot, un to mācu arī saviem bērniem.
— Jūsu vecāki Valentīna un Vilis Babri aktīvi darbojas Pļaviņu katoļu draudzē. Vai arī jūs esat tajā?
— Šobrīd nē, un oficiāli neesmu nevienā draudzē. Ja iznāk, uz baznīcu aizeju Daugavpilī un arī Pļaviņās. Man ļoti patīk mazie dievnami, jo tie šķiet mīļi, kad Dievs ar cilvēku ir labā kontaktā. Mammas ģimenē katoļticība bija ļoti spēcīga. Jau bērnībā Ziemassvētkos un Lieldienās gājām baznīcā. 15. augustā braucām arī uz Aglonas baziliku. Ar laiku jau pats sāc aizdomāties par Dieva nozīmi dzīvē, ko Viņš devis, un meklēt atbildes, bet sākumā noteikti vecāki ir tie, kuri norāda šo virzienu. Tā ir viena no labajām lietām, kas ļauj pasaulē saskatīt mīlestību.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Kristīne Veinšteina.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1979. gada 30. aprīlis, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NOBARBOŠANĀS:
aktrise Daugavpils teātrī.
DZĪVESVIETA: Daugavpils.
ĢIMENE: vīrs Juris,
meita Elīna, dēls Artis.
VAĻASPRIEKS:
grāmatu lasīšana, ceļošana, kūku cepšana.
HOROSKOPA ZĪME:
Kazas gadā dzimis Vērsis.

Staburags.lv ARHĪVS

Labais, kas ļauj pasaulē saskatīt mīlestību

Kategorijas