Makss nekad nepievils!

www.staburags.lv

2015. gada 27. oktobris 00:01

— Mani sauc Makss. Kopš šīs vasaras esmu aizkrauklietis. Esmu dzirdējis citus sakām, ka esmu skaists pelēcis, zaļganām ačelēm. Kā lai nebūtu skaists, neesmu jau gluži parasts radījums, kaut kas jau manī ir arī aristokrātisks. Senčos bijuši krievu zilie kaķi, tāpēc nav nekāds brīnums, ka man ir sudrabotas nokrāsas kažociņš.

Mana dzimtā puse ir Drustos. Lepojos, ka esmu dzimis laukos. Saimnieks Jānis jau sen gribēja kaķi, taču saimniece Sanita ilgi nevarēja izlemt. Var jau saprast — pilsētas dzīvoklis, šaurība, mazs bērniņš, kur vēl kaķim vietu rast? Visi tik steidzīgi, aizņemti... Bet labi vien ir, ka Sanita ilgi domāja. Laukos ieraudzīja mani vēl pavisam maziņu, nosmējās, ņemt vai neņemt.
Vispirms es nokļuvu Cēsīs — bija taču jāpierod pie pilsētas dzīves! — un tad jau droši varēju doties uz Aizkraukli. Man patīk pilsētā. Ārā iet nemaz vairs negribas. Vislabāk dzīvoklī, arī te ir, ko darīt. Man visa diena aizņemta, jau no agra rīta. Dienu es sāku ar saimnieku modināšanu. Es zinu, ka viņi noregulējuši modinātāju telefonā, taču tehnika var pievilt, bet es — nekad. Kad abi pamodušies, tūlīt saucu uz virtuvi, jo esmu izsalcis. Nakts tik gara! Kad bļodiņā kaut kas iebērts no “Friskies” pakas, kādu laiku lieku mieru. Man taču jānomazgājas. Tad saimniece aizved mazo Rihardu uz dārziņu, kad pārnāk mājās, īstais laiks otrajām brokastīm. Es nesmādēju arī zupas buljoniņu. Vispār man ļoti patīk būt virtuvē, tādēļ ar nepacietību gaidu, kad kāds no mājiniekiem uz turieni dodas. Ar prieku noraugos, kā viņi darbojas pie plīts, ēd. Vienu dienu saimniece baudīja olīvas, par laimi, notika tā, ka arī man tika. Labas gan!
Esmu ļoti viesmīlīgs. Līdzko izdzirdu durvju zvanu, skrienu klāt. Ja saimnieks durvis sataisītu mazliet vieglākas, pats atvērtu, viņiem lieku soli aiztaupītu. Cerams, ar laiku viņi to sapratīs.
Kā jau visiem kaķiem, arī man patīk daudz gulēt. Guļu visur, kur ir mīksta pamatne. Īpaši man patīk atspiesties pret mazā Riharda rotaļu lācīti. Tas silda gluži kā krāsniņa. Man liekas, ka esmu jau liels, taču visi vēl domā, ka maziņš, jo es, lūk, spēlējos ar rotaļu pelītēm. Citu jau dzīvoklī nav. Vislabāk man patīk saimnieces tamborētā. Žēl, ka tā nepīkst. Pelītes es labprāt salieku saimnieku apavos un brīvajā laikā velku ārā. Ļoti sportiska nodarbe, lunkanums un izveicība garantēti.
Saimnieki man ir ļoti labi. Es saprotu, ka saimniece daudz strādā, ir aizņemta, toties es mājās visu dienu, tādēļ palīdzu viņai. Vēl jau manī kaut kas no zemnieka palicis, tāpēc izravēju puķes puķupodos. Citkārt tā esmu aizrāvies, ka dažs ir arī saplīsis. Bet Sanita mani nemaz nerāja. Lai viņa varētu nopirkt jaunus traukus, esmu no plaukta noslīdinājis vecos. Man patīk arī tehniķa un mēbeļnieka darbi. Gari vadi ierīcēm nekam neder, tādēļ mazliet saīsināju telefona lādētāja vadu. Ik pa laikam arī mēbelēm mēdzu piešķirt jaunus akcentus.
Nav jau gluži tā, ka man viss patīk. Nevaru ciest putekļsūcēju. Tas mani tā biedē, ka jāmeklē drošs slēpnis. Mana saimniece ir skaista, tādēļ domā, ka arī es priecāšos par skaistumkopšanas procedūrām. Viņa negrib saprast, ka nagu griešana un ķemmēšanās nav vīriešu padarīšana. Tāpat saimniekam nevaru iestāstīt, ka braukšana ar mašīnu nav domāta kaķiem.
Esmu iepazinies ar Donas sfinksa kaķu meiteni Džesi. Viņa ir forša, tik žēl, ka viņai kažociņš pavisam trūcīgs! Un vispār es esmu ļoti laimīgs kaķis — man ir mājas, vienmēr ēdiens un vislabākie saimnieki pasaulē!
Pie Maksa viesojās Eva Skalbe

Staburags.lv ARHĪVS

Makss nekad nepievils!

Kategorijas