Iznīcina koģenerācijas biznesu

2015. gada 27. oktobris 00:01

To intervijā laikrakstam “Dienas Bizness” stāsta Latvijas Koģenerācijas elektrostaciju asociācijas vadītājs Jānis Timma. Viņaprāt, ir radīts precedents, kas ļauj valstij pasliktināt situāciju uzņēmējiem, nosaucot jebkāda veida finansiālus apgrūtinājumus par nodokli (subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN)), tādējādi faktiski Latvijas biznesa vides prognozējamību nostādot vienā līmenī ar Āzijas, Āfrikas un citu eksotisko valstu biznesa vidi.

— Kāda ir pašreizējā situācija nozarē?
— Koģenerācijas staciju īpašnieki pirms darbības sākšanas, balstoties uz aprēķiniem, izveidotiem biznesa plāna modeļiem un rēķinoties ar radīto normatīvo vidi, veica ievērojamus ieguldījumus. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas informāciju (30.06.2015.) Latvijā kopējā mazo (zem 4 MW) elektrostaciju uzstādītā jauda ir 296 MW, no kurām 44 MW ir biomasas elektrostacijas, 63 MW — biogāzes elektrostacijas, 103 MW — dabasgāzes elektrostacijas, 28 MW — HES un 58 MW — vēja elektrostacijas. Katram elektrostacijas veidam investīciju apjoms ir atšķirīgs, bet, pēc tirgus pētījumiem, kopējās investīcijas mazo elektrostaciju enerģētikas sektorā pēdējos gados ir bijušas no 550 līdz 600 milj. eiro. Visām elektrostacijām ir kredīti ar saskaņotiem kredīta pamatsummas un procentu maksājumu grafikiem, kas tika parakstīti pirms investīciju veikšanas. Pēc vairākkārtīgām izmaiņām normatīvajos aktos lielai daļai uzņēmumu ir radīti maksātnespējas draudi. Uzņēmumu naudas plūsma ir negatīva, bankas atsakās restrukturizēt kredītus, jo, ņemot vērā neprognozējamo nozares regulējumu, aizdoto kapitālu tās vēlas saņemt atpakaļ pēc iespējas ātrāk. Tas savukārt nozīmē, ka izejvielu piegādātājiem vai iekārtu apkalpotājiem tiek kavēti maksājumi. Iemesls šādai situācijai ir tas, ka valsts pēdējos trīs gados, mērķtiecīgi īstenojot enerģētikas nozares normatīvu grozījumus, un Satversmes tiesa, apstiprinot šāda veida grozījumu leģitimitāti (norobežojoties un nevērtējot argumentus par SEN radīto ekonomisko slogu un nevērtējot, vai SEN vispār atbilst nodoklim likuma “Par nodokļiem un nodevām” izpratnē vai tas ir par nodokli nosaukts atbalsta samazināšanas instruments), ir ne tikai pilnībā sagrāvusi enerģētikas nozari, bet arī radījusi apstākļus, ka nedz vietējie, nedz ārvalstu investori/uzņēmēji vairs nevar paļauties uz Latvijas biznesa vides stabilitāti.
— Kāds ir pamats tik smagai konstitucionālās tiesas kritikai?
— Valstī neparedzami strauji tiek mainītas nodokļu tiesību normas, kā arī neparedzami īsā termiņā tiek ieviesti jauni nodokļi, diemžēl Satversmes tiesas skatījumā šis nav arguments, lai pamatotu jauno nodokļa prettiesiskumu. Piemēram, SEN likums tika pieņemts 2013. gada novembrī steidzamības kārtībā, bet stājas spēkā jau no 2014. gada. Lai gan likumdevējs ieviesa nodokli pāris mēnešos un papildus tam nemaz neparedzēja vispār nekādu pārejas periodu, minētie apstākļi Satversmes tiesas vērtējumā nav izšķiroši, vērtējot likumdevēja rīcības korektumu. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa ir akceptējusi likumdevēja rīcību, strauji ieviešot nodokļu grozījumus un neļaujot nodokļu maksātājiem saprātīgā laika periodā sagatavoties būtiskajām pārmaiņām.
Koģenerācijas staciju īpašnieki Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija spriedumu par SEN nodokļa atbilstību Satversmei (1. un 105. pantam) uzskata par neatbilstošu Satversmes tiesas likumā noteiktajiem pienākumiem. Spriedumā vispār nav vērtēts koģenerācijas staciju īpašnieku ekonomiskais stāvoklis pēc SEN nodokļa ieviešanas, kas ir viens no svarīgākajiem aspektiem, kas ir jāvērtē tieši nodokļu jautājumos. Satversmes tiesa savā spriedumā izsaka šādus argumentus: “SEN likme pati par sevi neliecina, ka šim nodoklim būtu konfiscējošs raksturs. Apstrīdētās normas neierobežo pieteikumu iesniedzējiem piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī tiesības saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Proti, ar SEN ieviešanu netiek mainīti elektroenerģijas ražošanas nosacījumi, pārdošanas apjoms un cena, kā arī netiek ierobežota to tiesību īstenošana un izmantošana, kuras Pieteikumu iesniedzējiem izriet no tiem piešķirtajām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju saistībā ar obligāto iepirkumu.”
Kā tiesa nevar apgalvot, ka nodoklim nav konfiscējoša rakstura, ja tā vispār nav vērtējusi nodokļa ekonomisko pusi? Manuprāt, tiesa neizprot nozares faktisko situāciju, jo staciju īpašniekiem piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir jau ierobežotas pirms konkrētās sūdzības iesniegšanas un ir ierobežotas tiesības uz noteiktās garantētās maksas saņemšanu.
Lai gan SEN tiesvedības laikā sēdēs kā viens no problemātiskākajiem jautājumiem tika identificēta problēma ar Eiropas Komisijas saskaņojumu, proti, tā neesamība pirms SEN ieviešanas, tomēr šim aspektam Satversmes tiesas spriedumā vispār netiek pievērsta jebkāda uzmanība, kas diemžēl liek secināt, ka spriedumā tiek izvēlēti un aprakstīti tikai tie argumenti, kas apstiprina Satversmes tiesas sprieduma lemjošo daļu.
— Cik pamatoti ir šie secinājumi?
— Satversmes tiesas tiesnešu Sanitas Osipovas un Kaspara Baloža atsevišķās domas ir pretējas spriedumā noteiktajam. Minētie tiesneši savās atsevišķās domās saka: “Uzskatām, ka Satversmes tiesai spriedumā vajadzēja sniegt argumentētu atbildi uz jautājumu, vai SEN ir nodoklis likuma “Par nodokļiem un nodevām” izpratnē vai par nodokli nosaukts subsīdiju samazināšanas instruments. Ja SEN pēc būtības nav nodoklis, tad likumdevējs nebauda tikpat plašu rīcības brīvību, kāda tam piemīt, nosakot personām nodokļa maksāšanas pienākumu. Šādā gadījumā Satversmes tiesai Spriedumā būtu jāizmanto citāda metodoloģija un rūpīgāk jāizvērtē saudzējošāku līdzekļu esamība.” Līdz ar to nav izprotams, kāpēc tiesa nav vērtējusi, vai SEN vispār ir nodoklis likuma “Par nodokļiem un nodevām” izpratnē vai arī vienkāršs subsīdiju samazināšanas instruments.
Runājot par piešķirtajām subsīdijām un vispārīgi par labvēlīgas vides radīšanu koģenerācijas staciju īpašniekiem tiesnešu atsevišķajās domās, ir konstatēts, ka “Pieteikuma iesniedzēju tiesiskā paļāvība nebija abstrakta, bet gan pamatojās konkrētās garantijās, ko valsts tiem bija sniegusi katram individuāli”. Tas uzskatāmi pierāda apstākli, ka personām, kuras bija ieguvušas tiesības valsts izveidotajā obligātā iepirkuma kārtībā pārdot saražoto elektroenerģiju, bija radušās tiesības, kuras aizsargāja tiesiskās paļāvības princips — tiesības uz iegūto tiesību saglabāšanu.
Interesanti saprast, kā Satversmes tiesa var nonākt pie jebkāda objektīva un loģiska argumenta, ja Spriedumā nav vērtēti koģenerācijas staciju īpašnieku argumenti par viņiem radīto ekonomisko slogu un zaudējumiem, ko rada SEN piemērošana. Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķajās domās ir teikts, ka “Satversmes tiesai, ievērojot izskatāmās lietas sarežģītību un ekonomiska rakstura argumentu nozīmi tajā, vajadzēja vērtēt arī SEN ekonomisko ietekmi uz pieteikuma iesniedzējiem”.
— Vai tad SEN ir vienīgā torpēda koģenerācijas stacijām?
— Diemžēl nē. Koģenerācijas staciju īpašnieki 2012. gadā, vēl pirms SEN lietas iesniegšanas, vērsās Satversmes tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības uz īpašumu, kuras tika ierobežotas ar MK noteikumos (Nr. 221) ietvertā obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamās elektroenerģijas termiņa saīsinājumu. Ja pirms biznesa sākšanas valsts solīja elektroenerģijas iepirkumu visā lietderīgajā iekārtu kalpošanas laikā, tad pēc kāda laika šīs piešķirtās tiesības tika ierobežotas līdz 10 gadiem. Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu, pamatojot to ar īpašuma tiesību aizskāruma neesamību, kas gan neatbilst faktiskajai situācijai, kur reāli komersanti cieš zaudējumus valsts īstenotās politikas dēļ. Ir bijuši gadījumi, ka komersants ir ņēmis aizņēmumu kredītiestādē, nopircis elektrostaciju, kas strādā jau septiņus gadus, paļāvies, ka tam būs tiesības veikt komercdarbību vēl 12—15 gadus (atkarībā no iekārtu stāvokļa), bet, stājoties spēkā MK noteikumu grozījumiem, kas ierobežoja iepirkuma termiņu, elektrostacijai ir tiesības strādāt tikai trīs gadus, respektīvi, līdz iestāsies 10 gadu periods no ekspluatācijā nodošanas dienas. Savukārt kredītiestādes finansējumu tā var atdot tikai septiņos—astoņos gados.
Pie tam pēc SEN nodokļa ieviešanas un iepirkuma termiņa saīsinājuma tika veikti trešie grozījumi MK noteikumos, kas būtiski pasliktināja nozares regulējumu. Pirms šiem grozījumiem pārdotās elektroenerģijas cena tika aprēķināta, balstoties uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas ikmēnesi apstiprināto dabasgāzes cenu, kas nozīmēja — ja pasaulē energoresursu cenas paaugstinās un dabasgāzes cena Latvijā pieaug, tad proporcionāli pieaug elektroenerģijas cena, par kādu komersants pārdod saražoto elektroenerģiju, procentuālajai peļņas smaržai no apgrozījuma saglabājoties vienā līmenī. Šis regulējums bija samērīgs, jo uzņēmumiem dabasgāzi ir iespējams pirkt tikai no a/s “Latvijas gāze” par valsts apstiprinātu tarifu. Savukārt pēdējie — trešie — MK noteikumu grozījumi paredzēja to, ka šāds mehānisms tiek likvidēts, proti, ja dabasgāzes cena samazinās, tad elektroenerģijas cena, par ko uzņēmums pārdod elektroenerģiju, arī samazinās, bet, ja dabasgāzes cena palielinās virs 277 eiro par 1000 m3, tad pārdodamās elektroenerģijas cena vairs nepalielinās. Šobrīd valsts ir radījusi mehānismu, kurā uzņēmējiem ir pienākums pirkt gāzi par valsts apstiprinātu tarifu, bet elektroenerģiju pārdot par cenu, kas uzņēmumam var radīt zaudējumus. Nozares sistemātiskā graušana sākās jau 2010. gadā ar piemēroto akcīzes nodokli dabasgāzei, kuru izmanto koģenerācijas stacijās. Ja uzņēmējs vēlas ievērot viena normatīva prasības, tad šīs darbības būs pretējas citam aktam un līdz ar to tiks piemērots sods par likuma normu neievērošanu. Šāda situācija ir likuma normu savstarpējās pretrunās akcīzes nodokļa likumā un MK noteikumos (Nr. 221).
— Valsts taču vēlējās ierobežot OIK pieaugumu, kas mazina ražotāju konkurētspēju!
— Tas ir viens no skatupunktiem, taču ir arī cits — valsts rīcība: solīt un tad nepildīt. Valsts veiktās darbības var salīdzināt ar situāciju, kurā valsts izstrādā atbalsta programmu jaunajām māmiņām ar 10 bērniem, piedāvājot noteiktu pabalstu par katru no bērniem. Pēc kāda laika, kad ģimene ir nodibināta un bērni ir piedzimuši, pabalsts tiek noņemts un vēl papildus aprēķināts nodoklis par katru no bērniem. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Iznīcina koģenerācijas biznesu

Kategorijas