Lai kādi laiki būtu — zeme vienmēr pabaros
Amerikāņi karoja Vjetnamā, Apvienotajā Karalistē “The Beatles” bija slavas zenītā, kad Valles pagasta “Zemitānos” šūpulī saldi gulēja tikko dzimusī Zeltīte Raubiška. Dažas dienas pirms piecdesmitās dzimšanas dienas viņa saka: laiks ar katru gadu skrien ātrāk. Laikam pasaule griežas arvien straujāk.
Valles pagasta “Mazšķumberģos” pirmās rudens salnas apkārtni iekrāsojušas zaļganbrūnu, zied violeti miķelīši, zem kājām čab lapas, un viesim rodas mānīgs iespaids, ka laiks te palēnina skrējienu. Zeltīte iestūrē pagalmā savu melno “džipiņu”, no tā izlec dzīvespriecīgs haskijs. Drīz vien mājās dzird vīriešu balsis, atbraucis vīrs Ivars, dēls Jānis. Lielajā saimes istabā ienāk arī vīramāte.
Viens otru atbalstot, uzmundrinot, Raubiškas te dzīvo, saimnieko, audzē liellopus, ražo pienu.
Viens otrā ieskatījās pamatskolas laikā
Zeltīte no Valles puses nekur tālu neesot aizmaldījusies. Bērnība paskrējusi Pētermuižas pusē kopā ar divus gadus vecāko brāli. Ar daudziem blēņu darbiem nevar palielīties, jo lielākoties nācies nopietni strādāt.
Vēlāk tēvs, namdaris zelta rokām, uzcēlis māju Vallē un ģimene pārcēlusies. Tagad šajā mājā dzīvo Zeltītes brāļa ģimene. Pēc vidusskolas gadu mācījusies Neretas skolas speciālajā pedagoģijas klasē. Labi padevusies zīmēšana, kas, iespējams, mantota no tēva. Piedalījusies zīmēšanas olimpiādēs, bet vēlāk talants atstāts novārtā.
Pēc Neretas pāris gadu strādāts Jaunjelgavā par bērnudārza audzinātāju, līdz jau kā sieva atnākusi atpakaļ uz Valles pusi. Vīrs bija brāļa klasesbiedrs, pazīstams no pamatskolas laika, bet īstā draudzība sākusies Jaunjelgavā. Zeltīte, lai arī iet līdzi laikam, pieņem jauno, tomēr uzskata, ka kāzām ir jābūt, bez precēšanās nav īstas ģimenes. Viņiem tas noticis ātri, bez gadiem ilga pārbaudes laika. Šogad 7. martā kopīgi svinēta 28. kāzu gadadiena.
Kāds iekšējs spēks viņu vienmēr esot vilcis atpakaļ uz dzimto pusi, un to, ka te zāle zaļāka un debesis zilākas, uzskata joprojām. Līdzīgi arī meitai Lindai — viņai vienmēr patikusi dzīve laukos, no darba Rīgā pārcēlusies tuvāk vecākiem — uz Jēkabpils pusi.
Saņem Uzticības vairogu
Vallē Zeltīti pazīst arī kā evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieci. Baznīcai pievērsusies, pateicoties mammai. Viņai pārvietoties bija problemātiski, vajadzēja palīgu. Kad baznīcu atjaunoja, tajā regulāri notika dievkalpojumi, un uz tiem braukušas kopā. Iepriekšējā draudzes priekšniece bijusi ļoti cienījamā vecumā, un pirms sešarpus gadiem aprīlī draudze ievēlēja jaunu. Zeltītei gan tāda vadīšana, izrīkošana īsti pie sirds neesot. Tomēr šogad saņemts apbalvojums — Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Uzticības vairogs — pateicība par ilggadējo un uzticīgo kalpošanu baznīcas draudzei. To parakstījis arhibīskaps Jānis Vanags, augustā svētkos svinīgi pasniedza Pāvils Brūvers, Liepājas diecēzes bīskaps.
Zeltīte teic, ka kopā ar atzinību tā uzliekot vēl lielāku atbildību. Viens no jaunajiem darbiem, kas to prasa, ir svētdienas skola. Kopš oktobra sākuma līdz pat maija beigām katru svētdienu uz Valli brauks svētdienas skolas pasniedzēji no Rīgas. Skoliņā jau ir desmit pastāvīgu apmeklētāju. Nākamajā gadā rīdzinieku iesākto darbu valliešiem vajadzētu turpināt, bet tam jāsameklē savi skolotāji. Tas radot bažas, jo bez apmeklētājiem nepieciešama arī nauda, bet laukos ar to pēdējā laikā ir grūti.
Baznīca nav dienas kārtībā regulāri, bet ir peri-
ods, kad tajā jāpavada daudz laika. Tā ir arī iespēja izkļūt no ikdienas rutīnas, satikt jaunus cilvēkus. Kultūras dzīvei vietējos grūti izkustināt, baznīca ik pārnedēļu ar pieciem desmitiem draudzes locekļu ir citāda, salīdzinoši rosīga. Zeltīte cenšas apmeklēt katru kultūras pasākumu, šosestdien ieplānojusi novērtēt jauno vietējā amatierteātra iestudējuma pirmizrādi.
Viesi būs paēduši
Vai lielā jubileja nevedina uz pārdomām kaut ko dzīvē krasi mainīt? Jubilāre neliedzas, ka šad tad ieslīgst apcerīgās pārdomās, bet kardināli mainīt ierasto nevēlas. Zeme, saimniecība — tas ir pamats zem kājām, kādu neviens dzīvoklis nespēj nodrošināt. Dzīvot laukos nozīmē — zeme pabaros. Lai kādi laiki pienāktu, kamēr vien būs veselība, badā neviens nemirs, neizputēs. Pilsētā šīs sajūtas nevar būt, jo visa dzīve atkarīga tikai no darbavietas, algas. Grūtāki bijuši deviņdesmitie gadi, kad divus gadus kopā ar vīru strādāja mežā. Izturēja, tika atpakaļ “zaļā zarā”.
Katras pārmaiņas mājas ikdienas ritējumā rada pārdomas, piemēram, meitas aiziešana no mājām savā dzīvē. Pirms pārcelšanās uz Jēkabpili viņa “Mazšķumberģos” bija ļoti bieži, kopā svinēja svētkus. Bērni vienmēr ir lielākais iemesls kopā sanākšanai, bet tagad vakari kļuvuši nedaudz skumjāki. Līdzīgi arī Vallē — ar gadiem tā kļūst arvien klusāka, jauniešu mazāk. Liela “blīkšķa” nebūs arī Zeltītes apaļajā dzimšanas dienā. Gari gan šie svētki būs, jo iegadās pirmdienā un beigsies nedēļas nogalē. Lai viesus pabarotu, cūka būs jākauj. ◆
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra