Dzeja

www.staburags.lv

2015. gada 23. oktobris 00:01

Maija Vegnere
Veļu laiks
Kapsētā svecītes liesmo,
Dvēsele dvēseli silda.
Klusumā mūžības dziesma
Divas pasaules vieno.

Reiz aizvadīts brīdis, kad bēda
Par akmeni smagāka kļuva,
Jo zemes septiņas pēdas
Uz laikiem kāds tuvinieks guva.

Nu tikai liesmiņas plīvo,
Mums vēstot — tāds mūžības likums,
Ka pagātne atmiņās dzīvo,
Un piemiņā — cilvēka tikums.

Ārija Āre
***
Vai atceries, kā skrējām pretī rudenim,
Ar kļavu lapām apbiruši?
Kā skrējām pretī putenim,
Ar sniega pārslām apsniguši?
Tagad mēs sakām — nesteidzies, ruden’,
Mēs vēl vasaras saulītes lokā.
Pagaidi, pagaidi, baltais puteni,
Vēl jau dālijas sauļojas dārzā.
Tagad bez steigas pretim rudenim,
Bez steigas pretim putenim.
Nekur nav jāsteidzas, laiks visu vietās saliek.
Saliek rudeni, vēju un sniegpārslas pirmās.
Vienīgi sapņus laiks nesaliek. Sapņi paliek.
Tie pieskaras klusi un dvēselē sildās.

Sarmīte Rode
***
Tulpes sīpols zemē racies
Līdz jaunam pavasarim.
Kā lai es izziemot mācos
Ar skopiem saules stariem?
Sētsvidū liepai jautāju:
Nesals pēc pēdējās lapas?
Vējam, kas staigā ap māju:
Kur man aizvēju atrast?
Sīka liesma tumsā plīvo,
Iedegas par ugunskuru.
Vietā, kur sirds puksti dzīvo,
Saulei esmu tik tuvu.

Maija Vegnere
***
Koša zvaigzne uz asfalta melnā —
Rudens sūtītā kļavlapu vēsts.
Tā kā sveicienam atvērta delna,
Prieka zibsnis, ikdienā mests.

Ko man saki, starotais brīnum?
Ziemas tuvumu apjaust ir laiks?
Sen, tik sen jau pati es zinu —
Tikai bildēs sals izskatās maigs.

Sauli piesedz mākoņu pūkas,
Bet tu mirdzi tik karsti kā dzirksts.
Laiks nu košo pasauli lūkot,
Pirms tā lietavās pelēka mirkst.

Naula Dzirkale
Krizantēmu laiks
Es jau zinu — rožu laiks ir pāri,
Arī ziedus pļavās neatrast,
Man pa nobirušo lapu klāju,
Kājām slīdot, paiet vajag prast.

Gaisā virmo krizantēmu smarža,
Balti sarkanīgi ziedi māj.
Tomēr nojauta par rudens tuvošanos
Arī saules dienās neatstāj.

Krizantēmas, krizantēmas baltās,
Jūsu smarža rūgti salda ir.
Vasaru no rudens pieskāriena
Tikai daži salnas rīti šķir.

Es jau zinu — rožu laiks ir pāri.
Krizantēmas atkal valdīt sāks.
Un par savu karaļvalsti drošas
Katrā mājā bezbailīgi nāks.

Gina Viegliņa
Jēzus
Daudzi cēluši baznīcu
Savā mājā un sevī,
Bet es to redzu
Tikai un vienīgi Tevī.

Tavās sāpēs un ciešanās,
Ar piedzimšanu
Un mīlestību,
Sevis atdošanu.

Savu baznīcu ceļu
Kalnā un sevī,
Un tikai tāpēc
Esmu daļiņa Tevī..

Ārija Āre
***
Vēl nedaudz vēlos veldzes padzerties
No visa, kam liktens mans pieskāries.
Nav bailes no salnām un ziemas baltās,
Jo maniem dvēseles ziediem ziedlapas baltas.
Man vienmēr līdzās vasara savu gaismiņu lies,
Sapņi salidos ziedos un sildīsies.
Es tikai nedaudz šodien vēlos
No gadu gaismas veldzi padzerties.
Es tikai mirklīti vēlos
gājputnos lūkoties
Un kā dvēseles sapņiem lūgt mājās atgriezties.

Sarmīte Rode
***
Kā miķelīši zied,
Man reiz ziedēt tā
Šai dzīvē novēliet.
Pelēka diena liek
Pār mani plaukstu.
Tās baltās nepietiek.
Bet, kamēr ausīs rīts,
Lūgšu debesīm,
Lai ceļš mans svētīts —
Kā miķelīši zied,
Balti ziedēt tā
Pat dienā pelēkā.

Gina Viegliņa
Rudens elēģija
Re, šonakt uzbrukusi salna,
Un mārtiņrozes strauji vīst,
Vairs ziema neslēpjas aiz kalna,
Re, šonakt uzbrukusi salna,
Un lapas dzenā ziemelis,
Drīz viss, it viss būs apsnidzis,
Klāj rudenīgās pļavas salna,
Un mārtiņrozes strauji vīst.

Naula Dzirkale
Rudens noslēpums
Ābols nokrita no koka zaļā zālē,
Nosarka un nočukstēja: Bums!
Gan mans zara draugs,
Kas palika vēl augšā,
Īsu brīdi tik pēc manis skums.
Tad viņš arī šurpu lejā kritīs,
Atkal kopā blakus būsim mēs.
Kurā grozā es
Un kurā viņš reiz mitīs...
Tas ir lielais rudens noslēpums.

Daila Bružuka
***
Caurspīdīgs aptumsums.
Adreses sajaucis klusums.
Samtainu strāvu gaidošs rīts.
Mīļā? Vai tas tiešām ir zīds?
Virmojošs siltums nāk no kotletēm uz plīts.
Puisis, kas zibina acis,
šķiet glīts.

Gaisma —
Caurspīdīgs aptumsums,
Kad klusumā pienāk rīts.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzeja

Kategorijas