“Negribu iztēloties, ka esmu šausmīgi gudra”

2015. gada 23. oktobris 00:01

1109

“Negribu iztēloties, ka esmu šausmīgi gudra”

Bērnu ārste Janīna Pauriņa intervijai nepiekrīt uzreiz. “Visus šos gadus esmu izvairījusies no publicitātes, man nepatīk būt redzamai, nepatīk slavināšana,” saka viņa. Tomēr beigās piekrīt tikai mūsu īpašo “radurakstu” dēļ — esmu viņas dēla klasesbiedrene. 43 darba gadu laikā daktere bijusi vajadzīga daudziem, un atzīst, ka šis darbs viņai ir sirdij tuvs, kaut steigā maz laika palicis savējiem.

“Es izvēlējos palikt”
— Kā jūs kļuvāt par ārsti?
— To zināju jau bērnībā, arī tēvs ļoti gribēja, lai mācos par ārsti. Taču nobijos, ka institūtā netikšu, un, viņam nezinot, iestājos medicīnas skolā, lai kļūtu par feldšeri. Skolu pabeidzu, trīs gadus nostrādāju par feldšeri Secē, tad tomēr sadūšojos iestāties institūtā. Studēju Vispārējās ārstniecības fakultātē, biju terapeite, taču Aizkrauklē vajadzēja bērnu ārstu, un mani nostādīja fakta priekšā: būs jāārstē bērni. Tas man bija liels pārdzīvojums un dilemma — vai tikšu galā? Lai gan pediatrijas kursu institūtā biju apguvusi, taču ne tik smalki, kā vajadzētu pediatram, tāpēc šaubījos. Taču citur braukt negribēju un paliku.
— Atminaties, kādi bija pirmie darba gadi?
— Sākums bija ļoti grūts. Vienīgais, pratu mammām stāstīt, kā barot bērnu, jo pašai tolaik jau bija piedzimis vecākais dēls Ģirts, bet ar ārstēšanu tik viegli negāja. Visas devas skatījos grāmatā, apmeklēju kursus, daudz mācījos, ar laiku visu apguvu un iepatikās.
— Šajos gados daudz kas mainījies?
— Agrāk pediatriem bija diennakts dežūras. Kad slimnīcā ieveda bērnus, sauca tikai dežurējošo pediatru. Tad gan sākumā drebēja kājas un rokas: vai es zināšu, vai varēšu? Darbs bija grūts, nodaļa bija pārpildīta, tajā lielākoties bija ap 50 bērnu. Tolaik es vienkārši iemācījos strādāt — bija jāiet, un viss.
Arī medicīnā daudz kas tagad ir citādāk, piemēram, agrāk nebija antibiotiku, kuras varētu pilināt vēnā, bija jāspricē muskulī, mazie un mammas ļoti pārdzīvoja: atkal manu bērnu mocīs! Tagad dibeni tiek saudzēti, ir katetri, un viss notiek nesāpīgāk. Tāpat agrāk bija ļoti daudz pamestu bērnu. Vesela palāta! Gan zīdaiņi, kuru mātes bija aizbēgušas no dzemdību nodaļas, gan bērni, kurus nevarēja atdot vecākiem, jo mājās bija slikti apstākļi. Mazos atveda uz bērnu nodaļu, un viņi mēnešiem dzīvoja slimnīcā, jo bija jāgaida rinda bērnunamā. Tolaik “pamperu” nebija, personālam bija gan psiholoģiski, gan fiziski grūti. Arī personāls bija tāds, kāds bija, par sanitārēm strādāja cilvēki, kurus nekur citur darbā neņēma. Tas bija ļoti grūts laiks.
— Tagad ārstam ir vieglāk strādāt?
— Tādā režīmā, kā patlaban strādāju, noteikti nav grūti. Dežūru pediatriem vairs nav, strādāju līdz četriem pēcpusdienā, citā laikā bērnus ved uz Jēkabpils slimnīcu, jo citu pediatru slimnīcā vairs nav. Arī psiholoģiski vairs nav tik sarežģīti, jo mammas var palikt ar bērnu slimnīcā, var sēdēt klāt arī abi vecāki. Tas man netraucē, bet bērnam pat palīdz.
— Šis darbs jums ir sirdij tuvs?
— Citādi jau manis te nebūtu! Esmu laimīga, ka izvēlējos palikt, man patīk darbs ar bērniem. Man nepatīk čīkstētāji, kas par visu sūdzas, izdomā sev slimības, tāpēc nezinu, kā būtu, ja strādātu ar pieaugušajiem. Es droši vien pateiktu, ko par to domāju. Ar bērniem ir citādāk, viņiem nepatīk slimot.
Ar gadiem piešaujies un daudz ko redzi, tikai paskatoties uz bērnu. Negribu iztēloties, ka esmu šausmīgi gudra, diagnozi no acīm nelasu, bet prakse tomēr daudz dod. Tā nav man vienīgajai, pediatri vienkārši ir tāda atsevišķa suga.
Dzīve slimnīcā
— Pašas dēli jūsu darba ritma dēļ nav jutušies “apdalīti”?
— Droši vien ir. Agrāk dzīvoju mājā blakus slimnīcai, kur patlaban ir aptieka, un tolaik slimnīcā vien dzīvoju. Nodaļā bija ļoti smagi slimi bērni, arī vakaros un naktīs bija jānāk nezin cik reižu apskatīt, nebija miera un baidījos par viņiem. Citreiz aizeju vakarā mājās, abi puikas stāv koridorā un jautā, vai esmu atnākusi pavisam, vai nekur vairs neiešu? Pie telefona mani nelaida, visādi gājis. Pieauguši būdami, dēli gan to nekad nav pārmetuši, bet ar humoru gan pateikuši, ka es jau reti biju mājās.
— Ar dēliem labi saprotaties?
— Kaut mūsu starpā nav nekādas jūtināšanās, saprotamies labi. Man ir labi dēli un arī labas vedeklas.
— Dēliem bijāt stingra mamma?
— Domāju, ka varēju būt stingrāka. Patiesībā jau man nebija laika tādai būt, visa bērnu audzināšana bija uz vīra pleciem. Tolaik viņš strādāja “ceļiniekos”, ziemā arī naktīs bija jātīra un jākaisa ceļi, tāpēc pat mainīja darbu, lai būtu kopā ar bērniem. Kamēr bērni paaugās, viņš pārgāja darbā uz Pļaviņu HES, pēc tam atkal atgriezās iepriekšējā darbā, jo viņam tur patika. Būtībā, tikai pateicoties vīram, es tā varēju strādāt. Viņš man nekad to nepārmeta. Nu ko darīt — viņš taču jau sākumā zināja, kas es esmu.
— Arī jūsu vīrs ir sērenietis?
— Viņš ir kurzemnieks, dzimis Kuldīgā. Viņa mamma bija apprecējusies ar secieti, tur arī satikāmies. Ar vīru man ir paveicies. Ja kādreiz sakliedzu, pasaku skarbāku vārdu, viņš apgriežas un aizmirst, ļaunu prātu nekad netur. Tas allaž bijis mans glābiņš, jo pēc četrpadsmit stundu darba nekāda maigā nevarēju būt. Tagad vairs tā nedaru. Bērni izauguši, mēs abi par viņiem un mazbērniem domājam, runājam.
— Šķiet, jums reizēm nākas būt arī psiholoģei?
— Tā sanāk, bet kaut kā jau mums galā jātiek. Nervozas mammas vairāk vai mazāk ir visas, tikai cik kura spēj savaldīties un mobilizēties. Ir jau arī, ka mātes kļūst agresīvas un uzvedas tā, it kā mediķis būtu vainīgs, ka bērns ir slims. Citai atkal šķiet, ka viņš par lēnu atveseļojas. Taču es viņas ļoti labi saprotu, jo tagad jau visa dzīve ir ļoti stresaina. Pēdējā laikā gan tā vairs nav, mammas ir labvēlīgas, un viss te rit mierīgi.
Tieša, ne skarba
— Pēc rakstura esat skarba un varat pateikt arī to, ko domājat?
— Varu! Un varu arī aizrādīt, ja vajag. Daži domā, ka esmu dusmīga, bet tāda neesmu, arī skarba nē. Tieša gan, un nevaru būt citādāka. Dažiem cilvēkiem viss jāpasaka skaidri un gaiši, citādi viņi to neuztver nopietni.
— Jūs grūti izsist no līdzsvara?
— Mani spēj izsist no līdzsvara, ja nepatiesi apvaino, ja saņemu kaut ko nepelnītu. Tad palieku mēma un neko nevaru pateikt pretī. Citos brīžos, šķiet, ka savācos. Ja arī reizēm kļūstu dusmīga, nekad neatļaujos kliegt uz personālu vai mammām. Kādreiz mani bieži jauca ar kolēģi dakteri Pabērzi, kura ir vēl tiešāka par mani. Reizēm par to, ko pateikusi viņa, dusmojās uz mani, un es nesapratu: ko man tagad pārmet? Drīz pie tā pieradu un ne par ko nebrīnījos. Jāpiebilst, ka daktere Pabērze patiesībā ir jauks cilvēks, ar kuru kopā bija ļoti labi strādāt. Brīžos, kad vajadzēja otru galvu, lai rastu pareizo padomu, viņa vienmēr nāca un iesaistījās. Ar kolēģiem man vispār ir ļoti paveicies, mums vienmēr ir bijusi laba komanda. Lai gan slimnīcas bērnu nodaļas kā tādas nav jau vairākus gadus, aizvien sazināmies, kopā svinam jubilejas.
Mīl un uzticas
— Vai jūsu ģimene spēj novērtēt to, ka viņiem allaž blakus ir ne tikai mamma un vecmāmiņa, bet arī ārste?
— Drīzāk ģimenei tas šķiet pats par sevi saprotams. Vienīgi ceru, ka viņi uzticas un paļaujas uz mani. Jaunākais dēls dzīvo Tīnūžos, tur viņiem ir ģimenes ārsts, un tagad, kad viņa trīs meitas paaugušās un slimo mazāk, lielākoties paši tiek galā.
— Kādā ģimenē pati esat augusi?
— Ģimenē bijām trīs bērni, bet paliku viena. Brālis 16 gadu vecumā gāja bojā, jaunākā māsa nomira. Varu tikai iedomāties, kā mammai bija tam tikt pāri, bet mēs par to centāmies nerunāt. Novācu fotogrāfijas, visu, kas var uzjundīt atmiņas. Kāds laiks bija ļoti grūts, bet mamma saņēmās.
— Kāda bija jūsu bērnība?
— Es biju ļoti mīlēta. Vecāki man uzticējās, bet mamma allaž ļoti baidījās, kad es kaut kur devos vai braucu. Tajā pašā laikā viņa bija ļoti sabiedriska. Laukos mums bija liels kartupeļu lauks, un studiju gados visi mani kursabiedri brauca talkā rakt kartupeļus. Tad mums bija tusiņš, un mamma arī piedalījās, ierādīja spēles, lai būtu jautrāk.
Mani vecāki bija vienkārši strādnieki. Mamma daudz lasīja, šo aizraušanos esmu mantojusi no viņas. Jau maza būdama, lasīju Čārlza Dikensa “Dāvidu Koperfīldu”. Arī tagad, cik atliek laika, lasu grāmatas. Patīk dzīvesstāsti, kriminālromāni, interesē ievērojamu cilvēku dzīves gājums.
Mazbērni — interesanta kompānija
— Jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Rokdarbi man nekad nav patikuši, piņķerēšanās, kas nav ātri paveicama, man nav pa prātam. Kādu laiku gāju uz “Kalna Ziediem”, mācījos dekupāžu, filcēšanu. Ļoti gribējās iemācīties stikla apgleznošanu, bet tā arī vēl neesmu to īstenojusi. Labprāt strādāju savos laukos Sērenē, kur esam izremontējuši manu vecāku mājas. Nekāda izcilā dārzniece neesmu — daru, kā māku.
Taču galvenais vaļasprieks man ir mazbērni. Viņi mani uzlādē, un ar viņiem ļoti gribas būt kopā. Vecākajai mazmeitai Ievai ir septiņpadsmit, viņai jau savas iešanas — mācās ģimnāzijā, dejo, dzied un spēlē flautu. Četri mazie savukārt ir ļoti interesanta kompānija, visi jāpaauklē, jāsamīļo. Mazmeita Tīna, kura mācās 3. klasē, vakarā atsūta īsziņu: es tevi, omīt, ļoti mīlu! Novēl labu nakti, sūta bučas. No mazmeitām saņemu tik daudz mīlestības. Arī jaunākais mazdēls Ernests ir ļoti brīnišķīgs puika — apķeras, samīļo, laizdamies miegā, vēl nosaka: ome, tu esi tik mīļa…
— Jums šķiet, ka mazbērni ir mīļāki par bērniem?
— Esmu to dzirdējusi, bet nezinu, vai varu tam pilnībā piekrist. Vienkārši mazbērni ir ļoti īpaši! Par viņiem ir lielāka atbildība, un viņu ir vairāk žēl. Saviem bērniem jau mums nebija tik daudz laika, nodarījām pāri ar savu nevaļu, steigu, sakliegšanu. Taču, ja mani bērni tā izturas pret saviem bērniem, gribas iejaukties. Protams, savaldos un nejaucos, arī pati savulaik rīkojos tieši tāpat.
— Jūsuprāt, bērni tagad ir citādāki?
— Nenoliedzami. Mēs jau bijām citādāki nekā mūsu vecāki, un mazbērni atšķiras vēl vairāk. Ar to jārēķinās, un reizēm kļūst bail, ka es drīz nemācēšu ar viņiem runāt, jo bērni tagad pārzina tik daudzas lietas. Arī runā viņi interesanti, izmanto slengus, un es cenšos spicēt ausis, kā tas izklausās. Interesanti!
“To man gribētos”
— Jums ir kāds sapnis?
— Kādreiz ļoti gribēju mazmeitas, nu viņas man ir. Pašai sev? Gribu kaut kur aizbraukt. Man ļoti patīk ceļot, bet neko daudz nav sanācis — esam apbraukājuši Latviju, kopā ar dēla Uģa ģimeni biju Austrijā, pirms dažiem gadiem bērni mums abiem ar vīru uzdāvināja ceļojumu uz Turciju. Mana sapņu zeme ir Austrālija. Tā ir pilnīga utopija, bet esmu iedomājusies, ka man tur ļoti gribētos nokļūt. Džungļi, aborigēni… Droši vien tur izskatās citādāk, un nemaz nav tā vērts, bet sapņot jau nav aizliegts.
Gribētos tā mierīgi dzīvot, saprasties ar bērniem, mazbērniem. Lai viņi saprastu mani, un es gribētu saprast viņus. To man gribētos… Piekrītu Džemmas Skulmes teiktajam: man labi ir tikai tad, ja maniem bērniem ir labi! Superīgs teiciens, un arī man tā ir. Jums taču arī, vai ne?

Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Janīna Pauriņa.
DZIMŠANAS VIETA: Sērenes pagasta “Jaunkrimilži”.
NODARBOŠANĀS: pediatre Aizkraukles medicīnas centra bērnu dienas stacionārā.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Rīgas Medicīnas institūtu, pirms tam — Rīgas 1. Medicīnas skolu.
ĢIMENE: vīrs Ojārs, dēli Ģirts (43 gadi) un Uģis (41), vedeklas Evita un Dace, četras mazmeitas un mazdēls.
VAĻASPRIEKS:
grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.

Staburags.lv ARHĪVS

“Negribu iztēloties, ka esmu šausmīgi gudra”

Kategorijas