Laimes zeme pašu rokām

2015. gada 20. oktobris 00:01

(Nobeigums. Sākums “Staburaga” 16. oktobra numurā.)
Septiņi tūkstoši eksemplāru
— Nenoliedzami, ekskursijas lielākais ieguvums — tajā sastaptie kolorītie cilvēki un viņu paveiktais. Vēl nebijām beiguši jūsmot par “Vaidavu” saimnieku, kad atkal jauns pārsteigums — runātīgais “Saipetnieku” saimnieks Andrejs Stablenieks, kurš dzīvo Balvu pusē, Lazdukalna pagastā, — stāsta Zigrīda. Iebraucot viņa sētā, jūties kā ceļotājs laikā, kurš atgriezies pagātnē — gar iebraucamā ceļa malu rindā sastājušās senas kravas un vieglās automašīnas, kamanas, ragavas, atsperrati, droškas, gultas, lērums visdažādāko tilpumu podu, gludekļi, svari, dzirnakmeņi, laukakmeņu krāvumi... Vienu stūrīti varētu nosaukt “Ieskats elles saimniecībā”, jo tur izvietoti visdažādāko lielumu un tilpumu čuguna katli, atsaucot atmiņā pasakas par dzīvi ellē.
Senlietu privātkolekcija “Saipetniekos” sākta veidot 2002. gada vasarā, kad uz šejieni pārvests vecs motors kļuva par aizsākumu tagadējai muzeja ekspozīcijai. Tagad muzejā apskatāmi jau ap septiņiem tūkstošiem tiešām unikālu eksponātu. Kolekcija sniedz priekšstatu par to, kā Latgales ziemeļaustrumu pusē mūsu senči dzīvoja no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 70. gadiem. Kolekcijā iekļauti gan seni sadzīves priekšmeti un lauksaimniecības darbarīki, gan dažāda tehnika un transportlīdzekļi. Labākai pārskatāmībai ekspozīcija izkārtota gan ārā, gan vairākās speciāli šim nolūkam būvētās mājiņās. Atsevišķā piebūvē ierīkota īsta dzīvojamā istaba, kur novietoti senlaicīgi sadzīves priekšmeti un mēbeles tā, kā tas varēja būt sendienās. Turpat skatāms arī mazgāšanās stūrītis ar lielu koka baļļu un dažādu izmēru koka ķipīšiem, spaiņiem un toveriem.
Iecienījuši kāzinieki
Andrejam ir arī īsti maltuves darbarīki. Saimnieks iecerējis rādīt miltu ieguves procesu — no rudzu kulšanas līdz maizes pasniegšanai galdā. Šķiet, te patiešām atrodams viss — sākot no adatas līdz automašīnai. Jāpiebilst, ka teju visa “Saipetniekos” redzamā tehnika ir darba kārtībā. To Andrejs labojis un spodrinājis pats. Atpūsties un izklaidēties “Saipetnieku” mājās iecienījuši arī kāzinieki. Jauno pāru te ir bijis tik daudz, ka no viņu iestādītajiem kociņiem veidojas īsts parks. Par jautrām atrakcijām pārvēršas jaunlaulāto pārbaude prasmē veikt lauku darbus — te kādreiz arī izkapts salūst vai slaucamā kaza aizmūk. Saimnieks stāsta, ka motociklu kolekcijā gan esot būtiskas izmaiņas, savulaik uz viena no motocikliem sēdējis dūšīgs “vācietis” (manekens), bet ar laiku tas ‘‘sabojājies’’.
Latgales vienīgajā privātajā senlietu muzejā viesojošies jau tūkstošiem tūristu no malu malām.
Muzeja pirmsākumos, zinot An-dreja aizraušanos, apkārtnes ļaudis paši nesuši un piedāvājuši paņemt senas lietas. Taču tagad gan neparastākos sadzīves priekšmetus un tehniku, gan mēbeles un darbarīkus kolekcijas papildināšanai saimnieks iegādājas par naudu.
Stabelnieks paralēli privātās kolekcijas veidošanai ir izveidojis savu gaļas lopu saimniecību, kas ir peļņas avots privātā muzeja uzturēšanai un papildināšanai.
Pārsteidz puķudārzs
Ekskursanti bija sajūsmā arī par perfekto sakoptību — visur gludi pļauts zāliens, līdzeni celiņi, taciņas un neskaitāmas puķudobes. Nē, tās nebija vienkāršas puķudobes. Tā jau bija īsta puķu jūra. Mutīgākajām sievām uzreiz radās jautājums: “Saimniek, atzīsties, cik tev galu galā ir sievu, jo viena taču to visu nevar paveikt?” Viņš gan smejot atklāja, ka tas viss ir viņa sievas Skaidrītes veikums, kurai piepalīdz meita Endija.
Pašā sākumā, rokot dīķi, radušies lieli zemes vaļņi. Lai šādu nesmukumu apslēptu, Skaidrīte sastādīja ziedošas puķes un krāšņumaugus. Veidojot kopējo dārza kompozīciju, parādījās akmens krāvumi, dažādi baseiniņi, strūklaka, koka tiltiņi un arkas, nojumītes un guļbūves pirts. Savdabīgas izjūtas dārzā rada arī daudzo dzirnakmeņu piramīdas.
“Saipetnieku” sēta bieži piesaistījusi arī mediju uzmanību. Intervijā žurnālam “Dārza Pasaule” pirms četriem gadiem jautāts, kā visu to paspēt, mājas saimnieks atbildēja: “Kas pats dara, tam arī Dievs palīdz! Reizēm apkārtējie prasa, kāpēc tā ņemamies un plēšamies, vai mums no tā kāds labums tiekot... Kā tu cilvēkam iestāstīsi, ka ne jau maksas, bet gan patikšanas dēļ to darām! Plašums visriņķī liels — zāliens vien ar trimmeri trīs dienas pēc kārtas jāpļauj, un mēs ejam un darām. Beigās ir prieks pašiem un visiem, kas pie mums ciemos atbrauc.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Laimes zeme pašu rokām

Kategorijas