“Es savu istabu bēglim neatdotu”

Ieva Bērziņa, Daudzeses pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Čiekuriņš” vadītāja

2015. gada 20. oktobris 00:01

457

Rudens paskrējis vēja spārniem, un arī mūsu iestādē ienesis jaunas vēsmas — nu mums ir logopēds, šim mērķim naudu atvēlēja Jaunjelgavas novada dome, un arī speciālistu esam atraduši. Priecājos, ka šogad “Čiekuriņā” esam veiksmīgi nokomplektējuši divas grupiņas, kaut pavasarī bija bažas, ka tik daudz bērnu nebūs, jo desmit bērniņu sāka mācīties skolā.

Strādājot bērnudārzā, kur ir tāda kā oāze un īsta miera josla, pēc darba grūti pārslēgties uz pasaules milzu problēmām. Aizbrauc mājās, ieslēdz televizoru, un galvenās ziņas ir tikai par ieročiem, bruņutehniku, militāriem konfliktiem un notriektām lidmašīnām. Šķiet, ka savā Daudzevā dzīvojam citā pasaulē, kur viss rit mierīgi un harmoniski, turklāt ļoti dabiski — mums ir mazs sakņu dārziņš, izaug pašu āboli, ko bērniem pasniedzam galdā. Īpašu uzmanību pievēršam veselīgai ēdināšanai, un mums jāprot motivēt, ieinteresēt, taču nereti bērniem nemaz negaršo tas, kas varbūt garšo man.

Bijām pieredzes apmaiņas braucienā uz Jelgavas bērnudārzu, kurš cīnās par Eko karoga saņemšanu, un tur kā brīnumu mums rāda dobes sakņudārzā un stāsta par ieceri atgriezties atpakaļ pie dabas. Mēs vēl pat neesam paspējuši no tās dabas nekur tālu aiziet…
Jelgavā mums teica: kolektīva vidējais vecums ir 38 gadi. Pajautāju, vai tur bērni arī pierēķināti? Daudzevā ar tik jauneklīgiem skaitļiem lepoties nevaram, taču ar ļoti labu un radošu kolektīvu gan. Bērnudārzā strādā cilvēki, uz kuriem var paļauties, viņiem atbildības izjūta ir ļoti liela. Turklāt darbs ar bērniem ir pavisam cita pasaule, kurā tikai gūsti. Sanāk tādi mazi ķipari, un no viņiem staro tāda beznosacījumu mīlestība, kādu pieaugušo starpā man nav bijis iespējas sastapt. Tu mazo sabar, apstādini, bet viņš pēc mirkļa tev apķeras un saka: cik tu esi mīļa! Lielajiem ir citādāk — ja tu man tā, es tev tāpat.

TOP notikums ir bēgļu krīze, kuras dēļ pasaule sašķeļas. Kopš Vācijas kanclere Angela Merkele septembrī atvēra robežas bēgļiem, arī vācieši bažījas, vai spēs uzņemt visus patvēruma meklētājus. Vācija nosaka visas Eiropas Savienības nostāju, un līdz šim Merkelei ļoti uzticējās, bet tagad vairāki politiķi ir kritiski noskaņoti, un bēgļu jautājums kļuvis nekontrolējams. Vācijā iebraukuši jau apmēram 800 tūkstoši bēgļu, un drīz šis skaitlis varētu būt jau pusotrs miljons. Ir cilvēki, kuri šajā apstāklī saskata pozitīvo — Vācija pati paņems ES naudu, neizdalīs to citām valstīm un radīs daudz jaunu darba vietu.
Ne man saprast, ne analizēt Merkeles politiku, taču mūsos tas viss rada vēl lielāku nedrošības izjūtu. Ja mēs šos noteikumus pieņemsim, varam iebraukt briesmīgā grāvī. Tikko panācām, ka esam brīvi, bez robežām, nu atkal tās jāceļ, lai bēgļi brīvi neienāktu valstī. Robežas jau nav tikai tās, ko uzbūvē mūrī, tās uzceltas jau mūsu prātā, domāšanā. Arī tiem, kas, gribēdami būt lojāli, to nepasaka. Latvijas iedzīvotāji bēgļu jautājumā nevar būt lojāli. Vienīgais labums varbūt ir darbarokas — citu labumu es neredzu.
Lasīju, ka Latgalē ieradušies bēgļi no Irākas, taču domāju, ka mēs viņiem neesam interesanta valsts kā dzīvesvieta, drīzāk kā tranzīta zona. Jārēķinās, ka daļa bēgļu te ienāks un paliks, bet nepatikšanas būs, ja viņu būs daudz un ja viņus izmitinās vienkopus: vienā pusē būs viņi, otrā — mēs, tad vienkārši izšķīdīsim. Arī agresija varētu izpausties. Ja sīriešu bēgļus izmitinātu atsevišķi, situācija būtu cita. Manuprāt, latvietis jau vispār nav bara cilvēks, kritiskās situācijās nemākam saliedēties, mūsu DNS iekodēts, ka esam “viensētnieki”.

Lai gan apgalvo, ka Latvijā ir multikulturāla sabiedrība, cik mēs patiesībā esam toleranti? Nezinu gan. Bērnudārzā par šo jautājumu runāju ar kādu puisīti, jautāju: tu bēgļiem savu istabu dotu? “Dotu gan, bet savus iemīļotos televīzijas kanālus gan gribētu turpināt skatīties pats,” mazais atbildēja un tādu pašu jautājumu uzdeva man. Biju godīga: nē, es laikam savu istabu bēglim neatdotu…

Man jāatzīst, ka latviešu nostāja bēgļu jautājumā un cittautībnieku uzņemšanā sakņojas ļoti senā vēsturē. To savā grāmatā “Rainis un viņa brāļi” palīdz apjaust krievu rakstnieks un publicists Roalds Dobrovenskis — viens no cilvēkiem, kuru neatkarīgi no tautības uzskatu par vienu no Latvijas tēliem, tāpat kā mākslinieci Džemmu Skulmi. Jau no bērnības atceros, ka mūspusē cilvēkus nedalīja pēc tautības, bet citām īpašībām, tādām kā slinkums, naidīgums un ķildošanās. Tā laukos ir arī šobrīd — cilvēkus nedala pēc nacionalitātes, bet esmu pārliecinājusies, ka lielās pilsētās ir citādāk, tur nācies arī dzirdēt zaimus no nelatviešiem.

No saviem laukiem aizbraucu uz atklātajām nodarbībām pilsētas bērnudārzā, sēž mammas un lasa žurnālus. Prasu vadītājai: kāpēc tās mammas neinteresējas, kāds bērnam tas taurenis salīmējas? Vadītāja saka: “Kur jūs redzat mammas? Tās ir aukles, kuras atvedušas bērnu uz nodarbību un par to saņem naudu.” Jūtos kā no citas pasaules…

Aizvadītajā nedēļā pieņēma likumu, ka novada vidusskolas klasēs kopā jābūt vismaz 27 bērniem. Ja pagastā nav skolas, mazpilsētā nav vidusskolas, kaut kas zūd arī no infrastruktūras, tāpēc pašvaldības darīs pareizi, ja uzturēs skolu, cik vien spēs. Tāpat, ja kaut kur likvidē bērnudārzu, kā tas bija Sunākstē, tas ļoti ātri ietekmē skolu, skolēnu skaits sarūk. Nepiekrītu tam, ka mazajās skolās un bērnudārzos bērni ko būtisku zaudē — varbūt ir kādas globālas lietas, kas mums paiet garām, taču mums vēl ir tas īpašais siltums un mīļums.
Mani ļoti fascinē fakts, ka arī lauku skolās ir ļoti gudri skolēni. Esmu sunākstiete, šovasar tur skolu beidza ļoti gudra meitene Elīza Brūklena. Allaž teicu: akadēmiķis Stradiņš var būt mierā, mūsu pusē aug vēl kāda gudra sēliete! Nupat arī Daudzeses pamatskolas skolēns Roberts Ozols ar savām zināšanām visu Latviju pārsteidza LTV erudīcijas spēlē “Gudrs, vēl gudrāks”.

Kāda kolēģe teica: ar bērniem jāstrādā tā, lai būtu prieks. Taču šajā darbā “baterijas sēdina” fakts, ka birokrātijas aparāts mākslīgi samudžina izglītības sistēmu. Tik daudzi normatīvie dokumenti iegrožo, un baidies, ka tik viss būtu pareizi. Protams, lietās, kur runa ir par bērnu drošību, sīkumu nav, taču ļoti sāpīgi izjutu nostādni, ka mūsu bērnudārza ēkai, kura celta 1964. gadā, tagad jāpiemēro mūsdienu noteikumi. Piemēram, vienam bērnam vajag trīs kvadrātmetrus, un no kopējās platības tiek atņemta vēl katras gultiņas virsmas platība… Tas nav pasaules gals, bet kontrolējošo iestāžu darbinieki šos skaitļus strikti ievēro.

Staburags.lv ARHĪVS

“Es savu istabu bēglim neatdotu”

Kategorijas