Sapņi jau nekur nepazūd

2015. gada 16. oktobris 00:01

344

Vidusskolas laikā Pļaviņās klasesbiedri zināja — Jānis Grudulis būs vēsturnieks. Tomēr dzīvē iznāca citādāk. Arī dzimtās Pļaviņas viņš nomainījis ar Koknesi, bet, kas zina, kā būs tālāk. Ar Jāni tiekos pirms viņa 45. dzimšanas dienas, kas šogad ir tik saulainā rudenī.

Vēsture paliek vēsturē
Jau astoto gadu Jānis strādā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Operatīvās vadības biroja otrās nodaļas dežūrdaļā. Viņa darbs ir nodrošināt ar bruņojumu, munīciju un speclīdzekļiem policistus pirms maiņas sākuma. Pirms tam Jānis ilgu laiku strādāja par uzraugu cietumā, bet, klasesbiedra mudināts, pārgāja uz policiju. Ar šo izvēli viņš ir apmierināts — mierīgāk.
Kā tad ar sapni par vēsturi? Jānis ar smaidu teic, ka vēsture palikusi vēsturē... Studijas viņš sāka, bet, ja neesi materiāli nodrošināts, tas ir grūti. Apvienojot mācības ar iztikas pelnīšanu, jāizvēlas prioritātes, un tās bieži nav par labu studijām. Tomēr vēsture Jānim joprojām interesē. Viņš seko līdzi aktuālākajiem notikumiem, lasa grāmatas un žurnālus par šo tēmu.
Jāmēģina!
Par koknesieti Jānis kļuva, pateicoties sievai Daigai. Ar viņu gan iepazinies Pļaviņās diskotēkā neilgi pēc dienesta. Tagad Jānis atzīst — labi, ka pietika drosmes iet uzlūgt šo meiteni dejot! Viņu attiecības gan esot veidojušās kā meksikāņu seriālā. Kādu laiku draudzējušies, bet, kad abi sāka studēt Rīgā, pašķīrušies. No jauna satikušies pēc vairākiem gadiem, un tad gan viss izvērties nopietni.
Jaunā ģimene sākumā dzīvoja Rīgā, bet vēlāk, kad sievasmātei vajadzēja atbalstu, pārcēlās uz Koknesi.
— Neesmu pilsētnieks. Kamēr esi jauns un viens, Rīgā ir labi, bet ar bērniem lielpilsēta nav labākais risinājums. Koknesē izjutu tādu mieru un plašumu! Te mums viss ir līdzās, arī līdz maniem vecākiem Pļaviņās nav tālu. Ļoti labi, — stāsta Jānis.
Par bērnu skaitu ģimenē Jānis savulaik teica tā — kur viens, jābūt arī otram, un trešais neko daudz nemaina. Gruduļu ģimenē arī ir trīs bērni. Kalvim ir 14, Paulai 12, bet pastarītei Ancei deviņi gadi. Visi ir I. Gaiša Kokneses vidusskolas audzēkņi. Vecāki ir apmierināti ar skolu, kura pēdējā laikā attīstījusies, piedāvājot arī labiekārtotu stadionu un peldbaseinu. Tās ir iespējas, kādu nav citur. Bērniem intereses ir dažādas. Kalvis trenējas volejbolā, meitenes apguvušas teātra mākslu, mācījās dziedāt, vecākie izmēģinājuši mācīties mūzikas skolā.
— Kas no tā visa viņus saistīs nākotnē, grūti pateikt, bet ir jāpamēģina. Pēc dienesta mani draugs Pēteris pierunāja dziedāt Pļaviņās korī. Piecus gadus to darīju, un tas bija labs laiks. Braucām arī tālākos koncertos uz ārzemēm. Tad biju viens, vēl bez ģimenes, un varēju to atļauties. Nekāds izcilais dziedātājs nebiju, bet ir, ko atcerēties, — stāsta Jānis.
Regulāri jādodas pastaigās
Pie Gruduļiem mājas raduši arī vairāki mājdzīvnieki — trīs suņi un divi kaķi. Jānis teic, ka šobrīd “zvērudārzs” viņiem ir mazāks, bet iepriekš bijuši arī degu, smilšu peles un mājas sesks...
— Kad sieva vēl strādāja cietumā, vienam no dienesta suņiem radās mantinieki, bet no “nepareizā” tēva. Vienu no viņiem Daiga atveda mājās. Pēc kāda laika uz darbu man zvana bērni un stāsta, ka ir kāds mazs balts sunītis, un viņi to dzīvnieciņu tik ļoti grib! Pēc lielas pierunāšanas piekritu vēl vienam sunim. Tas bija ar norunu, ka bērni paši par viņu rūpēsies, bet arī mums ir tāpat kā citiem — galvenie darītāji ir vecāki. Trešo suni Daiga pamanīja suņu patversmē un apžēlojās par viņu. Attiecībā pret dzīvniekiem viņai ir “mīksta” sirds — nevienam nelaimē nonākušam nevar paiet garām, — saka Jānis.
Par suņiem Jānis teic — katrs ir citādākas “bezšķirnes”, bet kopā sadzīvo labi. Dzīves telpa viņiem gan jādala vēl ar diviem kaķiem, un arī šī savienība ir veiksmīga. Suņu dēļ ģimene tiek pie regulārām pastaigām. Tētis priecājas — lai vai kā, bet reizi dienā bērni pavada laiku svaigā gaisā.
— Vasarās mēs visi pārceļamies uz drauga lauku īpašumu. Apkārt meži, pļavas, un labi ir gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Rudenī atkal pierast pie pilsētas ir grūti, — stāsta Jānis.
Līdzīgi kā citiem vecākiem, šobrīd Jānim nav daudz brīva laika kādam vaļaspriekam. Pavadot vasaras laukos, viņu ģimenē viens gan radies — biškopība. Pirmo spietu iedeva sievas māsīca no Balviem, nākamo jau ķēruši paši. Tas gan radīja jaunas rūpes — kur ņemt stropu? Pēc tā pie meistara devušies uz Rēzekni... Jānis atzīst, ka tas tomēr ir diezgan dārgs vaļasprieks, jo maldīgs ir uzskats, ka bitēm daudz nevajag. Šogad ievāktā pirmā medus raža bijusi laba, tāpēc viss grūtums atkal aizmirstas. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sapņi jau nekur nepazūd

Kategorijas