Zirgs vienmēr liek būt formā

2015. gada 16. oktobris 00:01

Pēc gandrīz diviem desmitiem gadu, ko pavadījis SIA “Nelss” direktora amatā, Roberts Jakubovskis nav pametis darbu kokapstrādē. Šobrīd viņš ir dēlam piederošā uzņēmuma valdē, tomēr kopā ar sievu daudz laika atlicina arī senlolotam sapnim — zirgiem. Šo gudro, spēcīgo dzīvnieku dabu iepazinis vēl bērna gados. Pirms nedaudz vairāk kā pieciem gadiem beidzot atgriezies pie domas par savu zirgu audzēšanu. Aplokā pie privātmājas šobrīd ir četri — trīs gadus vecais Haribo, Samanta, vecākais zirgs — ķēve Sajūta un ponijs.

Viena no pagaidām retajām reizēm, kad par Roberta aizraušanos uzzināja plašāks cilvēku loks, bija Aizkraukles novada svētkos, kad viņš svētku viesus aicināja vizināties pajūgā. Iepazīstinot ar zirgu radurakstiem, viņu saimnieks stāsta, ka vecākais dzīvnieks — Sajūta — ir Latvijas braucamā zirga šķirnes pārstāve. Savukārt Haribo tēvs ir viens no pēdējiem, nu jau likvidētā Kokneses novada staļļa iemītnieks Traķēnes šķirnes pārstāvis Hasans. Samantas tēvs ir Sidrabs no Balvu puses, un abi vecāki ir Latvijas braucamā zirga šķirnes pārstāvji. Aplokā mazbērnu un gados jaunāko ciemiņu priekam mīt arī dābolains ponijs.
Šķēršļu joslai nav tie gadi
— Kā izvēlējāties vaļasprieku saistīt ar zirgiem?
— Kopš atceros sevi tādā vecumā, kādā mūsdienās bērni ikdienā sēž pie datora vai rokās ņem telefonu, mana nodarbošanās bija zirgi. Ja nebraucu, tad spēlējos ar apseglotu koku, ar kuru traucāmies iedomātā prērijā. Īstie zirgi kolhoza laikā bija darbam. Tēvs tagadējā Kalupes pagasta kolhozā bija brigadieris. Kad mācījos ceturtajā klasē, viņš man deva zirgu, un es no skolas brīvajā laikā patstāvīgi vagoju kartupeļus, grābu sienu. Tas nebija tā, ka iedeva pamēģināt, pa jokam. Septiņos rītā bija jābūt stallī, kur zirgus dalīja. Ja ierados par vēlu, saņēmu sliktāku zirgu un pats vien biju vainīgs. Visu dienu ar tādu bija jāstrādā. Atceros, lai noturētu kartupeļu vagotāju, rokas bija jāizstiepj virs galvas. Neviens pieaugušais pakaļ nestaigāja, nepalīdzēja, bet darbu padarīju, viss bija kārtībā. Pēc 8. klases aizbraucu uz Rīgu, mācījos, vecāki pārcēlās uz Jēkabpili, un ļoti ilgu laiku zirgi manā ikdienā vairs neienāca. Bet sapnis par saviem palika.
— Zirgi ir tikai priekam, maziem izbraukumiem vai arī piedalāties sacensībās, izstādēs?
— Par šķirnes zirgiem saņemam subsīdijas no Eiropas Savienības, kas gan ir salīdzinoši niecīgas, bet tas ir kā mazs dopings, lai iesākto turpinātu. Ar Haribo plānojam piedalīties draivingā jeb braukšanā ar pajūgiem. Šajās sacensībās vērtē ātrumu, precizitāti un arī smukumu — dzīvnieka eksterjeru, saimnieka apģērbu, aizjūgu. Jāšanā, konkūros, manos gados jau vairs nav, ko darīt. Haribo nākamajā gadā sasniegs četru gadu vecumu, kas ir minimālais, lai šādās sacensībās piedalītos.
Tomēr pamatā zirgi ir lauku tūrismam, viesu izklaidei. Pamazām uz to ejam — ir pirtiņa, liela atpūtas telpa, īpašumā uz Kokneses pusi, Daugavas malā, vieta atpūtai pie ūdens, tajā skaitā izbraukumiem ar jahtu.
Nopelnīja burkānpātagu
— Šo dzīvnieku audzināšanā svarīgs arī saimnieka raksturs, emocionālā noturība. Līdz šim ar jaunajiem zirgiem viss gājis gludi?
— Svarīgi ir nenobīties. Zirgs var kaut ko izdarīt — apzināti vai neapzināti — un ar to jāšana beigsies. Nometa no segliem, jātnieks nobijās, zirgs to pamanīja un nākamreiz mēģinās atkal nomest. Vienalga, stīvs pēc kritiena, pēdējiem spēkiem, tomēr atgriezties un pabeigt iesākto darbību, kad saimnieks, nevis zirgs, to vēlas. Izklausās vienkārši, bet dzīvē nekas tik viegli nav. Situācija pirms kāda laika — agri rītā visi četri zirgi iespruka ābeļdārzā. Daudz nevajag, lai, saēdoties ābolus, iznākums būtu letāls. Līdzko iegāju dārzā, sākās ampelēšanās, nedošanās rokā, jo saprata, ka dara ko sliktu un nāku vest ārā no dārza. Aiz apaušiem paņēmu Samantu un vedu garām Haribo uz aploka pusi. Tā bija pirmā reize, kad viņš man iespēra. Trāpīja ribu apvidū. Sieva no malas to redzēja un teica, ka es kā laksts esot nokritis zemē. Elpu aizsita, piecēlos, uz aploku aizvedu arī Haribo, nedaudz liku paskriet, arī sajust burkānkoku. Vēlāk, apdomājot situāciju, secināju, ka Haribo ir bara sargs. Ja būtu gājis viens, bez Samantas, nekas tāds nenotiktu. Šajā gadījumā viņš sperot centās aizstāvēt bara locekli. Vajadzēja uzmanību pievērst zirga mīmikai, ausīm, un būtu laikus redzējis šādu iznākumu. Pēc tam vismaz nedēļu viņš biežāk, kā ierasti, nāca man klāt, bakstīja ar purnu kā atvainodamies.
Pirmajā vietā bailes
— Piecu gadu laikā, kopš nodarbojaties ar zirgiem, izmaiņas esat pamanījis arī sevī?
— Attiecībās ar zirgiem nedrīkst ļaut vaļu emocijām, un pie šīs rakstura iezīmes — straujās dabas — nācies piestrādāt. Arī fiziskā forma jāuztur, jo iekāpšana, izkāpšana no ratiem, iejūgšana vai tādi gadījumi kā ābeļdārzā prasa labu fizisko sagatavotību un tūlītēju rīcību. Par drosmi to varbūt nevarētu dēvēt, bet drošsirdība sevī jāaudzina. Divus mēnešus šogad slimoju un tagad jūtu, ka zirgi nedaudz izlaidušies, biežāk prāts nesas uz niķīšiem. Arī pašam jāatgūst fiziskā forma.
— Kāds būtu īsais kurss saskarsmē ar zirgiem?
— Šim dzīvniekam tā sauktās emocionālās piramīdas augšgalā ir bailes. Otrajā vietā — komforts. Starp saulainu vietu bez knišļiem vai patīkamu ēnu un ēdienu izvēlēsies pirmo. Trešais līmenis ir bars. Starp sulīgu zāli un iespēju būt kopā ar citiem savas sugas brāļiem. Barība ir pēc šiem trim līmeņiem.
Nopelna tūkstošus
— Daudzi jūs atceras no uzņēmuma “Nelss” laikiem, bet ar ko nodarbojāties pirms tam, padomju laikos?
— Klūdziņas, dažādu priekšmetu — paplāšu, grozu — pīšana. Darīju to profesionālā līmenī, saņēmu daiļamata meistara titulu. Strādāju studijā “Vassa”. Ar to piedalījos daudzās izstādēs gan Latvijā, gan ārpus tās robežām — visā Padomju Savienībā. Tas ir noiets posms dzīvē, un kopš brīvās Latvijas laikiem ar to vairs nenodarbojos. Bet tolaik pāris mēnešos nopinu tik daudz grozu, ka, pārdodot gadatirgū Brīvdabas muzejā Rīgā, dažās dienās nopelnīju “zapiņu” jeb tik daudz, lai to nopirktu.
— Šādu arodu pirksti neaizmirst. Tiešām vairāk kā divdesmit gadu laikā neko neesat nopinis?
— Sieva, mani kaitinādama, šad tad pajautā, kad kaut ko nopīšu. Mana māsa joprojām ar to nodarbojas, un, kad braucām uz Lietuvu pēc klūgām, mazu buntīti paņēmu arī sev. Pāris stundu laikā sanāca diezgan glīta paplāte. Pat pašam patīk. To atsākt nebūtu problēma, un pīšanas darbi arī iederas lauku tūrismā.
Atlūgums ilgi gaidīja
— No uzņēmēja skatpunkta — vai visas idejas, kādas rodas, vērts censties realizēt?
— Esmu reālists un saku, ka nevajag kautrēties sev pateikt — stop! Ja dari, bet redzi, ka nesanāk, nav vērts darīt darīšanas pēc, mocīt sevi un citus. Šim momentam pieder arī stāsts par “Nelsu”. Atlūgums bija uzrakstīts jau labu laiku, stāvēja atvilktnē, bet visu laiku uzradās kādi steidzami padarāmie darbi, un lielais lēmums tika atlikts uz vēlāku laiku.
Man personīgi patīk ātrās idejas, bet lauku tūrisms noteikti nepieder pie tām. Tomēr tā ir ideja, kas joprojām aizrauj. Ja pazūd šī iekšējā degšana, kad iekšā vairs nekas nevibrē, kad pazūd sajūta, kas neļauj ne sēdēt, ne gulēt, kamēr problēma nav atrisināta, tad darīt vairs nav vērts. Protams, svarīga arī veiksme.
— Kāda ir uzņēmēju darbības vide Latvijā, kur būsim pēc 20 gadiem?
— Tajā ienāk paaudze, kas nav pieredzējusi padomju laikus — ar citādāku izglītību un pieredzi. Pirms 20 gadiem uzņēmēji bija tie, kas padomju laikā nespēja sevi parādīt, un toreiz viņus sauca par spekulantiem. Viņi ātri tika pie naudas un prasmīgi to ieguldīja. Jauniešiem tehnoloģijas atver pasauli, un nākotnē skatos ar cerībām. Šobrīd tāds kā jājamzirdziņš ir Eiropas Savienības nauda, kam to piešķir, kurus projektus atbalsta — tos realizē. Bet bieži vien tie neiet kopā ar īstenību, reālo dzīves situāciju. Šim posmam ir jāaiziet, jo tas uzņēmēju vidi ir sabojājis. Pēc lielā ES atbalsta vajadzētu izveidoties reālai ekonomikai. Šobrīd daudz līdzekļu izšķērdē nelietderīgi.
Ar politiku nav pa ceļam
— Tagad, kad Latvijā valda visi vēji vienlaikus, kuras puses atbalstītājiem sevi pieskaitāt? Mēreniem nacionāļiem, austrumu puses ekonomikas stiprinātājiem?
— Esmu pie tiem, kas ir pret aktīvu sadarbību ar Krieviju, tajā pašā laikā akli nepakļaujoties Rietumiem. Laikam pa latvieša mugurkaulu daudz bradāts, tāpēc tā viņam bieži vien pietrūkst. Iztaisnoties, pateikt savu “es” krievu tautības cilvēkiem izdodas labāk. Arī man savā laikā bija iespēja “galvu ielikt” daudz nopietnākos projektos, bet izvēlējos nopelnīt savu algu un nerāvos, tajā skaitā politikā. Biju uzaicināts uz kādu partijas sapulci, bet sapratu, ka ar šiem cilvēkiem man nebūs pa ceļam. Esmu joprojām straujš un emocionāls, neraugoties uz darbu ar zirgiem. Einars Repše ir līdzīgs — ar trakām labām idejām, un, pārāk strauji paraujot augšā esošo sistēmu, tā viņu noraka. Tāpēc ceru uz jaunajiem, ar jaunu skatu uz politiku. Lai kā gribētos noliegt, jūtu sevī šo padomju laiku.
Mana vēlme bija un ir daudzmaz komfortabli dzīvot, lai pats un mani zirgi paēduši, lai es nevienam un man neviens nav parādā. Ar gadiem esmu kļuvis pielaidīgāks, mazāk kritizēju. Ja kāds, dzīvojot ar biznesu vienam gadam, jūtas laimīgs, lai tā būtu. Tādu šobrīd Latvijā ir daudz.
— Jūsu attieksme pret datorizēto interneta paaudzi.
— Viņi, manu bērnu bērni, nereti sēž, ieurbušies datoros, un varu pārmest, kāpēc viņi nenāk zirgus birstēt. Bet varbūt viņi ir šis potenciāls, kas nākotni mainīs labāku? Man mācīja, ka darbs, arī tāds, kas uzreiz nenes augļus, ir vissvarīgākais, pārējais pēc tam. Mēs viņus varam uzskatīt par tādiem, no kuriem neko labu nesagaidīsim, bet tā noteikti nav.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Roberts Jakubovskis.
Dzimšanas vieta un laiks: Daugavpils rajons, Kalupe, 1954. gada 5. maijs.
Dzīvesvieta:
Aizkraukles pagasts.
Izglītība: beidzis Rīgas celtniecības tehnikumu celtniecības mašīnu remonta un ekspluatācijas specialitātē.
Nodarbošanās:
kokapstrādes uzņēmuma “Sinda VR” valdes loceklis.
Ģimene: precējies, sieva Vita, meita Laura, dēls Ritvars,
ir mazbērni.
Vaļasprieks: zirgi.

Staburags.lv ARHĪVS

Zirgs vienmēr liek būt formā

Kategorijas