Vīnadārzs ar pusgadsimta vēsturi

2015. gada 15. oktobris 00:01

Kaimiņos, Salas novada Sēlpils pagastā, ir Lilitas Valeskalnes mājas “Meža Lielgalvji”. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados to saimniece aizsākusi vīnogu audzēšanu, un šodien mājas apkārtnē un siltumnīcā vīnogulāju jau ir tik daudz, ka jauniem vairs neesot vietas.

Ielikta pamatīga “kāja”
Saruna “Meža Lielgalvjos” notika, kad no lauka vēl nebija novākta šī gada pēdējā raža — kāposti, burkāni, puravi, tāpēc arī mani sirmā, dzīves un ikdienas saliektā, bet citādi stiprā saimniece lika pie darba — līdz pagrabam aizgādāt grozu ar burkāniem. Pa ceļam uz māju uzzināju, ka te auguši pieci bērni, četrpadsmit mazbērni un pieci mazmazbērni. Saimniece, strādājot par galveno agronomi, pieredzējusi vairāku apkārtnes kolhozu apvienošanu, un vienubrīd, padomju saimniecības “PSKP XXV kongress” darbības laikā, aprūpē bija milzu teritorija — tagadējais Salas, Viesītes pagasts līdz pat Lonei, Vārnava līdz Zilkalnei Sunākstes pusē.
Aptuveni ap šo laiku Lilita nokļuva ekskursijā Paula Sukatnieka, Latvijā lielākā vīnogu selekcionāra, dārzā Dvietē. Tikšanās ar leģendāro selekcionāru bija liktenīga — uz “Meža Lielgalvjiem” atvesti un mājas galā saules pusē iestādīti vairāki Latvijā selekcionētu vīnogu stādi. Kad apstādītas visu ēku sienas, nolemts celt īpašo — vīnogu audzēšanai piemērotu — siltumnīcu. Sākotnēji tā gan vairāk izmantota tomātu audzēšanai, tomēr vīnogas ar laiku guvušas virsroku. Šobrīd sirmās agronomes pārziņā ir 69 stādi — 35 šķirnes. Atminoties pirmsākumus, Lilita Valeskalne stāsta, ka ikvienam stādam veidota pamatīga “kāja” — izrakta bedre, un katrā iebērta ķerra ļoti bagātīgas melnzemes.
Profesionāļos neieklausās
Daļa šeit augošā ir no vīnogu audzētāju kluba prezidenta Gvido Dobeļa, kura dēls dzīvo Zīlānos, kolekcijas. Dobeļa siltumnīcā šķirnes skaitāmas simtos. Lilita teic, ka Latvijā ražīgi darbojas arī vīnogu audzēšanas meistars Gunvaldis Ilgvars Vēsmiņš. Viņš kādu laiku pavadījis Krievijā un, atgriezies Latvijā, izveidojis vīnogu šķirnes, kas neslimo ar miltrasu — vienu no augiem bīstamākajām slimībām. Lilitai pašai gan neesot izdevies izaudzēt kādu jaunu šķirni, tāpat viņa nenodarbojas ar stādu audzēšanu. Pagājušais gads bijis pirmais, kad sēlpiliete neiegādājās jaunus stādus, jo tiem vairs nav vietas. Neesot naska arī uz semināru vai citu veidu apmācību apmeklēšanu. Visu, kas nepieciešams, atrod žurnālā “Dārzs un Drava” un citos izdevumos, bet visnoderīgākā ir personīgā pieredze. Profesionāļu padomos saimniece nemēdzot klausīties un, piemēram, ieteiktā viena zara vietā ražīgus atstājot četrus. Speciālisti iesaka pie katra zara atstāt tikai vienu ogu ķekaru, un arī to saimniece neņemot vērā. Citu pieredze rādot, ka, ļaujot vīnogām pārāk lielu vaļu, tās ātri iznīkstot, bet arī to gandrīz piecdesmit gadus, kā šie stādījumi veidoti, neesot novērojusi.
Bizness beidzās trīs gados
Pirmās ogas ienākas neilgi pēc Jāņiem, un līdz pat šim laikam, oktobra vidum, siltumnīcā atrodami daudzi sulīgu ogu pilni ķekari. Sausās vasaras dēļ raža neesot tik laba, kā varēja būt, bet vēlais pavasaris ļāvis ogām saglabāties ķekaros neierasti ilgi.
Rudenī, kad raža novākta, lapas nobirušas, tās savāc, vīnogulāju zarus noliec pie zemes un apsedz ar skujām. Agrāk klāta arī agroplēve un papildu materiāli, lai nodrošinātos pret bargu salu, bet šāda piesardzība svarīga vien pavisam jauniem stādiem. Selekcionārs Gvido Dobelis sedzot ar brezentu un liela sala gadījumā pat dubultā kārtā.
Lielajā ģimenē katram esot sava visgaršīgākā vīnogu šķirne un, piemēram, Sukatnieka ‘Zilgmi’ apēdot vienu no pirmajām. Ja nebūtu žēl, raudzētu vīnu, bet ogas visgaršīgākās ir nepārstrādātā veidā, tāpēc vīna gatavošanai izmantojot upenes. Šo ogu krūmu “Meža Lielgalvjos” īpaši daudz. Upenes pirmajos ražas gados izdevies pārdot par 35 santīmiem kilogramā, lasītājiem maksājot 10 santīmu. Pēc trim gadiem par kilogramu maksāja vairs tikai 15 santīmu. Līdz ar to sākotnēji iecerētā biznesa ideja pārauga vaļaspriekā. Līdzās upenēm rindas ar vēlajām avenēm. Tām šogad izcili laba raža un lieliska garša.
Nepatīk skaļais sūknis
Dārzā aug arī kāds eksotiskāks augs — citronliāna. Tālajos Austrumos tās ogas līdzi savās gaitās ņem mednieki un citi, kas ilgu laiku pavada dabā. Ogas remdē slāpes, palīdz cīnīties ar izsalkumu, nogurumu, saglabā domas, redzes un dzirdes asumu. Arī šajās mājās auga daļas — ogas, lapas, zariņus — izmanto ikdienā, tajā skaitā tējas gatavošanai. Ēkas galā aug arī aktinīdija jeb ziemeļu kivi. Ogas apmēram ērkšķogas lielumā, ar kivi konsistenci, tās iecienījuši bērni. Dārzā var atrast ēdamos sausseržus.
Lai šīs dabas bagātības tiktu arī citiem, saimnieki īpašumā izveidojuši telšu vietu, to labiekārtojuši. Diemžēl pagaidām skaistās ainavas Daugavas krastā, ogu un augļu baudītājus atturējusi komfortablas naktsmītnes neesamība. Turpretī otrā upes krastā vasarā atpūtnieki mēdzot uzturēties bieži. Viņu dēļ nācies atteikties no ūdens sūknēšanas dārza laistīšanai. Sūkņa radītais troksnis traucējis, saņemtas vairākas sūdzības, tādēļ mīļā miera labad ūdeni ņem no dīķa. Tas gan šogad izžuvis, tādēļ vīnogu raža uz pusi mazāka.
Pašiem savi materiāli
Šejienieši gan par to daudz nebēdā. Saimniecība ir tik pašpietiekama, un, ja vēlētos, pati sevi pilnībā apgādātu ar visu dzīvei nepieciešamo. Agrāk te audzēti arī graudi, vēl saglabātajā krāsnī cepta maize. Ap 60 hektāru zemes lielāko daļu aizņem krūmāji un meži. Lauksaimniecībā izmantojami vien ap 10 hektāru, un tos kopj ar jaunākā dēla un brāļa palīdzību. Vīrs veselības dēļ pašlaik saimniecībā var maz līdzēt. Toties līdzās ir vecākā dēla saimniecība, un viņš šad tad nāk palīgā.
Diemžēl lielveikalu kultūras efekts skāris arī šo saimniecību, un pagrabā plauktos konservi, kastēs āboli paliek neapēsti. Kāds būs saimniecības liktenis pēc dažiem desmitiem gadu, Lilita neņemas atbildēt. Vai būs iesāktā vīnadārza turpinātājs? Šobrīd to nejūtot. Jaunā paaudze kādu laiku ienākumu gūšanai izmantoja mežizstrādi, bet arī tā tuvākajā apkaimē pamazām pierimusi, līdz ar to darbs jāmeklē tālāk no mājām. Otra reāla iespēja nopelnīt ir, pievēršoties namdara un galdnieka arodam. Jau tagad sētā lielākā daļa jauno ēku ir dēla celtas. Lai kokmateriāli nebūtu jāpērk, ierīkota sava zāģētava. Tā ļaus turpināt darbu pirtiņas otrā stāva izbūvē, logu rāmju, kāpņu izgatavošanā. Dēla prasmīgo roku darbu var novērtēt gan tepat mājinieku vajadzībām celtajā lapenē, gan dažādos objektos spēļu laukumā Sēlpilī un citviet. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vīnadārzs ar pusgadsimta vēsturi

Kategorijas