Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Pielikums pensijai — kā sunim pamests kauls

Lilija Masāna, Spīdolas ielas 7. nama mājas vecākā Aizkrauklē
Laikraksta arhīvs

2015. gada 13. oktobris 00:01

352
Pielikums pensijai — kā sunim pamests kauls

Aizvadītā nedēļa sākās ar patīkamu notikumu. Kopā ar Skrīveru kori “Baltābele” biju ekskursijā uz Lietuvas pierobežu. Maršruts bija pārdomāts, Rokišķi un Birži ir skaistas pilsētas, kur ir daudz, ko redzēt, tādēļ ar braucienu esmu apmierināta.
Otrs lielais notikums bija pensijas saņemšana. Būtu man iespēja, pateiktos visai valdībai par “ļoti lielo” pensijas pielikumu — 3,70 eiro. Raugos uz to ar humoru, taču, atklāti sakot, tā ir pensionāru izsmiešana. Ko mūsdienās par šo naudu var nopirkt? Minimālā alga Latvijā ir 360 eiro, lielākā daļa pensiju ir zemākas par šo summu. No jau tā nelielajām pensijām vēl tiek ieturēts ienākuma nodoklis. Raugoties uz šo matemātiku, šie 3,70 eiro ir kā pamest sunim kaulu. No otras puses, nav jau ko brīnīties, valstij naudas nepietiek itin nekam — ne medicīnai, ne bērniem. Tautai nepietiek, taču deputātiem pietiek bezkaunības palielināt savus ienākumus. Manuprāt, Latvijā nekas neiet uz labo pusi. Cerību pilna par labāku nākotni 1991. gadā devos uz barikādēm Rīgā. Nu šī cerība ir desmitkārtīgi noplakusi. Tautas labā netiek darīts nekas, to vien dzirdu kā skaistu runāšanu.
Visu nedēļu televīzijā sekoju līdzi nākamā gada budžeta dalīšanai, kā tas tiek izstrādāts. Skaties, kur gribi, visās jomās deficīts. Kā pensionāre ļoti labi saprotu, cik grūti iztikt ir cilvēkiem gados, diemžēl labāka situācija nav arī jauniešiem. Nesaprotu, kā izdzīvo jauna ģimene, ja nav darba vai ir zems atalgojums. Valdība mudina uzlabot demogrāfisko situāciju, lai katrā ģimenē augtu vismaz trīs bērni. No kā viņiem pārtikt? Kā vecākiem bērnus apģērbt un izskolot, ja mēnesī par bērnu tiek maksāta smiekla nauda? Dzīvoju viena, no pensijas samaksāju par dzīvokli un kaut kā mēnesi novelku. Par sevi domāju mazāk, vairāk uztraucos par jauno paaudzi. Man pašai ir bērni un mazbērni, bail iedomāties, kas viņus sagaida nākotnē.
Pagājušajā nedēļā Aizkrauklē sākās apkures sezona. Dzīvoju renovētā, ļoti labi nosiltinātā mājā, tādēļ vēl nejutu nepieciešamību pēc siltuma. Tomēr saprotu, ka rudens mitrums dara savu. Kā mājas vecākā pagājušajā gadā aptaujāju dzīvokļu īpašniekus, kurš vēlas, lai siltums tiek pieslēgts, kurš ne, un rakstīju iesniegumu SIA “Aizkraukles siltums”. Šogad to nenācās darīt, jo visām mājām siltumu pieslēdza vienā dienā. Pēc siltuma pieslēgšanas interesējos, kāda ir situācija dzīvokļos, lielākā daļa iedzīvotāju piekrita, ka apkures pieslēgšanas dienā karstums bija pārāk liels, tādēļ zvanīju uz atbildīgo iestādi, lai to noregulē. Mūsu daudzdzīvokļu mājā ir regulējami radiatori. Man pietiek siltuma, kas nāk no stāvvada, tādēļ radiatorus izslēdzu pilnībā.
Ja runa ir par apkures sezonas sākšanu, sabiedrība dalās divās daļās. Vieni apgalvo, ka vēl ir pāragri, citi nevarēja vien sagaidīt, kad mājokļi tiks apsildīti. Īpaši svarīgi tas bija ģimenēm, kurās aug mazi bērni vai ir slimi cilvēki, jo viņiem šajā drēgnajā laikā klājās grūtāk. Tomēr priekam par siltumu līdzi nāk asaras un šausmas par lieliem maksājumiem.
Plašas diskusijas izraisīja jaunā norēķinu kārtība par ūdeni, kas stāsies spēkā no 2016. gada janvāra. Mājas patērētā un uzrādītā ūdens starpība tiks sadalīta starp dzīvokļu īpašumiem, kuriem tā būs jāsedz. Mūsu mājā, Spīdolas ielā 7, karstā ūdens skaitītāji tiek nolasīti digitāli, tādēļ rādījumos krāpties nav iespējams. Tas, vai patērētājs samaksā, ir cits jautājums. Kur šajā jaunajā kārtībā paliek taisnība? Kārtējo reizi tautas interesēm un labvēlībai tiek uzgriezta mugura. Ar šo kārtību tiek sodīti godīgie maksātāji. Vieni no visgodīgākajiem maksātājiem ir pensionāri. Saņemot ikmēneša rēķinus, tie visi tiek samaksāti, un tikai tad domā, kā izdzīvot atlikušo mēnesi. Parādnieki visbiežāk ir jaunie cilvēki, ģimenes, kurām vajadzību ir vairāk kā līdzekļu. Ieviešot šādu kārtību, kad godprātīgajiem maksātājiem būs jāsedz nemaksātāju rēķini, valdībai un pašvaldībai vajadzētu domāt un lemt, kā cīnīties ar ļaunprātīgajiem nemaksātājiem. Šādus cilvēkus vajadzētu izlikt no dzīvokļiem un salikt vienkopus kādā daudzdzīvokļu mājā vai lauku sētā, lai paši domā, kā sagādāt malku un apsildīt mājokli. Vai izveidot sociālo māju šādiem ļaunprātīgiem nemaksātājiem, kas apgrūtina pārējos dzīvokļu īpašniekus. Viņi nedrīkst savus rēķinus uzkraut uz kaimiņu pleciem. Man nav jārūpējas par liekēžu labklājību.
Līdz ar šo jaunumu lielu nesapratni raisīja arī kas cits. Jaunās izmaiņas, kad rēķina par ūdeni sagatavošana izmaksās no 0,44 līdz 1,09 eiro, ir nepieņemamas. Nespēju saprast, kādēļ vispār jāmaksā par elektronisko rēķinu? Piemēram, SIA “Lauma A” gada pārskatā uzrāda, par ko klients maksā. Tur norādīts viss — bāzes uzturēšana, darbinieku algas un kancelejas preces. SIA “Aizkraukles ūdens” nav ko brīnīties par sabiedrības neapmierinātību — cik tad mēs varam maksāt? Tāda sajūta, ka valdība to tik vien dara, kā sēž un domā, kā vēl vairāk noplēst naudu cilvēkiem. Es vēl saprastu, ja, maksājot lielāku summu, saņemtu labāku pakalpojumu. Cik gan daudzi cilvēki sūdzējušies, ka pa krānu tek brūns ūdens. Tādā bail veļu mazgāt, kur nu vēl lietot uzturā.
Dzirdēju arī par šīgada lielāko TV šova “SuperBingo” loterijas laimestu. Priecājos, ka tas ir uzņēmējs no Aizkraukles, iespējams, tas nāks par labu novadam, ja viņš naudu ieguldīs uzņēmējdarbības attīstīšanā vai paplašināšanā. Tomēr prieku var aizēnot nodokļi, kas tiek atvilkti no visiem loteriju laimestiem.
Loterijas ir tās pašas azartspēles, to spēlēšana izraisa atkarību. Spēlmaņi desmit gadus no vietas pērk loterijas biļetes, neko nesaņem, taču turpina to darīt cerībā gūt lielo laimestu. Tāpat rīkojas simtiem tūkstoši, un vienā dienā kādam palaimējas. Šo naudas uzkrājumu veido cilvēku ieguldītie līdzekļi. Šo laimestu ir “saziedojuši” apkārtējie, gluži kā labdarībā.
Nedēļas nogalē devos uz Aizkraukles kapiem iedegt svecītes par aizgājējiem. Kapiņos atdusas mamma, vīrs un vīra vecāki. Kapu kopiņas ir jākopj, tā ir mūsu tautas tradīcija, kas pamazām iet zudumā. Svecīšu vakara emocionālais noskaņojums ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Man tā ir atceres diena par tiem cilvēkiem, kas bijuši ļoti tuvi. Parūpēties par aizgājēju atdusas vietām ir mūsu svēts pienākums. Tā ir cieņas izrādīšana un vēstures uzturēšana. Nedrīkst aizmirst tos, kas mūs ir laiduši un ievadījuši šajā pasaulē.

Kategorijas

Kategorijas