Māra Svīre: Kā es iekritu “afērā”

2015. gada 9. oktobris 00:01

191

14. Novadu grāmatu svētkos Aizkraukles pilsētas kultūras namā tiekoties ar lasītājiem, rakstniece Māra Svīre sacīja, ka dokumentālas grāmatas neraksta, jo tas prasa ļoti lielu atbildību, tomēr “afērai” ar liliju audzētāju un selekcionāru Jāni Vasarieti ir piekritusi.

Iepazīstas, prasot ceļu
Kāpēc Māra Svīre neraksta dokumentālas grāmatas? Viņa skaidro, ka dokumentālu darbu ir grūti uzrakstīt, lai tas būtu emocionāli patiesi un godīgi. Miruši cilvēki neiebildīs, autori par viņiem var “piedzejot”, bet rakstītais par laikabiedriem ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. Dažkārt autori, rakstot par personībām, uzklausa viņu dzīvesstāstu un kā grāmatas autoru nosauc sevi, lai gan tā tomēr nav viņu grāmata, tas nav īsti godīgi.
Māra Svīre, lasot laikrakstu “Staburags”, uzzinājusi, ka uz dzīvi Staburaga pagastā no Vecumniekiem pārcēlies Jānis Vasarietis. Tad kādā vasaras dienā mājas pagalmā ieripojusi zaļa automašīna, no tās izkāpis sprauns kungs un jautājis ceļu uz Krastkalnu mājām, kas ir apmēram astoņu kilometru attālumā. Rakstniece liliju audzētāju pazinusi, un Jānis Vasarietis viņu aicinājis ciemos uz “Mintautiem”, kur tobrīd dzīvoja.
Pārvelk svītru labojumiem
Reiz, kad Māras Svīres vīrs Vladimirs Kaijaks bija nokūpinājis brekšus, devušies ciemos uz “Mintautiem”. Pēc tam “Mintautos” vēl šad tad iegriezušies, un apciemojumi pārauguši sirsnīgā draudzībā. Jānis Vasarietis tik interesanti stāstījis par savu mūžu, ka viņa ieteikusi — ierunā to visu, un kāda jauna, smuka žurnāliste uzrakstīs par tevi grāmatu. Pats viņš uzrakstīt vairs nespēja, jo bija pasliktinājusies redze. Tomēr žurnālistei piedzima bērniņš un grāmata vairs nebija prātā. Māra Svīre, vēloties izpalīdzēt, teikusi — dod man, es noklausīšos un uzrakstīšu!
“Jāņa Vasarieša dzīves gājums ir ļoti interesants,” teic rakstniece. Taču izdevniecības redaktore centusies viņa runas stilu uzlabot, nogludināt, lai viss skanētu literāri pareizi. Kādā lappusē bijuši 86 labojumi! Rakstniece tiem pārvilkusi svītru, izprintējusi no jauna un atstājusi tikai kādus divus labojumus, lai būtu saglabāts Vasarieša stāstījuma ritms, ironija, humors. “Man ar redaktori bija nopietna saruna, sākumā nevarējām saprasties, tomēr nesastrīdējāmies, un vēlāk viņa mani pat nobučoja,” atceras Māra Svīre.
Tikai 13? Vajadzēja 300!
“Vasarieša grāmata bija gatava, bet kur tad Svīre? Iedomājos, ka vajag uzrakstīt par Vasarieša 13 lilijām,” teic rakstniece. “Kāpēc par 13? Tādēļ, ka tas man ir bijis laimīgs skaitlis. Esmu dzimusi 13. oktobrī, apprecējos 13. augustā, un ar Vladimiru laimīgi kopā nodzīvojām 46 gadus. Savu mūžu varu uzskatīt par laimīgu, izņemot pēdējos divus gadus, kuri bija jāpavada bez Vladimira. Arī Vasarietim 13 ir laimes skaitlis.”
Tapa 13 veltījumi dažādu šķirņu lilijām. Uz grāmatas “Vasaras kalnā” vāka ir ‘Modes dāma’. Māksliniece vāka noformējumam bija izvēlējusies liliju no interneta, taču Māra Svīre iebildusi — vajag Vasarieša liliju. Atcerējusies, ka ‘Modes dāmu’ taču pati ir nofotografējusi. “Gribēju rakstīt veltījumu ‘Modes dāmai’, divas, trīs dienas skatījos viņai acīs, taču stāstījums pie manis kā nenāca, tā nenāca,” atceras autore. Līdz ar to šāda veltījuma grāmatā nav. Ļoti grūti bijis izdomāt afēru, nelietības par liliju ‘Afēriste’, tādēļ grāmatā nav arī tāda stāsta. Toties par ‘Versiju’ viņai kā juristei uzreiz ienāca prātā situācijas apraksts. Tāpat par ‘Mēnesmeitiņu’, ‘Sudrabnaudu’, ‘Rudo runci’ un citu šķirņu lilijām.
Puķkopis un selekcionārs Aldonis Vēriņš piezvanījis un sacījis — ko tu tikai par 13 lilijām uzrakstīji, varēji taču par 300 uzrakstīt! “Tomēr tas nav tik vienkārši — par katru puķi ir īsts stāsts,” teic autore.
Jānim Vasarietim tagad ir 93 gadi, viņš dzīvo Rīgā pie mazmeitas. Tā kā redze ir slikta, nav arī tā prieka, kas kādreiz, īpaši tādēļ, ka vairs nevar saredzēt sieviešu skaistumu, teic Māra Svīre. Viņš atklājis, ka vakaros saka tam Kungam — tu gan šovakar varētu mani paņemt pie sevis, bet tas nenotiek. “Arī savā cienījamā vecumā Vasarietis ir izcili labs džentlmenis, ne velti viņš ir diplomāta dēls,” atzīst rakstniece.

Citāti no grāmatas “Vasaras kalnā”

“Es labi pratu vācu valodu un reizes desmit esmu izpalīdzējis gan Ķīmijas fakultātes, gan citu fakultāšu studentiem nolikt eksāmenu vācu valodā. Tolaik šo eksāmenu pieņēma profesors Dišlers. Viņš neredzēja tālāk par savu degungalu. Studenta apliecībā, matrikulā, nebija fotogrāfijas, un es varēju mierīgi iet un likt eksāmenu cita vietā.”
***
“Mūs, astoņus studentus, aizsūtīja uz Maskavu, Baumaņa institūtu. (..) Skaidri zinu, ka esmu iemācījies kaut kā pirmos divus biļešu punktus, bet pie trešajiem vispār neesmu pieķēries. (..) Kad tiku līdz trešajam punktam, teicu: “Redziet, cik man grūti ar krievu valodu... Šo trešo punktu esmu iemācījies vācu valodā no grāmatas. Vai varētu man atļaut šo punktu stāstīt vācu valodā?” Biju noskaidrojis, ka pasniedzējs vācu valodu nesaprot, bet laikam neērti atzīties, un viņš teica: “Požaluista!” (Lūdzu!)” (..) Ko es stāstīju? Pasaku par Ansīti un Grietiņu! Mācību spēks sacīja: “Hvatjit!” Pietiek! Ierakstīja man atzīmi, un mēs laimīgi varējām braukt atpakaļ uz Rīgu.”
***
“Par kompjūteru pastāstīju kādai dāmai no Salaspils, viņa ļoti gribēja to iegādāties saviem Maskavas paziņām un apsolīja 55 tūkstošus rubļu. Es jau jutos kā miljonārs, aizbraucu uz Ikšķili apskatīties pārdodamu divstāvu māju. (..) Patriots būdams, atmetu domu par pārdošanu, (..) un iedevu kompjūteru Elitai Veidemanei, Arvilam Ašeradenam un kompānijai. (..) Tā nu kompjūters strādāja un strādāja Atmodas labā, bet tad notika naudas reforma — 200 rubļi par vienu latu; tātad kompjūtera vērtība samazinājās 200 reižu. Cerības uz Ikšķiles māju sabruka, es atmetu ar roku un vienkārši atstāju to kompjūteru “Atmodas” redakcijai, lai turpina izmantot un lai tautas un valsts labā kaut kas tiek no manis.”
Jānis Vasarietis

Staburags.lv ARHĪVS

Māra Svīre: Kā es iekritu “afērā”

Kategorijas