Ome, kura “ķer” bērnus

2015. gada 9. oktobris 00:01

480

“Mana ome ķer bērnus,” tā par savu vecmammu saka mazmeita Paula. Gaida Dzalbe jau 38 gadus ir vecmāte un šajā pasaulē ienākam “noķērusi” tūkstošiem bērnu. “Pie 580 skaits sajuka, tad biju nostrādājusi nepilnus piecus gadus,” saka viņa. Šodien Gaidai aprit sešdesmit, un viņa teic: lai tie gadi neliekas tik svarīgi, rīkošu krāšņu atvasaras ballīti!

Gaidas Dzalbes dzimtā puse ir Viesīte, un tieši tur viņa jau vidusskolas gados ievērojusi dzemdību nodaļā strādājošo vecmāti — ļoti ieturētu sievieti, kura pēc darba allaž cienīgā gaitā ar puķu pušķi pār roku gājusi cauri pilsētai. “Viņas tēls mani fascinēja. Man viņa šķita īpašs cilvēks, kurš dara cēlu darbu,” atceras Gaida.
Pēc vidusskolas beigšanas Gaida gan izlēma stāties Medicīnas institūtā, lai mācītos par bērnu ārsti. Konkurss bija liels, augstskolā viņa netika, bet draudzene ieteica: iestājies medicīnas skolā, nākamgad atkal startēsi augstskolā. “Izlēmu gadu pamācīties par vecmāti. Man tā bija sveša joma, bet kaut kur bija jāmācās,” atceras jubilāre. “Pēc gada secināju: man tomēr ļoti patīk! Praksē gājām uz dzemdību namu, pirmajā gadā vēl nekur roku pielikt nevarējām, bet emociju bija pārpārēm — kāda atmosfēra valda dzemdību zālē, cik daudz jūtu tur strāvo! Tas viss neatbilda klasiskajai medicīnai, jo vecmātes un māmiņas emocionālās attiecības ir īpašas. Tā tas bija tolaik, un tā tas ir joprojām.”
Prieka pietiek visiem
Kad jautāju, vai Gaida atceras savas pirmās pieņemtās dzemdības, viņa daudz nedomā: “Pat ļoti spilgti! Mani nosūtīja darbā uz Aizkraukles, tolaik vēl Stučkas, slimnīcas dzemdību nodaļu, kuru vadīja Aristīds Rogulis. Zinu, ka dzims dvīņi, un esmu ļoti mierīga, jo Rīgā dvīņus vienmēr pieņem ārsti. Piecos pēcpusdienā dakteris iet prom un saka: nu, vecmāt, dežurē! Man acis apaļas: “Uz kurieni, dakter, tūlīt taču dzims dvīņi!” Viņš mierīgi nosaka: tu esi Stučkā, nevis Rīgā, un esi atbildīga par savu dežūru. Un aiziet! Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka viņš māsiņai pieteicis: “Ja viņa ļoti uztraucas, piezvaniet, bet viņa pati man nedrīkst zvanīt!” Paldies Dievam, viss bija labi — abi puisīši piedzima sveiki un veseli. Taču aizvien atceros to milzīgo uztraukumu.”
Gaida bilst, ka arī pēc 38 gadu prakses tāpat uztraucas, jo dzemdības nav paredzams process. Tāpat kā pirmajā reizē, nav mainījušās arī viņas personīgās emocijas: “Tikpat ļoti priecājos kopā ar māmiņu, kad mazulis ieradies šajā pasaulē, un no sirds izbaudu to fantastisko mirkli, kad reizē varam apskatīt, kādi bērniņam matiņi un actiņas, kam viņš ir līdzīgs un kopā izskaitām, vai ir visi pirkstiņi.” Daudzas sievietes atzīst: šajā brīdī ir tik liels gandarījums, ka visa dzemdību zāle skan no jaunās māmiņas pozitīvisma un prieka, kurā gribas dalīties. “Esmu nostrādājusi visu nakti, bet tajā mirklī nogurums pazūd un prieks tevi pašu paceļ vismaz soli virs zemes,” saka vecmāte.
Uzlādē arī tādi brīži, kad mamma uz nodaļu atved jaunu puisi, viņš vecmātei sniedz rozes, un mamma saka: tieši pirms 18 gadiem jūs viņu saņēmāt… Dīvaina sajūta esot arī gadījumos, kad māte atved uz dzemdībām savu meitu un saka: jūs šo meiteni saņēmāt, tagad pieņemiet arī viņas mazuli.
Kad raud arī “dzelzs veči”
“Varu teikt bez kaut kāda patosa — es šo darbu ļoti mīlu!” nosaka jubilāre. Daudzo darba gadu laikā dzemdību jomā un noteikumos daudz kas ir mainījies, un vecmāte Gaida bilst: viņai patīk šie jaunie laiki, kad dzemdību nodaļa vairs nav kā slimnīca, bet vienkārši mājīga vieta, kur ģimenei kopā sagaidīt mazuli. “Sākumā man šķita, ka ģimenes dzemdības ir kā šovs, kurš nedaudz traucē personāla darbā, jo arī tēti īsti nesaprata, kāda ir viņu loma šajā procesā,” atzīst vecmāte. “Cits nāca kā uz šovu, cits mierīgi nogulēja, kamēr sieva viena pārdzīvoja kontrakcijas. Bijis pat tā, ka tētis jāmodina, lai vismaz svarīgāko momentu nenokavē.”
“Tagad ģimenes dzemdības ir ļoti foršs pasākums, jo vīrieši zina, kā var līdzdarboties un sieviņai palīdzēt, īpaši jau tie, kuri gājuši līdzi arī uz māmiņu skolas nodarbībām,” atzīst vecmāte. “Es gan uzskatu, ka tas, vai tētis grib piedalīties ģimenes dzemdībās, ir tikai un vienīgi vīrieša izvēle, te neder arguments: draudzenei vīrs piedalījās, tev arī vajadzēs! Šī ir tā reize, kad sieviete tomēr nevar teikt pēdējo vārdu. Visi cilvēki nav vienādi, un visiem vienāds scenārijs neder.”
Gaida bilst: nekad nav piedzīvojusi, ka tēvs dzemdību zālē ģībst vai krīt panikā. Daži gan saka: palīdzēšu sievai sāpju laikā, bet dzemdību zālē neiešu. Taču beigās visi tāpat turp dodas, jo negrib palaist garām tik svarīgu brīdi. “Esmu daudz redzējusi, kā vīrieši raud,” saka vecmāte. “Reiz kāda māmiņa tik izbrīnīta un izbijusies skatās uz vīru, ka baidos pat palūkoties, kas viņam noticis? Paskatos — tētis tur rokās bērnu, un viņam pār vaigiem rit tādas asaras… Sieva šokā: “Nespēju noticēt — mans dzelzs vecis raud?”.
Ļauties svētlaimei
Šajā darbā ir ļoti liela atbildība un ne tikai prieka brīži — ir saņemti arī slimi, neiznēsāti bērni, bijuši sarežģījumi. Pie tādiem savulaik pieskaitīja arī tās reizes, kad dzemdības tomēr beidzās ar ķeizargrieziena operāciju. Agrāk tas bijis liels retums: pirmo piecu darba gadu laikā Gaidas dežūrās bija veikti tikai četri “ķeizari”. Tagad pat dežūrā mēdz būt divas šādas operācijas. “Maksas medicīnas ieviešana mazliet nojauca dzemdību būtību, taču laiks pierādījis, ka nekas no jauna nav jāizgudro — dabīgas dzemdības ir pats labākais, un viss pārējais sevi nav attaisnojis,” uzskata Gaida. “Daudzas sievietes nav gatavas dzemdēt, ļoti saspringti uztver šo procesu, arī informācijas pārbagātība traucē vienkārši ļauties. Māmiņu skolā grūtniecēm saku: nelasiet internetu, bet svētlaimīgi ļaujieties savam grūtniecības perioda skaistumam un nedomājiet, kāpēc man nav kā viņai.”
Gaida Dzalbe jau vairākus gadus vada māmiņu skolu Aizkrauklē un Ogrē, ir krūts ēdināšanas konsultante Aizkrauklē. “Krūts barošana ir mana mīļā tēma,” saka viņa. Aizvien viņa ir vecmāte arī Ogres slimnīcas dzemdību nodaļā, kur patlaban strādā nepilnu darba slodzi. “Kad slēdza dzemdību nodaļu Aizkrauklē, manī iedegās izmisums: ko tagad? 32 gadus biju nostrādājusi tikai un vienīgi Aizkrauklē,” stāsta viņa. “Biju ļoti priecīga, ka mani uzaicināja strādāt Ogrē, kur kāda vecmāte devās bērna kopšanas atvaļinājumā. Man ir grūti iejusties svešos cilvēkos, bet tur ir ļoti jauks kolektīvs, kurā jūtos kā savējā.” Dzīve gan nedaudz koriģējusi arī viņas darba jomu — jau kādu laiku Gaida paralēli ir arī medicīnas māsa Ogres slimnīcas ķirurģijas nodaļā.
Daļa no sirds
Jubilāre bilst: mans lielākais dārgums ir bērni un mazbērni. Gaidai ir divas pieaugušas meitas Ieva un Zane. “Abas vienādi audzinātas, bet tik dažādas,” saka mamma. “Zane izsitīsies cauri visam, viņa pa dzīvi iet kā viesulis — dara un paziņo, lai visiem viss ir skaidrs. Ieva ir klusāka, pieņem savu lēmumu vienatnē un pasaka tikai tad, kad tas jau īstenots.” Ieva jau desmit gadu dzīvo Anglijā — sākumā aizbrauca viena, pēc kāda laika pie mammas devās arī mazmeita Adriana. “Kad viņa brauca prom, man šķita, ka no sirds gabals tiek atrauts — tik ļoti sāpēja,” saka vecmamma. “Kad savulaik kolēģes teica: mazbērni ir mīļāki par bērniem, man nebija saprotams — kas var būt vēl mīļāks par savu bērnu? Kad pašai ir mazbērni, saprotu, ka jūtas vienkārši iet pāri malām.” Šajā jomā vecmāmiņas sirds ir sadalīta trijās daļās: mazmeitām Adrianai un Paulai un mazdēlam Tomam. “Visi trīs manā acu priekšā dzimuši un tūdaļ pat samīļoti,” saka viņa. Adriana novembrī svinēs pilngadību, Paulai ir desmit, bet Tomam drīz būs pieci gadi.
“Uzmanību, ko nevarēju veltīt bērniem, tagad pārpārēm varu dot mazbērniem,” nosaka Gaida, un atzīst: darbs ietekmējis arī personīgo dzīvi. “Esmu šķīrusies, bet priecājos, ka meitas saprata un manu soli nekad nenosodīja,” teic viņa. Vai pašai ir izdevies būt labai mātei? “Vienmēr liekas, ka varēja būt labāk,” nosaka viņa. “Nekad necentos būt barga mamma, allaž mēģināju jaunajiem dzīvot līdzi. Pusaudžu gados centos ar cieņu izturēties pret meitu vēlmēm, lēmumiem un draugiem. Ar Ievas attiecībām savulaik bija problēmas, es iejaucos, bet vēlāk meita teica: man pašai vajadzēja izbaudīt un sajust, ka es kļūdos. Vienmēr jau gribam bērnus pasargāt, bet laikam jāļauj kļūdīties, lai cik sāpīgi tas būtu.”
Par mīlestību un ballīti
Gaidas dzīvē ir vēl kāda mīlestība — grāmatas un dziesma. Daudzus gadus viņa dzied jauktajā korī “Aizkraukle”, ar šo kolektīvu būts jau trijos Dziesmu svētkos. Mīļa nodarbe jubilārei ir grāmatu lasīšana, un vecmamma neslēpj gandarījumu par to, ka arī mazmeita Paula mantojusi šo aizraušanos — viņa daudz lasa un uzaicina vecmāmiņu kopā doties uz bibliotēku.
“Liela mīlestība man ir arī lauku mājas Viesītē,” saka viņa. “Tur stādu zemenes un puķes, veidoju akmeņdārzu. Māju mantoju no vecākiem, un bija sajūta, ka nedrīkstu to visu pamest. Abas ar māsīcu jau trešo gadu tur rīkojam arī Zaļakmeņu dzimtas salidojumus.”
Arī rīt Viesītē būs svinības. “Lai tie gadi neliekas tik svarīgi, rīkošu jubilejas ballīti,” nosaka jubilāre. “Uzvilkšu skaistu kleitu un augstpapēžu kurpes, saaicināšu ciemos radus un draugus un skaisti nosvinēšu atvasaru!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ome, kura “ķer” bērnus

Kategorijas