Eksprezidents Valdis Zatlers: “Kas es esmu”

2015. gada 8. oktobris 00:01

Latvijas eksprezidenta Valda Zatlera grāmata “Kas es esmu” bibliotēkās ir ļoti pieprasīta — lasītāji pat pierakstās rindā, atzīst Aizkraukles reģiona bibliotēku vadītāji, kuri Novadu 14. grāmatu svētkos Aizkraukles pilsētas kultūras namā bija ieradušies uz tikšanos ar pašu autoru Valdi Zatleru.

Bija gaidījuši ko citu
Kad Valdis Zatlers lūdza zālē pacelt rokas tos, kuri lasījuši viņa grāmatu, pacēla retais, jo ne visi to var atļauties iegādāties, bet bibliotēkā uz lasīšanu jāgaida rindā. Aizkraukles pilsētas bibliotēkas direktore Valentīna Laizāne teic, ka bibliotēkā ir trīs šādas grāmatas, taču visas pie lasītājiem, tādēļ nebija, ko paņemt līdzi, lai lūgtu tajā ierakstīt autora autogrāfu. Lasītāju atsauksmes ir līdzīgas — viņi bija gaidījuši ko citu. Pierasts, ka valsts amatpersonas runā un raksta oficiālus tekstus, bet grāmatas valoda ir cilvēciska un viegli uztverama.
Tomēr dažs lasītājs memuārus bija iegādājies. “Man grāmatai nebija žēl naudas, nopirku un izlasīju,” gaidot autogrāfu, eksprezidentam sacīja Aija Rīderere no Kokneses novada Bormaņiem.
Šāds Zatlers patīk labāk
Stāstot par savu grāmatu, Valdis Zatlers atklājās citādāks nekā savulaik, būdams Valsts prezidenta amatā. “Man šāds Valdis Zatlers patīk daudz labāk nekā prezidenta amatā,” sacīja vairāki klausītāji. Ja Valsts prezidentam kā politiķim jāievēro etiķete, oficiālais stils, piesardzība savos izteikumos, eksprezidents var atļauties būt citādāks — brīvs, atraisīts, vienkāršs, dzīt jokus un teikt to, ko domā.
“Ārsts pacientam saka, ka ir variants A un B, lai gan vajadzētu teikt, ka ir tikai viens variants, jo pacients pēc varianta A īstenošanas domā — varbūt B variants tomēr bija labāks?” teic Valdis Zatlers. “Savukārt politiķiem vajadzētu teikt, ka ir vairāki varianti, un piedāvāt, kurš labāks? Taču politiķi saka — jums ir tikai viena izvēle! Es zinu, ka tā ir, jo esmu bijis gan ārsts, gan politiķis.”
Neuztraucas, ja kādam nepatiks
Kopš Valdi Zatleru ievēlēja par prezidentu, ir pagājuši astoņi gadi. Grāmatas ievadā viņš raksta, ka prezidenta amats uzliek pienākumu dokumentēt sev atvēlēto vēstures periodu. “Vēlos atklāt varas cinisko un reizē arī cilvēcisko dabu,” viņš atzīst. “Mēs varam bezgalīgi daudz citēt gudru domu, bet nekad nevajag pārstāt domāt pašiem. Ceru, ka mans stāsts rosinās cilvēkus domāt.”
Grāmata iznāca šīgada pavasarī. Toreiz, martā, recenziju uzrakstīja pazīstamā žurnāliste Nellija Ločmele. Valdis Zatlers atzīst, ka recenzija ir diezgan skarba. Bija cilvēki, kuri atteicās to rakstīt, bet Nellija Ločmele sacījusi: ja man grāmata nepatiks, es nerakstīšu, bet, ja rakstīšu, honorāru neņemšu.
“Zatlers ir pirmais prezidents, kas pēc karjeras beigām izdod memuārus, kuros Latvijas politikas personāži parādās nesaudzīgi spilgtā gaismā kā uz ārsta operāciju galda,” raksta Nellija Ločmele. “Arī pēc septiņiem gadiem Latvijas politikā, vairākkārtējas “uzmešanas”, nobrukušiem reitingiem un galu galā, ļoti nopietnām veselības problēmām, vēža diagnozi un kāju paralīzi ieskaitot, Zatlers nav zaudējis cīnītāja sparu un ārstiem raksturīgo skarbo humoru. Zatlers ar mazliet ironisku smaidu stāsta savu stāstu, daudz neuztraukdamies par to, ka tas varētu kādam nepatikt.”
Savas domas izsaka arī radinieki
Kā tapa grāmata? Valdis Zatlers teic, ka viņam bija divi palīgi — sākumā izdevniecības “Jumava” redaktors Juris Lorencs, bet, kad viņš nav varējis tikt galā ar sievišķīgajām lietām, uzaicināja arī žurnālisti Guntu Barbāni, kurai uzticas. Abas personas ir grāmatas līdzautori.
“Paldies Guntai par to, par ko pats nebiju iedomājies, piemēram, viņa ierosināja, lai grāmatā par mani savas atmiņas, domas izsaka arī sieva un dēls, mana mamma. Es toreiz izlikos par “beigtu”, viņiem neko neteicu, jo pats negribēju radiniekus iesaistīt,” atzīst Valdis Zatlers. “Lasot viņu atmiņas, par sevi uzzināju vairākas lietas. Gunta man arī uztiepa uzrakstīt nodaļu par septiņiem nāves grēkiem, un es to nenožēloju.”
Kad autors rakstījis par mentalitāti, četri varianti ielidojuši papīrgrozā. “Daudz domāju par to, kāpēc kā tauta reizē esam gan vienoti, gan atšķirīgi, par to, cik liela nozīme mūsu kultūrā ir valodniekiem, rakstniekiem,” atzīst autors. “Latviskās vērtības ir mūsos, un tās nevajag apšaubīt, noliegt. Ja kāds runā, ka mums vajag jaunu himnu — tas liek domāt par to, cik esam nestabili!”
Plakātisku bildi nevēlas
Īpašs ir stāsts par to, kā tapa grāmatas vāks un nosaukums. Izdevējs vēlējies, lai Zatlers uz vāka ir gandrīz vai kā ikona, lai raugās pretī lasītājiem, taču viņš iebildis — tādas fotogrāfijas nav dabiskas, ir samākslotas. Viņam piedāvāta fotosesija, taču atteicies, jo tādās ir bijis un zina, ka fotogrāfs var nomocīt stundām, taču, skatoties objektīvā, dabisku fotogrāfiju nevar iegūt. No prezidenta gaitām bilžu ir daudz, taču ne visas der: vienā viņš ir nīgrs, citā noguris, taču uz grāmatas vāka nedrīkst būt nekāds! Zatlers piedāvājis fotogrāfiju no tikšanās ar Saulkrastu iedzīvotājiem, taču izdevēji iebilduši — tādu grāmatu nepirkšot. “Mani neinteresē, pirks vai nepirks, bet svarīgi ir tas, ko es gribu pateikt,” toreiz atbildējis Zatlers.
Cits iebildums — fonā ir jūra, latviešiem patīk siltas krāsas. “Bet parādiet man jūru, kurai ir siltas krāsas!” teic viesis. Maketētājs salicis rindā visus vāka variantus, un izdevēji beidzot piekrituši — labi, riskēsim... Tā nu uz grāmatas vāka ir foto no Saulkrastiem.
Līdzīgi bijis ar grāmatas nosaukumu — izdevēji ieteikuši, ka to vajag prezidenta amatam atbilstošu, piemēram, “Mans prezidenta laiks”, “Prezidenta smagais mētelis”, “Es kā prezidents”... “Ko mēs mokāmies? Vajag ko vienkāršu — grāmatas nosaukumam jābūt “Kas es esmu”,” toreiz bijis pārliecināts Valdis Zatlers. “Vajag paštiepību, ir jābūt pieklājīgam, bet ne politiski pieklājīgam.”
Līdz pusgrāmatai raud un priecājas
Pats autors nemaz nav gaidījis, ka grāmata būs tik ļoti pieprasīta. Pirmais vairāku tūkstošu eksemplāru metiens tika izpirkts ļoti ātri, un grāmata izdota atkārtoti. Cilvēki lasot atpazīst dažādas situācijas, kurās paši bijuši, piemēram, teikuši, ka tajā laikā ārstējušies slimnīcā, kur strādājis Zatlers, vai nav paspējuši uz ballīti Jelgavā. Kāda sieviete atzinusi, ka līdz pusgrāmatai priecājusies un raudājusi, bet, lasot otru pusi, strīdējusies pati ar sevi.
“Kas cenzēja jūsu grāmatu?” tikšanās laikā vēlējās zināt kāda lasītāja. “Neviens!” atbildēja autors. Izņēmums bijis rakstītais par specdienestiem. “Es apsolīju Jānim Maizītim, ka uzrakstīšu un viņam došu izlasīt,” atklāj Valdis Zatlers. “Specdienesti strādā, lai mēs būtu drošībā, lai mūs pasargātu, un es negribēju pārkāpt slepenības robežu. Viņš izlasīja un pateicās, ka esmu par to uzrakstījis.”
“Grāmatā ir arī provokācijas,” saka Valdis Zatlers. Piemēram, nodaļā par Hipokrāta zvērestu ir publicēts īstais, klasiskais teksts. Ārsta zvērestu viņš bija nodevis padomju laikā, un tā teksts ir atšķirīgs. Kopā ar citiem ārstiem īsto Hipokrāta zvērestu Valdis Zatlers nodeva tikai pēc daudziem ārsta praksē pavadītajiem gadiem Grieķijā, Rodas salā, kur notika starptautiskais ārstu kongress. “Tajā ir teikts, ka ārstam ir aizliegts veikt abortus. Kopš grāmatas izdošanas ir pagājis vairāk kā pusgads, bet līdz šim neviens uz rakstīto nav reaģējis — vai nu nav izlasījis, vai izliekas, ka nesaprot, vai arī bailēs klusē,” saka Valdis Zatlers.
Kļūdas vērtīgākas nekā panākumi
“Vai nenožēlojat, ka aizgājāt no sava ārsta darba un ka pieņēmāt rīkojumu nr. 2?” vēlējās zināt kāda pasākuma dalībniece.
“Nevajag nožēlot padarīto, jo visās izvēlēs ir arī kas pozitīvs, pat ja tā nešķiet,” uzskata Valdis Zatlers. “Pat ja kļūdāties, jo no kļūdām var iemācīties vairāk nekā no panākumiem. Kļūt par prezidentu — tā bija drosmīga, izaicinoša izvēle, es nekad nebūtu uzzinājis to, ko zinu tagad, nebūtu ieguvis politiķa pieredzi. Pirms astoņiem gadiem, kad metos politikā, nezināju, ka tagad man precīzi, pareizi neklausīs rokas, ka es operāciju zālē vairs nevarēšu nostāvēt un strādāt par ķirurgu. Par rīkojumu nr. 2 man saka — jūs izdarījāt legālu valsts apvērsumu. Bet tas bija tiesisks rīkojums, deva iespēju valstī ko mainīt, politikā nesa pārmaiņas. Vai tās bija pārmaiņas, kuras gaidījām? Nē, bet cilvēki jau izdara tik daudz, cik var izdarīt. Es nenožēloju. Visvairāk “paldies” par šo rīkojumu esmu saņēmis tagad, kad pagājuši četri gadi — cilvēki man to saka “Prāta vētras” koncertā vai tirgū, un es neuzdrošinos jautāt, kāpēc...”
“Jūs bijāt Likteņdārza patrons. Vai tāds vairs neesat?” jautāja kāda kundze.
“Jūs trāpījāt vārīgajā vietā,” atbildēja eksprezidents. “Esmu švaks patrons. Pēdējos trijos gados slimības dēļ darīju tikai tik, cik varu, bija citi darbi. Patrona statuss ir svarīgs, tas dod iespēju piesaistīt līdzekļus, palīdzēt. Kad par patronu kļūst nākamais prezidents, tas ir normāli, bet trūkst pateicības vēstules. Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols vienīgais man pateicis — jūs būsiet Likteņdārza patrons uz mūžu! Ja spēšu, centīšos pildīt patrona pienākumus.”
Tulkojums arī krievu valodā
Grāmatu “Kas es esmu” drīzumā izdos arī krievu valodā. Tajā būs daudz paskaidrojumu, jo tas, kas latviešiem ir saprotams, krievvalodīgajiem var šķist neskaidrs, un viņi varētu pat apvainoties. Piemēram, kādēļ mazajam Valdim bija bail no krievu valodas skolotājas un kāpēc bija satraukušies arī vecāki. Bet toreiz, kad viņš gāja skolā, krievu tautības cilvēku Latvijā bija maz. “Grāmatu rakstīju latviešiem, man bija svarīgi pateikt, ko domāju. Bet ir svarīgi, lai to saprastu arī krievvalodīgie,” uzskata autors. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Eksprezidents Valdis Zatlers: “Kas es esmu”

Kategorijas