Labākā palīdzība — nedarīt neko

2015. gada 8. oktobris 00:01

142

Laikrakstā “Staburags” ar lūgumu palīdzēt vērsās Aizkraukles pagasta iedzīvotāja Emīlija Auziņa. Kundze pirms nedēļas Kokneses novadā ieraudzīja balto stārķi, kurš nav devies līdzi saviem sugas brāļiem uz siltajām zemēm. Viņa cer, ka, vēršot sabiedrības uzmanību, nomaldījušos putnu varētu glābt.

“Braucu autobusā uz Cesvaini, ceļa posmā aiz Kaplavas, Kokneses virzienā, ceļmalā ieraudzīju stārķi. Uztraucos, ka citi šīs sugas pārstāvji jau sen devušies uz siltajām zemēm, tātad šim konkrētajam īpatnim, iespējams, kas kaiš. Pirmo reizi tik vēlā rudenī redzēju svēteli Latvijā. Ja viņš ir slims vai savainots, tad nespēs paša spēkiem aizlidot un turpinās klīst pa novadu,” satraucas Emīlijas kundze. Viņasprāt, ja vēl kāds Kokneses novada iedzīvotājs būs šo stārķi redzējis un zinās tā atrašanās vietu, ir vērts ziņot putnu aizsardzības biedrībai.
Ar līdzīgiem novērojumiem laikrakstā ik gadu vēršas vairāki lasītāji. “Staburags” sazinājās ar Māru Janaus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības baltā stārķa monitoringa vadītāju, lai uzzinātu, kā rīkoties, lai palīdzētu neaizlidojušajam īpatnim.
Baltie stārķi ziemu pārlaiž siltākās zemēs, un Latviju tie pamet augusta beigās, septembra sākumā. Lai arī jau ir oktobris, ja stārķis spēj lidot, ir iespēja, ka tas paspēs aizlidot. Ornitoloģe skaidro — kamēr stārķis nav tik novārdzis, ka viņu var noķert, neko nevajag iesākt.
Stārķu vidū ir slimi, attīstībā aizkavējušies īpatņi, tieši šis ir visbiežākais iemesls, kādēļ tie nelido uz siltākām zemēm. Māra Janaus mierina, ka šī konkrētā indivīda noklīšana nav drauds visai stārķu populācijai. Latvijā šobrīd ligzdo vairāk stārķu kā jelkad agrāk — pēdējo 30 gadu laikā to skaits ir pat dubultojies. Gan Emīlijas kundzei, gan citiem putnu mīļotājiem nav jāuztraucas — izmiršana nedraud. Tā ir dabiskā atlase, kurā izdzīvo stiprākais. Līdz dzimumgatavības sasniegšanai, kas stārķiem ir trīs līdz piecu gadu vecumā, labākajā gadījumā izdzīvo katrs desmitais. Lielākā daļa bojā aiziet jau pirmajā dzīves gadā, taču, ja dzīvē veicas, maksimālais gadu skaits, kas līdz šim ir fiksēts stārķim, ir 30 gadu.
Bez cilvēka palīdzības šie putni nespēj pārdzīvot bargo Latvijas ziemu. Ja kāds to ņemtu savā aprūpē, izmitinātu kūtiņā un barotu, tad stārķis sagaidītu pavasari. Ja īpatnis regulāri uzturas pie kādas mājas un vietējie iedzīvotāji vēlas tam palīdzēt, putnam var piedāvāt barību. Jāatceras, ka stārķis ir gaļēdājs, lai gan, iespējams, putra un kartupeļi tiks noēsti, no tā jēgas būs maz. Priekšroku putns dos pelēm, kurmjiem, gaļas atgriezumiem un zivīm. Barošana ir vienīgais veids, kā cilvēks ir spējīgs sniegt palīdzību.
Informāciju par putniem, kas nav devušies uz siltajām zemēm, Ornitoloģijas biedrība saņem regulāri. Līdzīgi gadījumi dzirdami par gulbjiem. Lai gan šī problēma ir aktuāla visām putnu sugām, cilvēka acs to nemana. Stārķi un gulbji ir lieli un balti, tie dzīvo mūsu tuvumā, tādēļ šo sugu problēmas pamanām biežāk. Putnu bojāeja ir daļa no savvaļas dabas procesa. Skarbi, tomēr arī lapsām ir jāēd. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Labākā palīdzība — nedarīt neko

Kategorijas