Profesija jāmaina trīs reizes

2015. gada 2. oktobris 00:01

353

Kad nosaucu staburadzietes Ināras Koļčas vārdu, citiem viņa visvairāk saistās ar skolotājas darbu bijušajā Vīgantes pamatskolā. Tomēr izrādās, ka Ināras dzīvē bijušas un ir arī citas profesijas. Tagad Ināra strādā Valsts probācijas dienesta Jēkabpils teritoriālajā struktūrvienībā. Par sapņiem, dzīves pagriezieniem un lietām, kas tuvas, izvērtās interesanta saruna ar staburadzieti, kura rīt svinēs 55 gadu jubileju.

Saņem dubultā
Mūsu saruna ar Ināru Koļču sākas par zināmo teicienu — nekad nesaki “nekad”! To “nekad” viņa savulaik saņēmusi dubultā, un, iespējams, labi vien ir, jo dzīvē pavērās jaunas iespējas.
— Kad pabeidzu Lauksaimniecības akadēmiju, man piedāvāja studēt aspirantūrā, es teicu — nemūžam! Tik gadu jau mācījos, un vairāk negribējās. Tomēr vēlāk es par šiem vārdiem dabūju studēt dubultā, — smaidot saka Ināra Koļča.
Pēc Kārsavas vidusskolas pabeigšanas Ināras sapnis bija studēt medicīnu, lai kļūtu par pediatri, bet viņa nobijusies no fizikas. Nekādi nepadevās uzdevumu risināšana šajā mācību priekšmetā. Tad izvēle bija veterinārija.
— Pazīstams veterinārārsts gan mani atrunāja — tajā darbā visu mūžu mēsli vien apkārt un beigās rokas sāpēs. Lai mācoties zootehniķos. Tas pats, tikai mazliet tīrāks darbs. Tā arī izdarīju. Tagad domāju, ka veterinārija nebūtu bijusi slikta izvēle, jo arī šobrīd tā ir pieprasīta un labi apmaksāta profesija, bet zootehniķiem darba maz, — saka staburadziete.
Tik tuvu un nezina!
Studiju laikā Ināra kopmītnēs dzīvoja vienā istabiņā ar meiteni, kurai māte bija priekšsēdētāja kolhozā Staburagā. Braucot ciemos, viņa pierunāja pēc studijām iet uz turieni strādāt. Tā Ināra ar vīru Jāni, kurš ir meža inženieris, kļuva par staburadziešiem. Tomēr kolhoza laiki beidzās un zootehniķi vairs nebija vajadzīgi. Tad Ināra nolēma “nocirst” šo posmu pavisam un darīt ko jaunu. Bija piedāvājums strādāt Vīgantes pamatskolā par bioloģijas un vēlāk ķīmijas skolotāju. Ar lielu pateicību viņa atceras toreizējo darba kolēģi Sofiju Dobulāni, kura palīdzēja iejusties skolas vidē.
— Lauksaimniecības studijās bioloģiju un ķīmiju apguvu pamatīgi, bet, lai strādātu skolā, vajadzēja atbilstošu izglītību. Studēju mājturību. Lai “salasītu” pilnu slodzi, vajadzēja darīt vairākus darbus, tāpēc esmu vadījusi stundas, deju kolektīvu, strādājusi bibliotēkā. Man ļoti patika skolotājas darbs, jo tas neļauj novecot un kļūt inertam. Skolā nostrādāju 15 gadus līdz tās likvidācijai. Tas bija grūts lēmums, bet perspektīva tik mazai iestādei bija niecīga. Tā man atkal vajadzēja meklēt jaunas darba iespējas, — atzīst jubilāre.
Kaimiņiene ieteikusi pieteikties darbā Probācijas dienestā, kur meklēja darbiniekus gan Aizkraukles, gan Jēkabpils nodaļā. Ināra teic, ka visu izšķīra ceļš, kas līdz Jēkabpilij jau tolaik bija labāks. Konkurss bija liels, tomēr viņa to izturēja. Visticamāk, palīdzēja tas, ka uz jautājumiem viņa atbildēja pārliecinoši.
— Kad nosaucu savu dzīvesvietu, man jautāja — kur tas ir? Biju pārsteigta, ka, tik tuvu esot, jēkabpilieši nezina Staburagu. Teicu, ka latvietim ko tādu nezināt ir kauns! — saka Ināra.
Par visām darbavietām Ināra Koļča saka — viņai ir paveicies ar kolektīviem. Vēl tagad bijušie skolotāji tiekas svētkos un skumīgākos brīžos. Arī Jēkabpilī viņu pieņēma labi.
— Darbs nav viegls, bet ļoti vajadzīgs. Ja arī izglābju vienu cilvēku no simta, tas ir daudz. Mūsu uzdevums ir palīdzēt saskatīt virzienu, kurp doties, ka var dzīvot citādāk. Daudzi gan neapzinās, ka nosacītais sods arī ir sodāmība. Tas dzīvē liedz daudzas iespējas. Tāpēc domāju, ka jauniešus vajadzētu vest ekskursijā uz cietumu, jo ne visi saprot robežu, ko nevajag pārkāpt, — atzīst staburadziete.
Stipra dzimta
Ja runā par medicīnu, tad mediķi Ināras ģimenē tomēr ir — par ārstu kļuvis brālis. Jubilāre atceras, ka viņš bērnībā bieži slimoja, kas vairoja brāļa apņemšanos pievērsties medicīnai. Māsa tagad ar smaidu atceras, ka bērnībā ļoti dusmojusies uz brāli, kuram visi pievērsuši tik lielu uzmanību. Arī viņai tāpēc gribējās slimot, bet kaut kā neizdevās... Viņas dzimtā ir dažādu profesiju pārstāvji — juristi, arhitekti, lauksaimnieki un, protams, skolotāji.
Ināras un Jāņa ģimenē ir divi bērni, ar kuriem vecāki ļoti lepojas. Meita studēja Policijas akadēmijā un strādā tiesībsargājošajā struktūrā. Tam viņa gatavojās jau vidusskolā. Arī znots ir policists. Dēls apguva datortehniķa profesiju, bet tajā nestrādā. Abiem savulaik bijis Īrijas periods, kur devušies pelnīt, tomēr viņi ir Latvijas patrioti un atgriezās mājās. Ieguvums bija arī labi apgūtā angļu valoda. Tagad dēls strādā Latvijas uzņēmumā un bieži dodas komandējumos ārzemēs.
— Mums vispār ir ļoti stipras dzimtas saiknes. Ar radiem bieži tiekamies joprojām. Tas, iespējams, pateicoties vectēvam, kurš bija ļoti dzīvesgudrs cilvēks. Man apkārt ir cilvēki, kuri vienmēr atsteigs palīgā, — saka Ināra.
Visam nav laika
Koļču ģimenei joprojām ir arī sava saimniecība ar gotiņu, cūkām, vistām un, protams, dārzs. Viņi atzīst, ka bez tā visa iztikt grūti. Jubilārei visu mūžu bijis kāds vaļasprieks, kā pati saka — nervu nomierināšanai. Jau strādājot par zootehniķi, viņa apguva mašīnizšūšanu, un vēl tagad saglabājušies smalkie rokdarbi šajā tehnikā. Vēlāk aizrāva papīra dizains, kura tehniku staburadziete papildina joprojām. Apsveikuma kartītes, ielūgumi, galda kartes un pat dienasgrāmatas — viens par otru skaistāki darbi. Tas gan nav lēti, jo instrumenti ir dārgi.
Visu mūžu Ināra iesaistījusies pašdarbībā un tagad atsākusi dziedāt Staburaga pagasta vokālajā ansamblī, ko vada Diāna Kadiša. Un atkal nokļuvusi jaukā kolektīvā! Darbojusies arī amatierteātra kolektīvā, bet visam pietrūka laika. Tā ka, lai kādi lēmumi dzīvē pieņemti, viņa nokļuvusi īstajā vietā un apkārt ir vislabākie cilvēki. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Profesija jāmaina trīs reizes

Kategorijas