Gustiņa dzīvesstāsts jeb Kā cilvēks savu dzīvi pielāgoja manējai
“Kad ierados pie saviem saimniekiem, man jau bija dots vārds Gustiņš, un to nemainīja arī mana jaunā ģimene. Manas mātes dokumentos ierakstīts, ka manī ir kaut kas no pasaulē lielāko kaķu sugas — meinkūniem, tēvs gan ar izciliem ciltsrakstiem nevarēja lepoties.
Ierados pie savējiem, kurus tā saucu visu savu mūžu, mazs un jauns kaķēns, tomēr tas man netraucēja ātri iemācīt un “izdresēt” cilvēkus tā, lai viņi saprot, ka tagad mājās saimnieks būšu es. Lai katru dienu padarītu atšķirīgu un liktu cilvēkiem izkustēties, noraut vies-istabas aizkarus man bija tīrais nieks! Man ļoti patika zvilnēt dīvānā un noraudzīties, kā viņi pārkārtoja savas lietas, traukus un citus niekus tā, lai tie nebūtu man pa tvērienam, lai netraucētu laipot pa sekcijas malām un lai man vienmēr pietiktu vietas, kur atgulties. Cik laimīgs jutos brīžos, kad varēju asināt nagus — vispirms es izvēlējos pašu redzamāko stūri gaitenī, tad arī viesistabā. Sākumā to darīju, kamēr cilvēku nebija dzīvoklī, vēlāk nekautrējos interjeru “uzlabot” arī viņu klātbūtnē. Iemācīju cilvēkiem pielāgot viņu bioloģisko pulksteni, “pieregulējot” to kaķa dzīves ritmam: devos gulēt kopā ar viņiem un vienmēr zināju, ka cilvēks jāpamodina krietnu brīdi, pirms viņam noskan modinātājs. Lai neaizguļas!
Cilvēki nez kāpēc nolēma, ka man labāka dzīvošana būs mājās, atvēlēja manām pastaigām un medībām trešā stāva lodžiju un palodzes, un man nesagādāja grūtības aiz astes noķert kādu aizsapņojušos zvirbuli! Jāatzīst, ka trīs reizes gan izvēlos no trešā stāva, bet nevienu reizi neapkaunoju pārējos runčus: vienmēr kritu uz ķepām! Kopš ierados šajā mājā, peles te vairs nerādījās tuvumā, lai gan dzirdēju cilvēkus runājam, ka iepriekš bieži nākušas apsildīt degunus.
Pēc dabas esmu ļoti ziņkārīgs, cilvēks bez manas “kontroles” neienesa dzīvoklī nevienu iepirkumu maisiņu, izrevidēju arī somas, kas bija atstātas vaļā.
Saimnieku izbrīnu izpelnījos, ikreiz pārbaudot, kāds šķidrums ieliets manā dzeramajā traukā — vispirms iemērcu ķepu, pašļakstināju, pārliecinājos un tikai tad dzēru. Dzirdēju cilvēkus runājam, ka grīda pēc tam esot pielieta slapja, bet domāju, ka viņiem taču arī kaut kas jādara!
Esmu laimīgi nodzīvojis šajā pasaulē 12 cilvēka gadus. Kaķa mūžā tie ir aptuveni 64 ilgi un laimīgi gadi. Vēl esmu apņēmības pilns iemācīties doties īstās medībās, īstās pļavās, jo šajā dzīvē uz balkona dažas pamatmetodes tomēr esmu iemācījies.”
Gustiņa stāstu pierakstīja Evita Apiņa
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra