Izaicinājumi ar prieka devu

2015. gada 2. oktobris 00:01

717

Jaunajā mācību gadā aizvadīts jau viens mēnesis, un šķiet, ka
1. septembra ziedu smarža ir sen pagātnē. Arī I. Gaiša Kokneses vidusskolas angļu un krievu valodas skolotāja Alla Tarasova atzīst: kad norimst 1. septembra svētki, pēc pāris dienām darba galds jau pilns grāmatām, burtnīcām un dažādiem materiāliem, kas liecina — darbs iegājis ierastajā ritmā. Skolotāju diena atkal ir brīdis, kad ļauties svētku izjūtai un padomāt, kāda tad ir šī profesija.

Mācās kopā
— Jauns mācību gads vienmēr ir kā jauns izaicinājums. Pagājušajā gadā man audzināšanā bija 9. klase, ar ko turpinu strādāt arī šogad. Ir jauni skolēni, kuri jāiepazīst. Katrā 1. septembrī iekšēji ir satraukums un, protams, svētku izjūta. Prieks, ka šajā dienā ar saviem arī lielajiem bērniem skolā ir viņu vecāki, — stāsta Alla Tarasova.
Allas Tarasovas pamatspecialitāte ir krievu valoda un literatūra. Mainoties mācību programmām 90. gados, skolas direktors Māris Reinbergs piedāvāja papildus apgūt angļu valodas specialitāti.
— Angļu valodu mācījos skolā un arī augstskolā, bet manas zināšanas nebija tādā līmenī, lai mācītu citus, tāpēc studēt vajadzēja pamatīgi. Kad gatavojos stundām, vārdnīcas un grāmatas bija visapkārt, kam “būros” cauri. Toreiz nedrošība bija liela, ko vajadzēja pārvarēt. Tā ka ar skolēniem mācījāmies kopā, — stāsta Alla.
Valodas mācīšanās process ir nepārtraukts. Arī jauniešiem, kuri uzskata, ka angļu valodu zina pietiekami, vēl daudz jāapgūst. Skolotāja atzīst, ka ikvienam jāuzkrāj noteikts vārdu un izteikumu krājums, lai valodu zinātu. Tāpēc arī skolotāja nepārtraukti mācās. Valodas attīstās un mainās, un jāspēj atrast līdzsvaru.
— Ir bērni, kuriem patiešām ir ķēriens uz valodām, viņiem spēcīga attīstīta tā dēvētā valodas intuīcija. Tādiem valodas padodas viegli, citi to panāk ar centīgu darbu, bet ir arī tādi, kuriem nav vēlēšanās mācīties. Tāpēc stundā nav viegli atrast veidu, lai katrai grupai iedotu maksimālo. Tomēr visiem allaž atgādinu, ka bez mācīšanās neiztikt, kaut “jāiekaļ” noteikta valodas bāze, lai ir pamats tālākam, — saka skolotāja.
Noder arī seriāls
Otro gadu Kokneses vidusskolā angļu valodu apgūst arī pirmklasnieki. Tā bērniem ir iepazīšanās ar valodu. Turklāt bērni jau daudzus vārdus apguvuši bērnudārzā, kas ir labi.
Vai arī krievu valoda skolēniem interesē? Alla Tarasova teic, ka šobrīd 90 procentiem jauniešu krievu valoda ir kā svešvaloda, jo ģimenēs to zina arvien mazāk. Tomēr, jā, krievu valodu skolēni izvēlas arvien vairāk. Ar mācību stundām gan bieži nepietiek, lai šo valodu sekmīgi apgūtu, tāpēc skolotāja iesaka brīvajā laikā noskatīties kaut vai kādu seriālu vai paklausīties dziesmu, lai izjustu valodas nianses.
Alla Tarasova atzīst, ka viņu pašu saista vācu valoda. Tai ir tik skaists skanējums, un varbūt kādreiz būs iespējas to iemācīties vismaz sarunvalodas līmenī.
Brīdina pēdējo reizi
Sarunā nonākam arī pie jautājuma, kādam tad ir jābūt labam skolotājam? Alla Tarasova atzīst, ka noteikti interesantai personībai, profesionālam, jo skolēni kļūdas ievēro un nepiedod. Jāspēj saprast skolēnus un jebkurā brīdī jābūt gatavam pārsteigumam. Vai tādu ir daudz?
— Visādi ir bijis. Mana iepriekšējā audzināmā klase bija ļoti atraktīva un jautra. Diezgan liela — 11 meitenes un tikpat zēnu, kuri bija izdomas bagāti. Vienā no izlaidumiem skolēni atgādināja manu iecienīto frāzi: “Brīdinu pēdējo reizi!” Tādas pēdējās reizes gan atkārtojušās vairākkārt, jo vienmēr paliek žēl kādam pagriezt muguru. Lai arī šķiet, ka jaunieši ir tādi bravūrīgi, iekšēji viņi tomēr jūtas nedroši, vajadzīgs atbalsts, padoms, kāda saruna. Lai arī kā bijis, ir lietas, kas vienkārši jāpiedod un jāiet tālāk. Ir, protams, bijušas stresa situācijas, kad neredzi risinājuma, — stāsta skolotāja.
Lai panāktu savstarpēju sapratni ar klasi, nereti paiet ilgs laiks, un tas nav viegli. Tomēr, kad tas izdodas, ir liels gandarījums, jo skolēni prot skolotājai sagādāt patīkamus pārsteigumus. Lieliski saliedē arī kopīgi pasākumi.
— Ar iepriekšējiem audzināmajiem 7. klasē devāmies pārgājienā. Daudzi tolaik to uzskatīja par pārsteidzošu rīcību, bet izdevās kolosāls pasākums ar zupas vārīšanu un nakšņošanu teltīs. Tas mazina skolotāja darba grūtuma blakusefektus, — gandarīta ir Alla Tarasova.
Atmiņā ir arī smieklīgi gadījumi, kad stundas laikā gribas paslēpt smaidu aiz kādas grāmatas. Sajūsmina paaudžu maiņa, jo skolas solā jau ir viņas bijušo skolēnu bērni. Skolotājai gribētos uzrakstīt atmiņas no skolas dzīves, jo skolā ir labi un arī jautri. Prieks sastrādāties ar vecākiem, kuri ir ar savu dzīvesziņu un inteliģenci.
Kolektīvu nemainītu
Allai Tarasovai dzimtā puse ir Gostiņi Pļaviņās, kur pabeigta vidusskola. Pēc pedagoģijas studijām viņa sāka strādāt vidusskolā Koknesē, kas ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta jau 30 gadu. Šajā laikā nav pat bijusi vēlme strādāt citur, jo savu kolektīvu viņa pret citu nemainītu.
— Ir svarīgi, kādā vidē strādā, un Kokneses vidusskolā izveidojusies toleranta un demokrātiska vide. Pie tā esmu pieradusi, tāpēc arī nav gribējies ko mainīt. Ja arī kas nav izdevies, kolēģu attieksme ir saprotoša, — saka Alla.
Vai izdodas darbu “nenest” uz mājām? Alla atzīst, ka ne vienmēr.
— Pēc darba, satiekoties ar kolēģiem, vienmēr sev atgādinām — nerunājam par skolu! Tomēr tas neizdodas. Mājās jau arī gribas parunāties, kā dienā veicies. Man ir ļoti saprotošs vīrs, kurš uzklausa, jo vajag padalīties ar piedzīvoto vai kādu problēmu. Tā ka darbs “atnāk” mājās, — atzīst Alla.
Tarasovu ģimenē ir divas pieaugušas meitas un divi mazbērniņi. Vecākā meita ar ģimeni jau vairākus gadus dzīvo Kanādā. Skumji jau ir, ka mīļie tik tālu. Tomēr vecāki priecājas, ka viņiem viss kārtībā. Katru vasaru meitas ģimene viesojas Latvijā. Jaunākā meita dzīvo un strādā Rīgā. Alla atzīst, ka nebija viegli skolā mācīt savus bērnus, jo pret viņiem prasības lielākas. Skolotāja profesiju neviena no meitām nav izvēlējusies, bet ir prieks, ka to dara viņas bijušie skolēni. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Izaicinājumi ar prieka devu

Kategorijas