Pieaugušo bērnu aiziešanu no vecākiem nosaka gan ekonomiskie, gan psiholoģiskie faktori

2015. gada 29. septembris 00:01

Saskaņā ar pēdējiem tautas skaitīšanas datiem Latvijā bija ap 62 tūkstošiem vairāk nekā 30 gadu vecu un savu ģimeni neizveidojušu vīriešu un 28 tūkstoši sieviešu, kas dzīvo pie saviem vecākiem. Vēl kāds pētījums atklāja, ka mammas un tēta ligzdu nav atstājuši 34,5 procenti 25—34 gadus vecu “putnēnu”, Latviju šajā ziņā ierindojot divpadsmitajā vietā Eiropā un pirmajā starp Baltijas valstīm.
Saimnieciskais aprēķins
Psiholoģe Ilze Āna norāda, ka stāsts nav par “labi” vai “slikti”, bet gatavību aiziet un sākt pašam, ko ietekmē daudz un dažādu faktoru. “Latvijā šis jautājums kļuva aktuāls vien līdz ar neatkarības atgūšanu. Padomju sistēma bija uzbūvēta tā, ka jaunie cilvēki, beidzot augstskolu, tika norīkoti saskaņā ar sadales komisijas lēmumu vai devās, kur bija darbavietas un līdz ar to arī kopmītnes vai dzīvokļi jaunajiem speciālistiem. Varēja tāpat palikt pie vecākiem, jo saskaņā ar kvadrātmetriem jaunajiem atsevišķs dzīvoklis nepienācās, bet to nopirkt nebija lielu iespēju,” pagājušo raksturo Ilze. Taču tad tirgus ekonomikai durvis bija vaļā, ļaujot pašiem iet savu ceļu. Tomēr daudzi jau pieaugušie dēli un meitas nesteidzas un joprojām manāms, ka kavējas atstāt vecāku ligzdu.
“Siltajās zemēs, kā, piemēram, Itālija un Portugāle, kur ir augsts procents kopā ar vecākiem dzīvojošo iedzīvotāju, šo modeli lielākoties nosaka kultūrvēsturiskā tradīcija. Savukārt mums viens no būtiskākajiem ir ekonomiskais pamatojums. Visa mūsu dzīve balstās uz saimniecisko aprēķinu. Piemēram, ja bērns uzaudzis pārticīgā ģimenē, izejot no tās, viņš saprot, ka nespēs sev nodrošināt ierasto dzīves līmeni. Tāpēc viņš labāk izvēlas palikt pie vecākiem,” min I. Āna. Viņa norāda, ka ekonomiskais apsvērums bieži uz kopā dzīvošanu spiež arī ģimenes ar vidējiem un zemiem ienākumiem, jo tādējādi iesējams noturēt vai pat pacelt dzīves līmeni.
Labi, ja visiem labi
“Esmu teikusi saviem lielajiem bērniem, kas jau aizgājuši savā dzīvē, — lai kādi vēji ārpusē pūstu un kādas dzīves vētras gāztos un sistu, vienmēr esat gaidīti atpakaļ mājās. Taču tā ir tikai pietura, kas kādreiz var arī iepatikties, jo ir ļoti ērti dzīvot pie visa gatava. No otras puses, ja ir ērti gan vecākiem, gan bērniem, tā ir ideāla saderība. Ja man ir liela māja un pusi iespējams atdot bērniem, ka viņi te nāk un saimnieko, kāpēc ne! Problēma rodas, ja ģimenē šā iemesla dēļ sākas nesaskaņas. Piemēram, vecāki sāk pārmest, ka pieaugušais dēls vai meita dzīvo uz viņu rēķina,” atzīst Ilze.
Tāpat jāņem vērā, ka tā ir tendence arī Latvijā vēlāk dibināt ģimeni — divdesmitpiecgadīgu sievieti par vecmeitu vairs nesauc un melnu kaķi nedāvina. Mūsdienās šajā vecumā parasti ir tikko pabeigtas maģistrantūras studijas un visa kapacitāte un resursi pirmkārt tiek veltīti profesionālās dzīves sākšanai. Bieži vecāku mājās paliek arī jau pieauguši bērni, kuriem ir kādas veselības problēmas un nepieciešama aprūpe, ko spēj nodrošināt tikai ģimene.
Neej, ārā briesmas!
Dzīvošanu atsevišķi no vecākiem būtiski ietekmē arī psiholoģiskie un emocionālie faktori, kas parasti ir grūti pamanāmi un atšifrējami. “Gatavs ābols krīt, un putnēns, kas ir pietiekami liels un iemācījies lidot, vienkārši aizlido. Arī bērns, ja ir gatavs, viņš aiziet. Vari teikt, cik gribi: “Nē, nē, neej, bērniņ! Ārā ir briesmas! Noīrēsi savu dzīvokli, lielais parādu jūgs būs klāt, un galā netiksi!” Tāpēc tas ir jautājums par pieaugšanu un izstumšanu. Memmesdēliņiem un meitiņām, kas no mazotnes tā tiek audzināti, jo vecākiem bail, ka viņiem, aizejot patstāvīgā dzīvē, sāksies jauns dzīves periods. Nedrošību no nezināmā. Dažkārt arī lomu sajaukumu, kas biežāk redzams disfunkcionālās ģimenēs, kur, piemēram, mamma viena audzina dēlu — kāpēc iet prom, ja vietas pietiek un mamma bez manis netiks galā!” tēlo Ilze. Viņa min, ka no psiholoģiskā viedokļa visgrūtāk varētu būt aiziet vecākajam bērnam, jo kultūrvēsturiski saglabājies, ka viņš pārņem saimniekošanu un rūpes par vecākiem. Taču, ja šo apsvērumu nav, vecākā atvase ģimenes māju pamet viegli. Savukārt pašiem vecākiem emocionāli visgrūtāk savā dzīvē atlaist pastarīti, jo var iestāties tā saucamais tukšās ligzdas sindroms.
“Lai kā latviešus sauc par vienpatņiem un viensētniekiem, mums tomēr raksturīgs ģimeniskums. Dažs pat nespēj palikt viens vakarā, tāpēc no vecāku mājām ir gatavs doties prom tikai tad, ja atradis sev pāri,” teic I. Āna, piebilstot, ka nav nekādu pierādījumu, kādā brīdī jau būtu par vēlu sākt dzīvot neatkarīgi no vecākiem. Tiesa — jo ilgāka aizsēdēšanās, jo grūtāk piecelties.
Iedot makšķeri
Lai lielais bērns veiksmīgāk sāktu patstāvīgu dzīvi, pirms tam vecākiem viņš ne tikai tā jāaudzina, bet arī jāizdara vairāki praktiski mājasdarbi. Piemēram, laba tradīcija ir ieviest ģimenes sapulces, kur īpaši ar pusaudzi, kurš tuvojas jauniešu vecumam, tiek pārrunātas dažādas tēmas — arī par ģimenes budžetu, tā veidošanu un plānošanu. Iepazīstināt ar komunālo pakalpojumu jomu. Iemācīt maksāt rēķinus. Soli pa solim uzņemties dažādus dzīves pienākumus un atbildību. Dot patstāvību uzvesties kā pieaugušajam, iesaka psiholoģe.
“Ir teiciens — kā paliks 18 gadu, tā pa durvīm ārā! Dažās valstīs, piemēram, Lielbritānijā un ASV, tā arī notiek, kad, sasniedzot pilngadību, jaunietim pašam jāsāk pelnīt sev kabatas naudu, pat ja viņš dzīvo ļoti turīgā ģimenē. Ekonomiskais faktors bieži ir veids, kā pieturēt pieaugušo bērnu, bet tas var būt arī labs starta kapitāls. Ne vienmēr tā ir nauda, bet, piemēram, arī ļoti laba izglītība, virzība. Citiem vārdiem — makšķere, ar kuru iemācīts makšķerēt,” vecākiem to laikus sagādāt mudina I. Āna.

Pieredze

Stumjot putniņu ārā no ligzdas
Mārtiņš (38), uzņēmējs
◆ “Ligzdbēgļa” brīdis pienāca ļoti strauji gan man, gan lielākajam bērnam. Vidusskolas laiks pagāja ātri, un šovasar pienāca lielās izšķiršanās laiks, kad meitai bija jāpieņem viens no līdz šim būtiskākajiem lēmumiem dzīvē — ko darīt tālāk. Loģiski, ka līdz šim viņa vairāk vai mazāk bija pasargāta no reālās dzīves apstākļiem. Lai arī ir ļoti patstāvīga un apzinīga jauniete, šovasar sajutu meitā milzīgu nedrošību, kā viņas pieņemtais lēmums ietekmēs viņas nākotni. Vasarā lielā bērna domas mainījās ja ne pa dienām, tad pa nedēļām gan. Vienu brīdi — vēlme palikt Latvijā un studēt, tad — paņemt gadu pauzi un doties pastrādāt ārzemēs, gūt dzīves pieredzi. Šajā laikā abi vecāki ar meitu daudz runājām par šo izvēles jautājumu. Beigās tomēr bērns izlēma palikt un studēt Latvijā. Šķita, lieta atrisināta. Taču tad nāca nākamais būtiskais jautājums — studijas vismaz sākotnēji būs par maksu, tāpat jāfinansē dzīvošana kopmītnēs, vēl nauda ikdienas ēšanai. Tam visam klāt, protams, nāk vēlme “patusēt”, kas arī prasa ne mazu naudu. Jautājums vienkāršs — kura puse to visu apmaksā? Pilnā mērā turpina vecāki vai tomēr kaut daļu nu jau pieaugušais deviņpadsmitgadīgais bērns, kurš pats uzsvēris, ka grib iemācīties lielo dzīvi. Šī tēma mums ar meitu četrās sarunās sakarsa līdz tādai baltkvēlei un pārtrūka nepabeigta, bērnam ar asarām acīs aizskrienot uz savu istabu un manā virzienā izskanot asiem pārmetumiem, ka viņā neviens neieklausās, bet visu laiku tikai pārmet... Ka viņa taču turpina mācīties, nevis papildina bezdarbnieku klāstu un tā tālāk. Zināmā mērā pat piedzīvojām “auksto karu” attiecībās. Protams, es atbalstu un atbalstīšu savu bērnu arī turpmāk, tomēr vienlaikus apzinos, ka ir jāatrod kāds abām pusēm pieņemams kompromiss, jo lielās dzīves likumi jāmācās pēc iespējas ātrāk, nevis 25, 30 vai 40 gados. Ja nespēšu meitai sniegt vajadzīgo stimulu un argumentus tagad, riskēju nonākt situācijā, ka arī 30 gados viņa baidīsies iziet lielajā dzīvē un prasīs, lai pabaroju un iedodu tēriņnaudu.

Staburags.lv ARHĪVS

Pieaugušo bērnu aiziešanu no vecākiem nosaka gan ekonomiskie, gan psiholoģiskie faktori

Kategorijas