Dzejas tālsarunā ar Justīni Janpauli

2015. gada 25. septembris 00:01

Mierīgā un siltā atmosfērā Rīgā, “Kaņepes Kultūras centrā”, oficiāli un reizē arī ļoti personīgi tika svinēta jaunās dzejnieces Justīnes Janpaules pirmās dzejas grāmatas “Tālsaruna” atvēršana. Uz grāmatas pēdējā vāka norādīts, ka Justīne Janpaule dzimusi Rīgā (un tur arī studējusi starpkultūru sakarus Latvijas Kultūras akadēmijā), bet šobrīd dzīvo un strādā Parīzē. Šķiet, šajā īsajā izklāstā tomēr viens svarīgs fakts ir aizmirsts — grāmatas nosaukumā minētā tālsaruna bieži vien ved uz Aizkraukli, jo tieši te Justīne ir uzaugusi un šeit vēl joprojām dzīvo viņas vecāki.

Maigi zaļajos vākos iesietā dzejas grāmatiņa izdota apgādā “Mansards”, tās redaktors ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš un ceturtā vāka pēcvārdu ir uzrakstījis dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš, turklāt atklāšanas pasākumu apmeklēja arī filozofs un interneta žurnāla “Satori.lv” galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins, bet literārajā žurnālā “Domuzīme” par “Tālsarunu” publicēta jau pirmā recenzija.
Tiem, kuri seko līdzi mūsdienu literatūras aktualitātēm, šie vārdi jau norādīs, ka Justīnes pieteikums dzejas pasaulē tiek uztverts patiešām nopietni un atzinīgi. Par to arī nevajadzētu brīnīties, jo kopš Literārās akadēmijas pabeigšanas 2008. gadā Justīne ik pa brīdim ir publicējusi savu daiļradi “KDi”, “Karogā”, “Latvju Tekstos” un jau nosauktajā interneta žurnālā “Satori.lv”. Arī grāmatas saturu veido dzejoļi, no kuriem daļa publicēta jau iepriekš, lielākoties tie sarakstīti studiju laikā, kad Justīne vēl dzīvoja Rīgā. Kopumā dzejoļu tapšanas process aptver sešus Justīnes dzīves gadus, taču tas nevienā brīdī netraucē dzejas krājumu uztvert kā vienotu veselumu — kā sarunu, kurā ieskanas gan priecīgākas, gan skumjākas emocijas, gan tuvākas, gan tālākas, bet vienmēr nesamākslotas, plūstošas un dziļas.
Grāmatas atvēršanas pasākuma pirmo svinīgo runu teica izdevniecības “Mansards” pārstāve, kura atklāja, ka arī pats dzejas krājums ir tapis tālsarunās, jo, Justīnei dodoties uz Franciju pagājušajā gada rudenī, tā vēl bija vienkārša manuskriptu kaudzīte. Arī pati dzejniece dalījās savā priekā un gandarījumā, īpašu pateicību izsakot tieši saviem vecākiem, bez kuru sapratnes un atbalsta viņa nebūtu varējusi pietiekami nodoties rakstīšanai. Atbalsts bija jūtams arī klātienē — Justīnes mamma un tētis piepalīdzēja ar visām sīkajām organizatoriskajām lietām gan pasākuma oficiālajā, gan neoficiālajā daļā.
Vēl viena būtiska pateicība tika veltīta grāmatas redaktoram Kārlim Vērdiņam. Justīne nekad neesot šaubījusies — ja kādreiz tiks izdots viņas dzejas krājums, tā redaktors noteikti būs tieši viņš. Šiem labajiem vārdiem K. Vērdiņš atbildēja ar lielu puķi un atzinību, ka, viņaprāt, no visiem Literārās Akadēmijas 2008. gada absolventiem visvairāk savu individuālo balsi vārda mākslā izkopusi tieši Justīne — viņas darbus caurvij spēcīgs intelekts un padziļinātas zināšanas poētikas lauciņā.
Jaunās dzejnieces baltā blūze, sarkanās lūpas un garie mati piešķīra viņai franču sievietēm raksturīgo skaisto pašpārliecinātību, lai gan vēlāk atvadoties Justīne atzinās, ka bijusi ļoti nobijusies, tomēr tas netraucēja viņai godam pildīt šī vakara namamātes pienākumus.
Mijoties Justīnes dzejas lasījumiem un mūziķa Jāņa Ozoliņa izpildītajiem Arvo Perta un Filipa Glāsa klavierskaņdarbiem, vakars tālsarunu vērta daudz tuvākā sarunā. Iespējams, tieši tāpēc autora paša lasījumu nevar aizstāt ne aktiera labi iestudēts priekšnesums, ne mūziķis, kurš dzejoli interpretēs dziesmā, jo tikai pats dzejnieks visgodīgāk saliek īstos akcentus un sāk dialogu ar savu lasītāju, kas vēlāk turpinās ik reizi, kad tiek atvērta grāmata.
J. Janpaules dzejas sāktā tālsaruna stāsta galvenokārt par vientulību, par klātneesamību, kas nereti nemaz nav saistīta ar otra cilvēka fizisku prombūtni, bet citkārt tieši liek sajust un ieraudzīt ko svešu daudz tuvāk un mīļāk. Trāpīgas asociācijas un vizualizāciju spēles piešķir filigrānu vieglumu kopējai dzejas atmosfērai, un daudzi dzejoļi atgādina pabalējušu, gaišu fotogrāfiju, kurā redzams kaut kas tik pazīstams, bet tomēr ļoti tāls — vai nu laikā, vai telpā.
Tomēr līdz galam Justīne nelaiž lasītāju sev klāt — te jūtu izpaušana nenozīmē spilgtas ekspresijas un atklātība neved pie atkailinātības vai raupja tiešuma. Izteiksmes veids ir gaumīgi ieturēts, un lasītājam nekas priekšā netiek pateikts, viss ir pašam jāsajūt, — līdzīgi kā tas arī notiek tālsarunās, kad atliek tikai minēt, vai cilvēks tur, tālsarunas otrā galā, patiesībā smaida vai raud.
Justīnes Janpaules dzejas grāmatiņa “Tālsaruna” ir ļoti piemērota rudens garastāvoklim — kad it kā gribas būt vienam un tomēr gribas ar kādu parunāties.
Grāmata nopērkama lielākajās Latvijas grāmatnīcās, kā arī par draudzīgāku cenu apgadsmansards.lv un grāmatu un kultūrpreču mājā “NicePlace Mansards”. Grāmata tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Māksliniece — Zane Ernštreite.

Plūdmaiņas

Vēl pāris viļņi, līdz orķestris klāsies pāri kā jūra.
Mūsu plaukstas guļ klēpī kā smiltīs izspļauti
gliemežvāki bez dzīvības, kā izskaloti ūdens augi,
kas gaida, līdz pār tiem nolīs lietus,
līdz izklīdīs tumsa un kuģa apkalpes locekļi nokāps
no klāja. Kapteinis ies izpētīt salu, bet attapsies uz sēkļa.

Viesistaba

Grāmatas ar teikumiem vairāku kilometru garumā,
pa kuriem esmu bēgusi, stāv plauktā sakļautiem spārniem
un slēpj melīgās sienas. Īstenībā šeit nekad neesmu bijusi viena.
Katru nakti dzirdu raudam svešu bērnu. Varbūt viņš guļ
man blakus, aiz sienas, un viņu pamodina mani sliktie sapņi.
Dažreiz, viņu mierinot, kaut kur aizmieg televizors
vai ārā nodziest laterna. Tad visi dzird manu kluso nakts
mūziku un vēlās sarunas, tāpat es dzirdu viņu soļus,
pavirši aizcirstās durvis; tāpat kā es dzirdu vīrieti,
kurš atklepo visus dienas netīrumus. Es zinu, ka sienas nesargā no aukstuma un trokšņiem — tās ir aukstums un trokšņi.
Pa atvērto logu istabā ieveļas dūmi, saucieni un vilcienu
dobjās taures. Es apsēžos krēslā, kāds klauvē. Klauvē
no visām pusēm, un man vairs nav kur atkāpties.

Žils

Draugi kļuvuši tik aristokrātiski —
aiz gara laika aicina mani ciemos
kā ceļojošo cirku.
Es atbraucu ar visu savu bēdu karavānu.
Stāvu durvīs saļimušām bantēm.
“Te nu es esmu,
kā jums klājas?”
Bet viņu balsīs skan pavisam cita melodija.

Tālsaruna

Ieķērušies viens otrā jautājuma zīmēm,
sūtām garas vēstules,
pilnas līdz malām ar lietām, kurām pietrūcis klātbūtnes.
Dienas čukst tavā balsī par atnākušo gadalaiku.
Pielijušas krastmalas zaudē prieku,
peldētāju siltās pēdas, sakāpušas autobusos,
aizlīkumo pa ieplaisājušo asfaltu.
Tu, izgājis iemalkot saules oranžo sulu
starp lidojošām darba stundām, sauc to par atvasaru.
Es, mostoties kā biezā miglas jakā tērptos rītos, —
par rudeni.
Solījumi piebrieduši kā samircis papīrs.
Virs kādas jūras mēs tiksimies,
ejot pār pērnās vasaras teikumiem?

Lakats

Skatoties no piektā stāva, viss šķiet savādāk, nekā pierasts redzēt
no lejas; skaidrāk. Kā austrumu raksts, kā stiebri, kuru galos
autostāvvietu spīdīgie čemuri, vijas bruģēti celiņi. Tie nemaz nav
labirinti, kā mēdzām domāt, iezīmējot bēgšanas virzienus ar bultiņu.
Vasarā tos klāja lapotņu vieglās ēnas un krītiņu zīmējumi, ziemā —
pēdas. Izgaistot naktis reizēm atstāja lauskas, uz kurām sagriezties.
Pagrabu vaļējās durvis atsedza pamatu trūdošo tumsu — no kā vēl
šeit varējām baidīties, kas mūs darīja
nelaimīgus? Zālienā grimst
pazudušās mantas un atslēgas —
varbūt kādreiz tur izdīgs jaunas
mājas? Gar malām izkaisītas puķudobes,
kur smaržā paslēpjas
vējš. To visu kā raibu lakatu mamma sasien mezglā zem zoda un
aizsteidzas uz darbu.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas tālsarunā ar Justīni Janpauli

Kategorijas