Staburags.lv ARHĪVS

Artim patīk garās distances

Sandra Pumpure

2015. gada 25. septembris 00:01

257
Artim patīk  garās distances

Sporta pasākumu organizatoriem novados darba pietiek visu gadu, jo katrai sezonai ir savas nodarbes. Protams, vasara ir aktīvākais laiks, kad notiek tradicionālie sporta svētki un daudz citu sacensību. Tā tas ir arī Bebru pagastā, kur par sporta dzīves veidotāju strādā Artis Zvejnieks. Viņš pats ar sportu vienmēr bijis “uz tu”. Šobrīd Artim patīk to darīt savam priekam un labsajūtai. Būt aktīviem viņš aicina arī citus.

Saliedēta kompānija
— Kādi sporta veidi tuvāki pašam sporta pasākumu organizatoram?
— Sports man vienmēr paticis. Iespējams, arī tāpēc, ka Valles vidusskolā, kur mācījos, bija labs sporta skolotājs. Tolaik tur populārs bija cīņas sports. Atnāca strādāt jauns skolotājs, kurš piedāvāja trenēties, un ļoti daudzi tam pievērsās. Ar to gan šobrīd vairs nenodarbojos, jo ar laiku intereses un iespējas mainās, bet tas man ir labs pamats. Vēlāk strādāju Bauskā, kur viens no darba kolēģiem bija ļoti aizrāvies ar orientēšanās sportu, un es viņam pievienojos. Kokneses pusē iecienītāka ir vieglatlētika, skriešana, ko arī cenšos darīt. Man patīk garās distances.
— Arvien populārāki ir dažādi maratoni. Vai piedalāties?
— Regulāri ne. Pavasarī noskrēju pusmaratonu Aizkrauklē, turklāt ar veiksmīgu laiku — 1:25:13. Citiem skrējieniem neiznāk laika. Lai skrietu maratonus, vajag regulāri gatavoties. Pagaidām kombinēju skriešanu un velobraukšanu. Jāsāk arī gatavoties slēpošanas sezonai, kam Koknesē un apkārtnē ir salīdzinoši piemēroti apstākļi. Kopā ar dažiem darba kolēģiem vairākus gadus piedalos arī biatlona sacensībās ārzemēs, mums izveidojusies saliedēta slēpotāju kompānija. Jātrenējas, jo nesagatavojies nevar braukt. Tas ir interesants process. Turklāt sacensībās var satikt arī kolēģus no citām Latvijas pilsētām. Sportoju gan tikai savam priekam, veselīgam tonusam.
— Vai cilvēkiem ir interese par slēpošanu? Šķiet, pēdējā laikā arvien mazāk tai pievēršas.
— Kokneses apkārtnē šobrīd patiesi interese nav tik liela, lai gan ir visi apstākļi, lai ziemā ar to nodarbotos. Līdzās, Pļaviņu novadā, ir labas slēpošanas bāzes, kur var aizraujoši trenēties skaistos ziemas vakaros. Ziemā jau nav daudz alternatīvu aktīvām nodarbēm, ja nesporto telpās. Man pašam patīk to darīt svaigā gaisā.
— Daudziem rodas priekšstats, ka sports ir dārgs, jo vajag speciālos apavus, dārgus tērpus un aprīkojumu. Kā to vērtējat?
— Laukos to vēl nejūt, bet lielajās sacensībās gan arvien nozīmīgāks kļūst dārgāks sporta aprīkojums un apģērbs. Tas viss, visticamāk, ietekmē rezultātu, bet ne vienmēr ir galvenais. Izdošanos pamatā nodrošina regulāri treniņi vai pietiekami fiziski aktīvs dzīvesveids.
Tradīcijas ir svarīgas
— Pēdējos gados reģionos attīstās sporta infrastruktūra. Vai cilvēki izmanto šo iespēju?
— Kad sāku dzīvot Bebros, stadionu vēl klāja stipri nolietojies asfaltbetona segums. Jau vairākus gadus tajā ir sarkani sintētiskā seguma skrejceļi, un tagad ir patiess gandarījums skriet. Sporta entuziasti noteikti par to priecājas, bet tie, kuri līdz šim aktīvi ar sportu nenodarbojās, pēkšņi tam nepievērsīsies. Cienu un saprotu cilvēku atšķirīgās intereses. Lai gan aktīvā dzīvesveida cienītāju skaits pamazām pieaug.
— Kā veicas ar sporta dzīves organizēšanu Bebros?
— Nekādas radikālas izmaiņas neesmu ieviesis, bet vairāk turpinu to, kas iesakņojies un cilvēkiem tuvs. Gribētos, lai pasākumos būtu vairāk dalībnieku, bet pagasta iedzīvotāju skaits nav liels, tāpēc tas ne vienmēr piepildās. Vēl mēģinu izprast, kam būtu lielāka atsaucība. Sākumā vēlējos rīkot pārgājienus, ziemā arī ar slēpēm, kas pašam ir tuvi, bet liela atbalsta pirmajā reizē nebija. Par to lielāka interese ir bērniem. Katrā pagastā vasarās notiek sporta svētki ar sacensībām dažādos sporta veidos un atrakcijas. Bebros joprojām iecienīti ir klasiskie sporta veidi, bet šogad programmā piedāvāju arī kaut ko jautrāku. Bebros ir spēcīga volejbola tradīcija, ko respektēju. Novērtēju, ko cilvēki iepriekš paveikuši, un krasi kaut ko mainīt nav mērķtiecīgi. Tomēr attīstās arī kas jauns. Pēdējos mēnešos jau biežāk rodas prieks par iepriekš nemanīta skrējēja, nūjotāja vai sportotāja sastapšanu stadionā un pagasta ieliņās.
Ceļo ar velosipēdiem
— Vai saviem bērniem sportiskā dzīve arī ir noorganizēta?
— Abiem dēliem tiek diezgan daudz sporta. Vecākajam ir desmit, jaunākajam — septiņi gadi. Domāju, viņi ir stipri un izturīgi. Abi trenējas futbolā Koknesē, kas jaunākajam ļoti patīk. Braucam ar velosipēdiem. Trijatā bijām garākā braucienā uz Somijas Ālandu salām, kur galvenokārt pārvietojāmies ar velosipēdiem. Priecājos par viņu braukšanas prasmēm. Pat pilsētās starp cilvēkiem un ārpus tām, kur jāpārvar dažādi uzkalniņi, smilšainas un citas sarežģītas vietas, viņi izbrauca bez aizķeršanās. Pagājušajā gadā ar velosipēdiem bijām Sāremā, Igaunijā. Lielos attālumus veicām ar automašīnu, bet tuvākos ar velosipēdiem.
— Ceļot ar velosipēdu ārzemēs ir viegli vai grūti?
— Tas ir papildu izaicinājums, jo ne vienmēr to var saskaņot ar sabiedrisko transportu. Ne visos autobusos paņems velosipēdu, turklāt vairākus reizē un ar lielām velosomām. Izlēmām, ka labāk tomēr izmantot savus velosipēdus, nevis meklēt tos nomā. Savi tomēr ir speciāli piemeklēti gan pēc izmēra, gan aprīkojuma un tīkamas krāsas. Protams, šādi ceļojot, vajadzīga laba fiziskā sagatavotība, jo dienā nobraucām lielus attālumus.
— Esat aktīvi ceļotāji?
— Jā, man tuvs ir sportiskais tūrisms, un cenšos tajā iesaistīt arī dēlus. Esam izbraukājuši Baltijas valstis, bet tālāk vēl neesam bijuši, jo ģimenei ilgstoši ceļot ir dārgi. Sieva mūs atbalsta, tomēr pagaidām ilgstošās un grūtākās aktivitātēs dodamies tikai ģimenes puišu kompānija.
Mācās kopā ar bērniem
— Vai vēlēšanās vairāk būt dabā saistīta ar kartogrāfa darbu akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži”?
— Darbs vairāk ir kabinetā, manā pārziņā ir aktualizēt informāciju kartēs par mūsu mežsaimniecības pārziņā esošajām meža platībām. Protams, pēc darba dienas telpās gribas vairāk izkustēties. Esmu ievērojis, ka arī darba kolēģi, kuriem ikdiena vairāk ir pie datora, brīvajā laikā labprāt sporto.
— Vai intensīvajā ikdienā iznāk laiks vēl kādai nodarbei?
— Patīk daudz kas, bet ne visam pietiek laika. Kad vecākais dēls sāka iet mūzikas skolā, arī es vienu brīdi kopā ar viņu pamācījos spēlēt akordeonu. Bija interesanti. Bērni ir labs stimuls arī pieaugušajiem sākt kaut ko jaunu. Arī otrādi, jo ir reizes, kad bērni jāuzmundrina un jāstimulē iesākto turpināt. Mūzikas skola ir ļoti liels darbs visai ģimenei, un katram bērnam pienāk brīdis, kad negribas iet uz stundām un papildus vingrināties. Tomēr ieguvums ir liels. Arī pašam bērnam ir prieks, ja kaut kas padodas. Jaunākais dēls šogad sāka iet pirmajā klasē, un tas mums ar sievu atkal ir jauns sākums. Abi puikas apmeklē I. Gaiša Kokneses vidusskolu. Tā iznāk, ka darba dienās esmu Koknesē, bet brīvo laiku pavadu Bebros. Dzīvojot tur, gribas palīdzēt ar savām idejām un darbu. Svarīgs ir arī citu atbalsts, tāpēc vēlos teikt lielu paldies saviem darba kolēģiem AS “Latvijas valsts meži”, kuri daudzus gadus dalījušies un aizvien turpina dalīties savās prasmēs, darba un dzīves gudrībās. Tāpat arī liels paldies Vecbebru cilvēkiem par padomu un iestrāžu nodošanu sporta jomā. Paldies ģimenei un radiniekiem par pa­domiem un uzmundrinājumiem daudzu gadu ilgumā. Lai visiem veselīgs un aktīvs ceļš pretī savas dzīves atklājumiem un piedzīvojumiem!

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Artis Zvejnieks.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1978. gada 7. augusts, Valle.
DZĪVESVIETA:
Bebru pagasts.
DARBAVIETA:
akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”.
ĢIMENE:
sieva Anna, dēli Andrejs
un Rūdolfs.
VAĻASPRIEKS:
sports, tūrisms
un aktīvs dzīvesveids.
HOROSKOPA ZĪME:
Lauva.