Laiks, kad izbaudīt Latvijas krāšņumu

Inese Skudrova, grāmatvede Staburaga un Sērenes pagasta pārvaldē

2015. gada 22. septembris 00:01

415

Klāt rudens, tātad arī kartupeļu laiks. Mēs kartupeļus jau novācām, raža nav ļoti liela, bet ģimenei pietiks. Nedēļas nogalē rīkojām kartupeļu pārlasīšanas talku, kad raža zem jumta, var uzskatīt, ka lielākais rudens darbs paveikts.
Man rudens vēl asociējas ar sēņošanu. Kā katru gadu, Latvijas Dabas muzejā Rīgā ir skaista izstāde, kur var iepazīt mežos augošās sēnes. Es gan lasu tikai tās sēnes, kuras tiešām zinu, ka var droši lietot uzturā — gailenes, lācīšus, baravikas, cūcenes. Labāk nezināmās atstāt mežā, nekā nest mājās šaubīgas. Savā mūžā vēl neesmu pagaršojusi saulsardzeni, man bail, ka nesajaucu ar mušmiri. Pirms vairākām dienām bijām sēņot, bet sēņu bija ļoti maz, neko nesavācām. Nedēļas nogalē vīrs bija mežā un salasīja beciņas — tātad sēnes tomēr sākušas augt, bet visumā šis laikam nav sēņu gads.
Iepriekšējās nedēļas nogalē biju radu bērniņa kristībās Jēkabpils katoļu baznīcā, tās vadīja ļoti patīkams mācītājs. Esmu bijusi vairākās kristībās, arī abas meitiņas ir kristītas, bet pirmo reizi dzirdēju tik interesantu izklāstu, ko nozīmē kristības: mazulis ienāk pasaulē netīrs, viņš ir Ievas un Ādama grēka auglis, un šajā pasaulē jāsvēta. Savukārt krustvecāki ieved bērnu kristībā, iemāca viņam mīlēt Dievu un izvēlēties konfesiju. Bērnu nokristot, viņš vēl nepieder nevienai konfesijai, neatkarīgi no tā, kādā baznīcā kristīts — luterāņu, katoļu vai kādā citā, viņš piederību kādai konfesijai var izvēlēties vēlāk, jau apzinīgā vecumā, un krustvecāki viņam palīdz šo izvēli izdarīt. Visu laiku biju domājusi, ka krustvecāki ir kā otri vecāki, aizgādņi, kuri palīdz vecākiem bērnu audzināt, steidzas palīgā, ja kas nepieciešams, bet izrādās, ka viņu loma ir pavisam cita — parādīt bērnam ceļu pie Dieva.
Ļoti aizkustināja fakts, ka Latvijā veikta pirmā sirds transplantācija bērnam. 10 gadu vecai meitenei jauna sirds bija vienīgā iespēja dzīvot. Medicīna attīstījusies, un šī ir pavisam jauna lappuse mūsu valsts medicīnas vēsturē, arī visā pasaulē bērnu sirdis pārstāda reti. Ļoti priecājos, ka operācija bijusi veiksmīga, cerēsim, ka meitenei viss būs kārtībā. Laikam jau mani tas tik ļoti aizkustināja, jo arī manam bērniņam savulaik tika veikta sirds operācija, un es zinu, ko tas nozīmē. Meitenītes vecākiem šis ir milzu pārbaudījums, bet dziļi noliecu galvu arī to vecāku priekšā, kuri izlēma atdot sava nedziedināmi slimā bērniņa sirdi, lai cits — svešs bērns — dzīvotu. Tas patiesībā nozīmē arī to, ka viņu bērns turpina dzīvot. Tā ir ļoti liela drosme. Varonība…
Aizvien svarīgs jautājums Latvijā ir bēgļu uzņemšana. Saeimas Eiropas lietu komisija atbalstīja Latvijas pozīciju bēgļu jautājumā, kas paredz jaunu patvēruma meklētāju uzņemšanu, ja tas notiek brīvprātīgi. Tātad papildus iepriekš atbalstīto 250 patvēruma meklētāju uzņemšanai Latvija ir gatava brīvprātīgā kārtā uzņemt vēl 526 personas. Uzņemot bēgļus, Latvijai vispirms vajadzēja izvirzīt konkrētus noteikumus, lai viss neaizietu pašplūsmā. Atbalstu organizētu bēgļu uzņemšanu, lai nesākas tādas nekārtības kā citās valstīs, kur teju vai sākas cīniņi un karadarbība. Šajos jautājumos Latvijas valdībai jābūt ļoti stingrai nostājai. Vai tāda būs? To laiks rādīs, bet katrā ziņā šī mums ir jauna pieredze.
Arī mana nostāja šajā jautājumā ir divējāda — neesmu ne īsti par, ne pret, jo uzskatu, ka tas ir koks ar diviem galiem. Ieguvums mums būtu tas, ka Latvijā palielinātos iedzīvotāju skaits, bet tajā pašā laikā mēs nevaram būt droši, ko no viņiem varam sagaidīt. Manuprāt, daudzi iebraucēji vienkārši izmanto iespēju meklēt laimi svešā zemē, nevis reāli bēg no kara draudiem.
Neizprotu nevienlīdzīgo attieksmi, jo bēgļiem esam gatavi maksāt uzturlīdzekļus, lielākus bērnu pabalstus nekā vietējiem. Ar ko gan viņš atšķiras no mana bērna, ja es pie tam vēl maksāju nodokļus? Neprasu valstij kaut kādus bonusus, nav šaubu, ka mums kā vecākiem pašiem jāuztur savi bērni, bet arī bēgļi jānostāda vienādās pozīcijās. Jebkurš cilvēks var iemācīties valodu, var integrēties un strādāt, lai pats sevi nodrošinātu. Vai viņi būs strādātāji? Ne visi, un noteikti būs arī tādi, kuri savu situāciju izmantos ļaunprātīgi. Latvijas likumi šajā jautājumā jau tā ir nepareizi, piemēram, nodarbinot ārvalstu darbinieku, viņam valsts noteikusi lielāku minimālo algu nekā Latvijas iedzīvotājiem.
Piekrītu viedoklim, ka līdz ar bēgļu uzņemšanu mēs savā ziņā apdraudam mierīgo dzīvi Latvijā, jo te var ierasties arī teroristi. Kaut vai fakts, ka bēgļi maksājuši lielas summas, lai aizbēgtu no vienas valsts uz otru. Iedomājos, ja man tas būtu jādara, vai es varētu dabūt tos 15 tūkstošus dolāru, lai mana ģimene var aizbēgt uz citu zemi? Nevarētu! Banka nedos, kaimiņš ne tik. Pārsvarā viņi kādam šādas summas maksājuši, un jādomā, cik viņi patiesībā ir nabadzīgi, kur šādu naudu ņēmuši, lai varētu aizbēgt. Vai kāds viņiem nav iedevis avansu, par kuru svešā valstī būs jāveic kāds uzdevums?
Pagājušajā nedēļā saņēmu jaunu personu apliecinošu dokumentu — ID karti. Pasei beidzās derīguma termiņš, un izvēlējos izņemt karti. Skatos uz to — tāda bāla, maza plastikāta plāk-
snīte, un neliekas, ka tā varētu būt svarīgs dokuments un pildīt pases funkcijas.
Septembris Latvijā ir dzejas laiks. Arī mūsu pagastā notika dzejai veltīts pasākums, es gan uz to netiku. Staburagā ir savi dzejnieki, labprāt lasu arī dzejas lappusīti “Staburagā” un apbrīnoju tos, kuri var savu sirdi izteikt vārsmās. Ne visi to spēj un uzdrošinās.
Rudens nozīmē arī vīrusu laiku, mūsu bērni jau paspēja saslimt, un līdz ar to savu ikdienas ritmu nācās koriģēt, jo mazās nevarēja doties uz bērnudārzu Aizkraukles pagastā. Klepu ārstējām ar tējām, ko paši vasarā savācām, ar savu medu. Esam jauni bitenieki un šovasar tikuši pie savu bitīšu nestā medus. Tie, kas šogad bitēm pienesuma laikā nedeva cukura sīrupu, šovasar praktiski pie medus arī netika. Mēs šādas metodes neizmantojam, gribam īstu medu. Vasara bija slapja un lietaina, bites daudz spietoja. Citi raksta — vajag mācēt bites likt pie darba, izvēlēties labas bišu mammas. Šajā jomā vēl mācāmies, bet zāļu tiesai medus arī šogad pietiks. Esmu pārliecinājusies, ka medus garšu ļoti nosaka ziedi, no kuriem tas ievākts, piemēram, rapša medus ir tikai medus ķeksīša pēc, tāds tehniskais medus bez garšas.
Aizvadītā nedēļa iepriecināja ar īsti vasarīgu laiku, kad tā vien gribējās vēl kaut ko padarīt ārā, bet man ļoti patīk arī rudens. Tik skaistas krāsas, un tikai šajā gadalaikā var īpaši izbaudīt Latviju krāšņumu. Pirmo reizi bijām Rundāles pilī, visas trīs sapucējāmies kleitiņās, un ārzemju tūristi smaida, uz mums skatoties: tik skaistas meitenes pa pili staigā!

Staburags.lv ARHĪVS

Laiks, kad izbaudīt Latvijas krāšņumu

Kategorijas