Fitnesa zāle — darbs un puķudobes

2015. gada 18. septembris 00:01

763

Uzņēmēju Ingūnu Grandāni daudzi pazīst kā ieturētu biznesa lēdiju. Arī es uz sarunu eju ar zināmu pietāti, bet esmu pārsteigta: cik īsta un vienkārša viņa ir. Jā, arī ļoti sievišķīga un dzīvesgudra, un neslēpj, ka tādu — ar paļāvību tikai uz sevi — viņu izveidojusi dzīve. “Tas cilvēks, kurš šobrīd te sēž, man patīk labāk nekā tas, kurš biju iepriekš,” saka viņa.

Pusdienās uzaicina apkārtnes bērnus
— Kāpēc jaunībā izlēmāt mācīties par agronomi?
— Kāda var būt izvēle 15 gadu vecumā? Nu, protams, ka tā bija mammas izvēle! Es taču dzīvoju laukos, un tur agronoms bija godā celts cilvēks. Tehnikumu pabeidzu, bija piedāvājums strādāt par agronomi lielā kolhozā, taču tik lielu atbildību nespēju uzņemties. Savā profesijā dārzniecībā Aizkraukles kolhozā strādāju apmēram gadu. Tad piedzima dēls, kad viņš paaugās, man vairs īsti nebija, kur atgriezties, jo sākās kolhozu sabrukšanas laiki.
Lai gan esmu lauku bērns, tomēr lauki gluži nav mans aicinājums. Bērnībā gan govis slaucu, gan ravēju un darīju visus citus lauku darbus, arī tagad man nav problēmu un aizspriedumu, ko varu vai nedrīkstu darīt. Mājās ir siltumnīca, puķu dobes, pati to visu ravēju un apkopju. Arī mammai laukos ir daudz darba, vajag palīdzēt, bet pašai ir sava ģimene, darbs, un varbūt grēkoju, viņai maz palīdzot.
— Mamma jūsu dzīvē ir īpašs cilvēks?
— Katram cilvēkam mamma ir īpaša. Mamma ir mamma…(Acīs saskrien asaras — aut.) Viņa viena mani izaudzināja, tētis nomira, kad man bija pieci gadi, es viņu pat neatceros. Starp citu, mamma mani komandēja, kad man bija jau 40, tad gan iebildu: mammu, esmu taču jau pusmūžā! Ceru, ka arī es savam dēlam esmu īpaša, varbūt pat autoritāte.
— Kādas ir bērnības atmiņas?
— Saulainas. Man apkārt Daudzesē ir daudz draugu, un mana mamma visus baro ar garšīgiem ēdieniem, kurus viņa gatavo. Iedomājieties: apmēram 1978. gadā šokolādes krēms mazā lauku pagastā. Tas ir kaut kas neredzēts!
Sākums ar asarām
— Kā izlēmāt sākt savu biznesu?
— Tā nebija mērķtiecīga, bet drīzāk dzīves diktēta izvēle. Bija 2008. gads, sākās krīze, likvidēja darbavietu, kurā es vairākus gadus strādāju par kredītspeciālisti. Tolaik mans vīrs piedalījās Aizkraukles “IGA centra” būvniecībā, un tur bija jāveido arī ēdināšanas uzņēmums. Trīs pazīstami cilvēki to arī izveidojām, bet jau uz Lielvārdē esošās kafejnīcas “Panna” bāzes. Būdama agronome, tiku iemesta šajā biznesā. Cilvēks visu var iemācīties, un es gāju ar devīzi: cilvēki vada kosmiskos kuģus, kāpēc lai es nevarētu iemācīties visu par ēst gatavošanu?
— Privātbiznesā darbojaties jau septiņus gadus, bet kāds bija iesākums?
— Smags, pat ar asarām. Pavāra profesiju cilvēki mācās vairākus gadus, bet man tā bija absolūti nezināma pasaule. Tehnoloģiskie procesi, receptūras, pārtikas kartes — tas viss bija jāapgūst pašmācībā. Man apkārt allaž bijuši ļoti labi darbinieki, tolaik darbu meklēja ļoti izglītoti, augsta līmeņa atbildīgi cilvēki, pat pie kases strādāja cilvēks ar augstāko izglītību. Šajā biznesā ir ļoti liela konkurence, visu laiku jādomā gan par kvalitāti, gan apkalpošanas kultūru, jābūt labākajiem. Konkurence patiesībā ir ekonomikas virzītājspēks.
— Jums šis ir maizes darbs?
— Viennozīmīgi — tā ir mana iztikšana, mans darbs, nevis hobijs. Arī savā firmā es sevi vairāk jūtu kā darbinieku, nevis kā vadītāju. Man tāpat ir darbalaiks, savi pienākumi, jārēķinās ar cilvēkiem. Nevaru viennozīmīgi un no sirds apgalvot, ka biznesā darboties ir daudz labāk nekā strādāt algotu darbu. Te ir milzīga atbildība. Reizēm man jāatbild ne tikai par lielajām lietām — dokumentāciju, naudu, bet jāuzņemas atbildība arī par cilvēcisko faktoru, piemēram, ka pavārs šodien zupā par daudz sāli iebēris. Viegli nav, domās ļoti bieži esmu pati sev rakstījusi atlūgumu. Tomēr ir arī savas labās lietas, piemēram, kaut kādā mērā varu plānot savu laiku, taču kā vadītāja ļaunprātīgi neizmantoju savas priekšrocības. Reizēm man šķiet: būtu labi ārpus darbavietas vairs nedomāt par darbu. Patlaban tā ir tikai mana nepiepildītā vēlēšanās.
“Nesavaldība ir bezspēcības pazīme”
— Jūsu pārziņā ir liels kolektīvs?
— “Pannā” strādā 18 cilvēku. Iet visādi, īpaši ar jauniem cilvēkiem. Neviens jau nepiedzimst ar atbildības izjūtu vai profesionālām prasmēm, daudziem šī ir pirmā darba pieredze, un viņi vēl nezina, kā jāstrādā komandā. Jaunie vēl īsti neizprot dzīvi un atbildību, neapzinās, ka, no rīta piezvanot vai atsūtot īsziņu “Es šodien nebūšu darbā”, zem āmura viņi paliek savu kolēģi. Bet tāpēc jau blakus esam mēs, pieaugušie. Visi esam bijuši jauni, pieļāvuši kļūdas, un zinu, ka tie jaunie 40 gadu vecumā spriedīs tāpat kā es.
— Jums kā vadītājai ir savi principi, kurus nekad nepārkāpjat?
— Domāju, ka esmu gana stingra, bet reizē arī cilvēcīga vadītāja. Ir lietas, ko strikti ievēroju, pirmkārt, nepieļauju intrigas kolektīvā. Vienkārši neuzklausu sūdzēšanos par kolēģiem, baumas. Otrkārt, nekad nekliedzu. Mans kolektīvs nekad nav dzirdējis mani runājam paceltā balsī. Drīzāk klusēju, un tad citi uzreiz jautā: vai kaut kas nav kārtībā, par ko dusmojies? Visi ir civilizēti, izglītoti cilvēki, un kāpēc lai es kliegtu uz viņiem un pati kliedzot tērētu savu enerģiju? Kliegšana un nesavaldība ir bezspēcības pazīme. Kolektīvā to nepieļauju, un man arī nav vajadzības būt nesavaldīgai.
— Arī pēc būtības esat mierīgas dabas cilvēks?
— Ne vienmēr, bet nesavaldību esmu atļāvusies tikai savā ģimenē pret saviem tuvākajiem — tas man jāatzīst. Mēs to nedrīkstam, bet diemžēl atļaujamies... Biju jauna mamma, arī dēlu audzinot, atļāvos būt pārāk emocionāla. Šobrīd to noteikti darītu citādāk nekā 20 gadu vecumā. Dzīve ir dzīve — kas izdarīts, tas izdarīts. Pieņemu, ka tad, kad man būs mazbērni, kāds manus padomus uzklausīs, bet zinu, ka arī viņi gribēs pieļaut savas kļūdas un no tām mācīties.
Draugi kā otra ģimene
— Vai jums ir nozīmīgs apkārtējo vērtējums?
— Esmu lasījusi par sevi daudz ko, un sākumā par to paraudāju. Tagad esmu kļuvusi vienaldzīgāka pret sabiedrības uzskatiem. Tas, ko cilvēki paši savā prātā izdomājuši, ir tikai viņu pieņēmums par mani. Esmu normāla sieviete, pati ravēju dārzu, tīru māju, dzīvoju savu dzīvi, nemaisos citu dzīvē vai ģimenē! Citreiz cilvēki iet garām manai sētai, ierauga mani gumijas zābakos ravējam dobi un secina, ka algoju sētnieku. Man ir kopti nagi, bet veikalā ir nopērkami gumijas cimdi, esmu pirmais patērētājs šajā biznesā.
Cilvēki, ar kuriem esmu kopā, mani pazīst. Man ir draugi, kuri man ir kā otra ģimene, ar kuriem kopā esam cēlušies un krituši.
— Labprāt iesaistāties arī labdarības projektos?
— Manai mammai ir teiciens: Dievs dod citam dot, ne no cita mīļi lūgt. Ar to ir pateikts viss. Man nav žēl, uzskatu, ka tas nav nekas neparasts. Ir tik daudz cilvēku, kuriem ir liegta kāda iespēja, un sabiedrībai viņi jāatbalsta, cik katra spēkos. Piemēram, visu cieņu bērnu invalīdu mātēm par to, ka viņas spēj tikt galā ar to milzīgo pārbaudījumu — savus bērnus redzēt šādus.
Skrien Rīgas maratonā
— Vai nebaidāties novecot?
— Par vecumu nebēdāju, bet priecājos, ka man ir dota iespēja dzīvot un izbaudīt to laiku un gadus, kuros tobrīd dzīvoju. Man šķiet, ka šajā vecumā izskatos un jūtos labāk nekā divdesmit gados. Esmu brīvākā, gudrāka. Ļoti gaidīju trīsdesmit gadu vecumu, tad uzgavilēju: urā, esmu pieaugusi!
— Jums ir svarīgi labi izskatīties?
— Nekad neesmu priecājusies par savu atspulgu spogulī, drīzāk bēdājusies, ka man kaut kā pietrūkst. Katrai sievietei jau patīk izskatīties normāli, tomēr mode nav mans dzīves mērķis. Svarīgs ir tīrs ķermenis, bet augsti papēži, stalta gaita — tas vienkārši ir sievišķīgi. Man nav savu skaistumkopšanas rituālu un neesmu aktīva sportotāja, kaut ļoti gribētos. Mana fitnesa zāle ir darbs, māja un manas puķudobes. Vienreiz gadā noskrienu piecus kilometrus masu skrējienā Rīgas maratonā. Bez treniņa. Jau piecus gadus mums ar draudzeni ir tāda apņemšanās, ko izpildām. Man patīk slēpot, šogad biju Alpos. Pirmo dienu — uz deguna, pārējās jau vertikāli.
— Jums patīk arī ceļot?
— Reizi gadā kaut kur cenšos aizbraukt. Izkāpjot no lidmašīnas svešā zemē, ar katru pēdas šūniņu sajūtu — es esmu te! Svešā valstī, ar citu valodu un kultūru, un man tas šķiet īpaši. Man patīk Itālija, Francija, Norvēģija. Nevaru nosaukt valsti, kura nebūtu apskatīšanas vērta, un tik un tā, atbraucot mājās, vienmēr secinu: cik Latvija ir skaista!
Untumi un meditācija
— Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
— Kopš mazotnes daudz lasu, tolaik biju Daudzeses pagasta bibliotēkas kliente, un bibliotekāre Anita mani tā gudri vadīja: tagad esi paaugusies, jau vari lasīt jauniešu grāmatas. Tagad man patīk lasīt pirktas, nevis bibliotēkas grāmatas. Tas ir mans untums — pirkt grāmatas, tās labprāt arī saņemu dāvanā, un manējie to zina. Lasu dažādu literatūru, gan Pētera Kļavas ieteikto, gan tā sauktos “miega romānus”. Šobrīd uz mana naktsgaldiņa ir psihologa Arkādija Panča “Sarunas par laimi”. Viena no grāmatām, ko gribētu ieteikt izlasīt citiem, ir latviešu autores Daces Priedes darbs “Taurenis vientuļās debesīs”. Mani šī grāmata ļoti iespaidoja, un to izlasījušas arī visas manas draudzenes. Man patika arī Aleksandra Vasiļjeva grāmata “Modes likteņi” par modes vēsturi.
Brīvajā laikā daudz adu. Adīšana ir mana meditācija. Laiks, kad varu domāt. Zeķu ir pieadīts tik daudz, ka dalu visiem — radiem, kaimiņiem un arī svešiniekiem. Savukārt mans katras sestdienas rituāls miesai un dvēselei ir pirts.
— Jums ir kāds izlolots sapnis, kuru gribat īstenot?
— Mani sapņi nav īstenojami! Nesapņoju par laicīgām lietām, jo normāls un vesels cilvēks visu var izdarīt un sasniegt. Nereālie sapņi… Var jau gribēt kādam tuvam cilvēkam veselību, var spriest, lai pasaulē vairāk būtu mīlestības pret tiem, kuri paši nevar sevi aizstāvēt — pret dzīvniekiem, pret bērniem.
Varu domāt tikai par to, ko iespējams paveikt, piemēram, man ir mazliet žēl, ka neieguvu augstāko izglītību. Esmu domājusi, ka to vēl varu izdarīt, bet apsveru — vai man pietiks apņēmības, vai neatņemšu laiku darbam, vaļaspriekiem. Pietrūkst drosmes, pietiekami kritizēju sevi. Bet varbūt mammai bija taisnība: esmu vienkārši slinka...

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Ingūna Grandāne.
Dzimšanas laiks un vieta: 1970. gada 8. janvāris, Daudzeses pagasts.
Nodarbošanās: kafejnīcas “Panna” līdzīpašniece.
Izglītība: vidējā speciālā, beigusi Bulduru tehnikumu.
Ģimene:
mamma Ilga (68 gadi), brālis Andris (42), dēls Raivis (25), dzīvesbiedrs Gunārs (55).
Vaļasprieks:
grāmatu lasīšana, adīšana, pirtī iešana.
Horoskopa zīme: Mežāzis.

Staburags.lv ARHĪVS

Fitnesa zāle — darbs un puķudobes

Kategorijas