Pienācis laiks pieņemt jaunus profesionālos izaicinājumus

Santa Krasovska, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāja

2015. gada 15. septembris 00:01

538

Pienācis laiks pieņemt jaunus profesionālos izaicinājumus

Šogad septembri sveicināju ar īpašām izjūtām, jo Andreja Upīša Skrīveru vidus-
skolu par savu skolu saucu jau 31 gadu — vienpadsmit gadu tajā mācījos, bet nu jau divdesmit gadu tā ir mana vienīgā darbavieta. Sākoties jaunajam mācību gadam, īpašs dvēseles lidojums rodas, kad jaunietis saka: “Skolotāj, es gaidīju 1. septembri!”. Vai arī, skolas gaitenī satiekot pusaudzi, viņš priecīgs mani apkampj un īpaši nesteidz laist vaļā.
Pēc vasaras brīvlaika visvairāk vēlējos satikt savu jauno audzināmo — 10. klasi. Novērtēju viņu uzticēšanos mums, skolotājiem, jo viņi izvēlējušies turpināt mācīties šajā vidusskolā, tāpat ļoti priecājos par jauniešiem, kuri mūsu pulkam pievienojušies no Seces, Aizkraukles, Odzienas, Iršiem un Jumpravas.
Skolēniem mācu latviešu valodu, literatūru un sociālās zinības, esmu bijusi arī logopēde. Visās šajās mācību stundās ir kas kopīgs — valodas kopšana, savas identitātes apzināšana, veidojot kulturālu, pašapzinīgu un reizē tolerantu cilvēku.
Septembrī Latvijā svinam Dzejas dienas, turklāt nupat atzīmējām literatūras dižgara Raiņa 150. jubileju. Daudzās skolās bērni un jaunieši paši radīja dzeju, arī Skrīveros. Skolēnu radošie darbi izvietoti skolas gaiteņos, un tos var izlasīt gan skolas biedri, gan viesi. Nebeidzu apbrīnot, cik bērni ir spējīgi! Redzot viņu darba rezultātus, skolotājas gandarījums kļūst par to prieka dzirksti, kas darbina mūžīgo dzinēju — gribas meklēt arvien jaunus ceļus un metodes, ko jauniešiem piedāvāt, palīdzot augt un attīstīties par erudītām un radošām personībām. Mums ir tik krāšņa valoda! Ikviens varam sniegt savu ieguldījumu, to kopjot.
Man kā skolotājai patīk iedrošināt jauniešus ticēt saviem spēkiem, mudināt viņus iesaistīties un darboties dažādās aktivitātēs, cik spēju, atbalstu ar padomu. Nu pienācis laiks pašai pieņemt jaunus profesionālos izaicinājumus, jo man uzticēts vadīt Aizkraukles sadarbības novadu latviešu valodas skolotāju metodisko apvienību. Kaut gan pēc savas būtības vairāk esmu darītāja, nevis dokumentu rakstītāja, iespējams, ir pienācis laiks mācīties darboties un uzņemties atbildību arī citā līmenī. Centīšos saņemto uzticības avansu attaisnot. Ir padomā tēmas, kuras vēlos ar kolēģiem pārrunāt.
Otrs darbības lauks, kurā vispirms intuitīvi ielūkojos, bet nu apzināti vēlos darboties, ir humānā pedagoģija. Skolotāja profesija — tā ir misija. Mums vecāki ir uzticējuši dārgāko, kas viņiem ir — savus bērnus. Katram bērnam piemīt kāds talants, viņam ir savs dzīves uzdevums, un skolotāja pienākums ir palīdzēt viņam šo talantu attīstīt un uzdevumu izpildīt. Mūsu kopējais mērķis ir šiem putnēniem iemācīt lidot — droši, prasmīgi, atbildīgi. Man dota svētība mīlēt savus skolēnus un savu darbu darīt ar prieku.
Ir sirdsmiers, ka arī pašas dēli turpina mācības. Jaunākais dēls Alvis Rīgas Amatniecības vidusskolā apgūst stila mēbeļu izgatavošanas prasmes, tādēļ septembra sākumā izmantojām iespēju apceļot Vidzemes baznīcas, lai kopā ar dēlu varētu apskatīt to interjeru un klausīties ērģeļu skanējumu ērģelnieces Ilonas Birģeles izpildījumā. Ir nedaudz žēl, ka profesionālajās vidusskolās šogad audzēkņi nesaņems Eiropas stipendijas. Labi mācoties, tās tomēr bija finansiāls atspaids. Vecākais dēls Reinis studē Latvijas Universitātē sporta pedagoģiju. Ceru, ka viņš kļūs par skolotāju trešajā paaudzē. Skolās tik ļoti nepieciešami skolotāji vīrieši!
Satrauc valsts politika izglītības jomā. Dažkārt šķiet, ka cilvēki ar lemšanas tiesībām nav bijuši ārpus Rīgas un neizprot reālo situāciju Latvijā. Man ir patiesi žēl to kolēģu, kuri, lai “salasītu” slodzi, spiesti strādāt vairākās skolās, jo tas nozīmē, ka daļa algas par tām nedaudzajām stundām “ietek” transportlīdzeklī, bet laiks aizrit ceļā. Mētāšanās ar algu palielināšanas solījumiem ir aizvainojoša, domāju, ka to patiesais mērķis ir sanaidot sabiedrību. Arī jauno pedagogu atalgojuma modeli uztveru kā ķeksi, ka tur, augšā, kāds strādā. Ja paši atzīst, ka daudziem skolotājiem algas samazināsies, vai ir vērts iet ceļu, kurā vairākkārt saņemts brīdinājums, ka tas ir līdz galam nepārdomāts un, iespējams, nepareizs?
Nepiekrītu arī apgalvojumiem, ka skolēnu zināšanas pilsētu vidusskolu skaitliski lielajās klasēs esot kvalitatīvākas nekā nelielajās lauku vidusskolās. Esmu pārliecināta, ka mazākās klasēs ir iespēja katram skolēnam veltīt vairāk uzmanības un sniegt lielāku atbalstu mācībās.
Nupat izskanēja aicinājums pedagogiem pārkvalificēties, nevis doties izdienas pensijā. Manuprāt, tā ir ņirgāšanās par cienījamiem skolotājiem, kuri gadu desmitiem savus spēkus veltījuši darbam ar jaunatni. Grūti iedomāties, kuras varētu būt tās vakantās darbavietas, kas viņus gaidītu. Ja cilvēks ir enerģijas pilns, viņš turpina darbu, bet cik tālu var tikt ar pagurušu vai nodzītu zirgu? Daudzi atzīst, ka labprāt veltītu sevi mājas dzīvei un savai ģimenei, īpaši mazbērniem.
Septembris Latvijā bagāts sporta notikumiem. Sākusies hokeja sezona, varam atkal just līdzi Rīgas “Dinamo” hokejistiem. Man īpaši tuvs ir handbols, īkšķis jātur ikreiz, kad vārtus sargā mans dēls Reinis, turklāt nevaru palikt vienaldzīga, kad spēles laukumā iziet skrīverieši. Ar aizrautību sekojām līdzi arī Latvijas izlasei Eiropas čempionāta turnīrā. Apbrīnoju viņu cīņassparu un komandas garu, gribas ticēt, ka mūsu valstsvienība kvalificēsies olimpiskajam atlases turnīram. Pludmales volejbolā sevi atkal pierādījuši Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš, uzvarot gan Riodežaneiro, gan Sočos. Varam lepoties, ka ir tik daudz sportistu, kuri popularizē Latvijas vārdu pasaulē un gan pirmsspēles līnijā, gan apbalvošanas ceremonijā dzied “Dievs, svētī Latviju!”
Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, no kuriem varam mācīties labestību, mērķtiecību, patriotismu un godprātīgu attieksmi pret savu darbu. Ja paši tādi būsim, tad arī vide un ikdiena, kurā dzīvojam, kļūs saulaināka.

Staburags.lv ARHĪVS

Pienācis laiks pieņemt jaunus profesionālos izaicinājumus

Kategorijas