Sprīdītis adrenalīnu ķer virs zemes

2015. gada 11. septembris 00:01

320

Aizkrauklietis Oskars Jansons nākamnedēļ gatavojas atzīmēt savu 33. dzimšanas dienu. Allaž kustībā esošais jubilārs ar dzīvi ir apmierināts. Laimi atradis, tomēr ceļošanu nav atmetis, varbūt tieši tādēļ viņam tik ļoti piestāv kolēģu dotā iesauka Sprīdītis.

Par Sprīdīti iesvētī kolēģi
Pēdējos četrus gadus Oskars sevi uzskata par aizkrauklieti. Vairums dzīves gadu aizvadīti Jaunjelgavā, kur viņš sāka skolas gaitas. Pēc pirmajiem diviem mācību gadiem zēnu izslēdza no skolas, viņš turpināja izglītoties Kokneses novadā. Oskars stāsta, ka Jaunjelgavā tolaik neviens negribēja ar viņu auklēties.
Pamatskolnieks ātri apguva praktiskās jomas — visātrāk lasīja rasējumus, tomēr problēmas sagādāja garās un sarežģītās teorijas iegaumēšana. Pēc skolas beigšanas Oskars devās uz Api, kur kļuva par pirmās kvalifikācijas traktoristu un zemkopi. Izglītības virziens tika kārtīgi pārdomāts, sekojot kvēlākajam sapnim, tas nav zudis vēl šodien — darbs paša saimniecībā. Vasaras jubilārs pavadīja, darot lauku darbus pie radiem Alūksnē. Tur puisis iemācījās remontēt tehniku, apkopt lopus un tikt galā ar citiem darbiem. Šobrīd viss, kas saistīts ar dzelžiem, ir Oskara sirdslieta. Kopš 2007. gada ar nelielu pārtraukumu viņš strādā Aizkraukles novada pašvaldības autotransporta uzņēmumā “Aizkraukles ATU” par atslēdznieku un šobrīd pilda arī garāžu vadītāja pienākumus. Par darbu aizkrauklietis priecājas un stāsta, ka ir grūti iedomāties ko labāku kā darīt darbu, kas patīk. Paveicies arī ar kolēģiem. Vīri kļuvuši par lielu ģimeni, kas spēj atrisināt visas domstarpības un grūtos brīžos viens otram palīdz. Vārdā viens otru uzrunā reti, jo devuši “lipīgas” iesaukas. Interesants ir stāsts par Oskara iesauku Sprīdītis. Reiz jubilāru palūdza aiziet uz patālāk novietoto autobusu pēc lāpstas. Viņš aizgāja, paņēma un pārmeta to pār plecu, lai ērtāka nešana. Tā nu sagadījās, ka galvā bija platmale un mugurā paliels darba ķitelis. Svilpodams viņš devās atpakaļ uz garāžām. Kolēģi stāvēja durvīs, un, ieraudzījuši šo ainu, iesaucās: “Sprīdītis!” Kopš tā laika darbā viņu uzrunā vienīgi tā. Arī priekšniece.
Vaļasprieks — spontāna ceļošana
Jubilāram ir svarīgi atrasties kustībā un būt uz riteņiem. Tieši tādēļ nesen sācis īstenot ieceri par autobusu vadītāja apliecības iegūšanu. Skolas kursi izieti, nepieciešams apgūt 95. kodu, ko pašmācības ceļā izdarīt ir grūti. “Teorija joprojām sagādā grūtības, turpretī braukšanu varu nokārtot kaut tūlīt,” smej Oskars. Viņš arī atklāj, ka tas nav lēts prieks, nepieciešami aptuveni 800 eiro. Sprīdītis negrasās mest plinti krūmos un iesākto novedīs līdz galam.
Sēdēšanu pie stūres lieliski var apvienot ar lielāko vaļasprieku — ceļošanu. Oskars kopā ar draudzeni bieži apmeklē dažādus pasākumus un apskata Latvijas skaistākās vietas. Braucieni lielākoties notiek spontāni. Piemēram, aizvadītajā svētdienā viņi pamodās un saprata, ka nav savām acīm redzējuši trušu karalisti Lēdmanes pagastā. Sēdās mašīnā un prom bija. “Citi skrien uz ārzemēm, es uzskatu, ka tepat Latvijā ir daudz vietu, kuras nepieciešams apskatīt. Kāds mans paziņa Aizkrauklē ir nodzīvojis visu mūžu, taču nezina, kur ir Spīdolas takas,” stāsta jubilārs. Izbraucienos iecienītas ir krāšņas dabas ainavas un viss, kas saglabājis senatnīgo auru. Kinopilsēta Cinevilla sajūsmina ar vēsturiskajām automašīnām, tikpat aizraujošas ir Latvijas pilis. “Tās un daudzas citas vietas ir mūsu valsts dzintars — zelts! Esmu dzimtenes patriots un nebeidzu par mūsu zemi sajūsmināties. Šeit ir, ko darīt un redzēt. No visām pilsētām vismīļākā man ir Alūksne. Gadu gaitā esmu to iemīlējis. Cilvēki Alūksnē ir izpalīdzīgi un labsirdīgi. Arī Aizkrauklē labu ļaužu netrūkst, tomēr Alūksnē ir cita atmosfēra. Mana vājība ir turienes daba — ezeri un pauguri. Visvairāk mani uzrunā kalni, patīk būt augstāk par zemi,” stāsta Oskars.
Kritienu “žirafē” izbauda ar sajūsmu
Jubilejās bez svinēšanas neiztikt. Jubilāram galvenais ir labi pavadītais laiks kopā ar tuvajiem cilvēkiem — ģimenes locekļiem un labākajiem draugiem. “Dāvanas var arī nebūt, neesmu vairs bērns, ja nu vienīgi dziļi sirdī tomēr gribu ko saņemt,” smej Oskars. Vaicāts, vai nepārņem kādas īpašas izjūtas saistībā ar svinamo skaitli 33, viņš atbild: “Tas nav 13! Draugi smej, ka krusts man ir sagatavots, atliek vien nopulēt un atrast naglas. Jēzu 33. jubilejā sita pie krusta, mani ar sitīšot. Es neesmu māņticīgs un neticu kāda skaitļa sliktai iedarbībai. Runā, ka arī 40. jubileju vīrietim nevajadzētu svinēt. Kur ir atšķirība starp 39, 40 un 41? Nekas dižs nemainās, tik ar katru gadu mēs paliekam vecāki...”
Sprīdītim patīk izjust adrenalīnu, un visiecienītākais šo izjūtu gūšanas veids ir augstums. Kādreiz strādājis celtniecībā un mainījis Inčukalna gāzes krātuves jumtu. To pa daļām ņēma nost, tikmēr pārvietoties vajadzēja pa plaukstas lieluma sijām. Bija rudens, sijas slidenas, taču tieši tas Oskaram darbu padarīja aizraujošāku. Staigājot piecstāvu mājas augstumā, drošības josta tika izmantota tikai tad, kad pie apvāršņa parādījās priekšnieks. Citā reizē jubilāru un darbu vadītāju pacēla augstu virs zemes pacēlājā ar grozu, tā saucamo “žirafi”. Laižoties lejā, abus brīdināja par nelielu brīvo kritienu. “Nekas slikts nenotiks — turaties,” toreiz sacīja “žirafes” vadītājs. Kamēr Oskars kritienu izbaudīja ar sajūsmu, darbu vadītājs no bailēm bija kļuvis zils.
Viss, kas saistīts ar augstumu un adrenalīna gūšanu, ir vispiemērotākā dāvana Oskaram dzimšanas dienā. To ielāgojuši arī tuvinieki — uz apaļo 30. jubileju viņš dāvanā saņēma Siguldas piedzīvojumu parka “Tarzāns” apmeklējumu, lidojumu ar lidmašīnu un paraplānu. “Izmantoju divus pirmos, trešajam patraucēja sadzīves problēmas. Nekas, paspēšu uz 40. jubileju. Dāvātais lidojums ar lidmašīnu bija mana pirmā pieredze debesīs, līdz tam biju lidojis tikai no šķūnīša jumta,” smej Sprīdītis. Lai kā turpmāk dzīve iegrozītos, jubilārs ir apņēmības pilns izdarīt četras lietas — izlēkt ar gumiju un izpletni, paceļot pa īstiem, lieliem kalniem un izbraukt pa amerikāņu kalniņiem. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sprīdītis adrenalīnu ķer virs zemes

Kategorijas