Man ir svarīgs vārds, fotogrāfija un mūzika

2015. gada 11. septembris 00:01

383

Man ir svarīgs vārds, fotogrāfija un mūzika

Ne visi to redz un sajūt, ne visiem tas lemts. Kā sevī jāielaiž lielā māksla, jāļaujas uzrunāt gleznas krāsu dziļumam un līnijām, operas skurbinošajām skaņām, Sēlijas burdona daudzbalsības virsskaņu tiešsavienojumam ar kosmosu, teātra vārdu un kustību maģijai, tā arī jāļaujas Daigas notvertajiem mirkļiem fotogrāfijās. Tās ir daudzslāņainas, stāstošas un paliek atmiņā vēl ilgi. Tvertas ar sirdi, nevis kameru. Fotoaparāts viņai līdzi ir vienmēr, arī lielveikalā, vai kā todien, kad tikāmies Jēkabpils centrā. Mūsu saruna sākas ar atskatu pagātnē, dzimtajām “Plunču” mājām Taurupes pusē.

Pēc studijām tikai vienu gadu strādājusi par skolotāju, vēlāk īstenojusi vidusskolā radušos vēlmi un 15 gadu bijusi aktīvajā žurnālistikā kā “Neatkarīgās Rīta Avīzes” korespondente novados un šo darbu nav pametusi joprojām. Pirmo žurnālistikas pieredzi guvusi un arī vēlāk rakstus gatavojusi Jēkabpils puses laikrakstam “Brīvā Daugava”. Palīdzējusi iekārtot fotoizstādes citiem un rīkojusi 16 savu darbu izstādes, tajā skaitā vairākas arī Aizkrauklē. Līdzās fotogrāfijai otra lielā dzīves aizraušanās ir Norvēģija — tās kultūra, valoda un saikne ar Latviju. Norvēģu valodu Daiga kādu laiku mācīja arī Aizkraukles Tautskolā. Vairāk kā 20 gadu viņa aizraujas ar latviešu un norvēģu folkloru.
Folklorai uz skatuves nav īstā vieta
— Kā esi apguvusi mākslu fotografēt?
— Jau 13 gadu vecumā uzķēros uz foto āķa. Radās saprašana par to, kas jādara, un gaismas izjūta. Viens no maniem skolotājiem ir Latvijā labi zināmais fotogrāfs Egons Spuris, kurš kā pagaidām vienīgais fotogrāfs iekļauts Latvijas kultūras kanonā — izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopumā. Otrs lielais skolotājs ir mans tētis. Viņa darbus divas reizes esmu vedusi uz izstādēm Norvēģijā, bet unikāli fotogrāfiju oriģināli un kas visbūtiskāk — fotonegatīvi — glabājas Rīgā, Latvijas fotogrāfijas muzejā. Tēta darbus salīdzināja ar pasaules fotogrāfijas meistara un mūsdienu fotožurnālistikas pamatlicēja Anrī Kartjē-Bresona vizuālo redzējumu. Tēvs bija šoferis, mednieks, bet fotoaparāts, fotogrāfija bija neapzināti nozīmīga viņa dzīves daļa. Pat izsūtījumā Sibīrijā esot, viņš visu pirmo paša nopelnīto algu — 55 rubļus — iztērēja, iegādājoties vienīgi fotopiederumus. Veršiņinas sādžā nebija elektrības, tāpēc kopēšana uz fotopapīra notika ar iedegtas sveces palīdzību kartupeļu pagrabā zem grīdas. Iemūžināti arī pēdējie mirkļi pirms došanās atpakaļ uz Latviju, kas novērtēti kā unikāla pasaules fotogrāfijas vēstures daļa. Viena no īpašajām fotogrāfijām ir ar vecotēvu un viņa māsu jeb “Kartupeļu mizotāja un bārdas dzinējs”. Daudzdimensionālas izjūtas īsi pirms svecīšu vakara Madlienas kapsētā. Kādā citā redzams mirklis uz perona Tomskā, vecāmāte ar radiem. Viņa piespraudusi Latvijas laika saktu, uzvilkusi Latvijas laika “flora” zeķes, kurpes, uzcirtusies. Nekas no tā izsūtījuma gados nebija iemainīts pret kartupeļiem vai citādi zudis. Fotogrāfijas fonā ietverts arī kāds vīrs armijas formā.
— Agrāk folklora bija aizraušanās cilvēkiem sirmā vecumā. Vai mūsdienās dziedāt tautasdziesmas un valkāt tautastērpu jauniešiem nav kļuvis par modes lietu?
— Latvijā vienlaikus notiek ļoti kolosālas un ļoti banālas lietas. Folklora uz skatuves var kļūt arī par banalitāti. Jā, tā ir arī modes lieta. Patiesībā tautastērps, senie mūzikas instrumenti uz skatuves — tas neiet kopā ar folkloras patieso īstumu, autentismu. Tomēr nacionālās identitātes saglabāšanai tas ir noderīgi un nepieciešami.
Tikai situācijās, kad īstā dziesma izskan īstajā vietā tā, ka skudriņas skrien, folklora ir īstā folkloras misija, ko bijusi iespēja piedzīvot daudzkārt. Savukārt Norvēģijas kultūrai un vēsturei ir daudz paralēļu ar latviešu. Latvieši no savas folkloras nepelnīti aizmirsuši raganas tēlu, norvēģiem savukārt ir trollis, kas dzīvo katrā no mums. Es caur Jāņu dienas svinībām savās senču mājās “Plunčos” to cenšos atdzīvināt. Tā ir mūsu draugu kopa ar cilvēkiem arī no Norvēģijas, kas jau vairākus gadus, katros Jāņos, ierodas Latvijā, līdzi ņemot draugus un paziņas.
Vatikāna radio
dzeltenā pļavā
— Folklora un reliģija — tavuprāt, savienojamas?
— Madlienā, manā dzimtajā pusē, ir viena no vecākajām luterāņu mūra baznīcām Latvijā. Esmu augusi luterāniskā garā, bet iepazinusi katoļticību, piemēram, vairākus gadus augustā braucot uz Aglonu. Katru reizi šajos katoļiem īpašajos svētkos atradu savu niansi — cilvēkus, noskaņas. Gadījās arī, ka mani norājuši, piemēram, par grēksūdzes fotografēšanu. Reliģija manī ienākusi īpašā veidā arī caur piedzimšanu Zvaigznes dienā, bet pirmās atmiņas ir no aptuveni četru gadu vecuma. Lauku mājās vecātēva brālis Verners katru svētdienu, būdams arī lielā vecumā, ar velosipēdu brauca 12 kilometru uz tuvējo baznīcu. Kā protestējot pret pastāvošo iekārtu, viņš padomju laikos regulāri klausījās Vatikāna radio, dievkalpojumus. Nolika radio laukā, pie savas mājiņas, kurā dzīvoja savrup kā vecpuisis, uzgrieza skaļi, lai skan pļavām pāri. Atceros pavasari, spīdēja saule, pļava kā dzeltena ziedu jūra un es, maza meitene, saplūstu starp debesīm, pļavu un lūgsnām.
— Bez norvēģu valodas nodarbībām kāda vēl saistība ar Aizkraukli?
— Aizkrauklē biju, kad strādāju avīzē, toreiz šajā pusē bija pazudusi meitenīte vārdā Amanda. Rakstīju arī par dažādiem cilvēkiem, pārsvarā saistītiem ar kultūru. Par pilsētu varu teikt — tās sākotnē ir ļoti negatīva aura, izpostot šīs vietas mantojumu, dzimtas. Pirmais, ko uzzināju no tēva par šo pilsētu — viņš īsi pirms Daugavas ielejas appludināšanas bija staigājis gar Daugavu un redzējis sirmgalvjus, kas ir nolemtajā vietā, kāda sieviņa sēž uz nozāģēto koku celmiem un raud. Šī stāsta skaudrums spēcīgi iespaidoja. Senči, īpaši vecmamma, vispār nevairījās stāstīt patiesi par pagātni, Sibīriju, tādēļ ļoti mīlu arī dokumentālo fotogrāfiju.
Klausīties norvēģus kā skaistā dziesmā
— Kāpēc esi tā saradusi ar Norvēģiju un kāpēc cilvēki Latvijā vēlas mācīties šo nebūt ne vieglo valodu?
— Šobrīd ir desmit skolnieku, kas cītīgi mācās ar Skype. Tie ir latvieši, kas aizbraukuši uz Norvēģiju jau pirms vairākiem gadiem, strādā vai apprecējušies un vēlas apgūt šīs zemes valodu. Lai iegūtu labāku darbu, izprastu kultūru, cilvēkus. Valoda ir niansēta, intonācijām bagāta, muzikāla, tā nav viegla. Liels klupšanas akmens ir izruna. Uz izrunas apguvi balstās teju puse no valodas apgūšanas. Bet pirms sākās šī aizraušanās, 1993. gadā satiku astroloģi, kura, mani pirmo reizi redzot, stāstīja par mani patiesību, lasīja zvaigžņu karti. Viens izteikums mani pārsteidza un nebeidz mulsināt joprojām — “tev ir radniecība ar norvēģiem.” Toreiz nebiju apzināti domājusi par šo valsti, cilvēkiem. Vēlāk sāku apdomāt teikto, un pēc septiņiem gadiem kopā ar fotomuzeja komandu pirmo reizi biju šajā zemē. Braucām pa Troļļu ceļu, autobuss vai karājās virs aizām, īstenie latvieši aiz bailēm vai līda zem soliem, es sēdēju blakus abiem šoferiem. Šajā zemē redzēju cilvēkus, kas kā svētku drānas valkā tautastērpus, un tas tik ļoti sasaucās ar mani, folkloru. Norvēģija it kā nāca man pretī, un es tai ļāvos. Vēlāk pateicībā par dāvanu — doto iespēju manās tēva mājās draugu grupai Latvijā nosvinēt Jāņus — pretī saņēmu dāvanu — norvēģu valodas kursus. Dīvaini, ka tagad, pēc pirmās satikšanās ar norvēģiem, viņi aicina mani pie sevis, arī kopīgi kāpt kalnos.
— Varētu teikt, ka mīli šo valodu?
— Ikdienā mācot vairāk runāju norvēģiski, nevis latviski. Bet ar norvēģi sarunājoties norvēģiski nevis angliski, mēs runājam no sirds uz sirdi. Varbūt līdzīgi kā jebkura cita tauta savā, mātes valodā. Kad vēl pilnībā nepārvaldīju šo valodu, piedalījos Brīvdabas muzejā Rīgā 17. maija svinībās, kas norvēģiem ir valsts svētki. Apkārt bija ļoti daudz norvēģu, visi draudzīgi sarunājās savā starpā un man, to dzirdot, bija tik patīkami, tik labi, kā klausoties skaistā dziesmā. Tagad, ja man nav laika ik vakaru noskatīties Norvēģijas galveno ziņu raidījumu, kas ir līdzīgs mūsu “Panorāmai”, jūtos slikti.
Ar līdzīgu
likteni
— Kādas ir būtiskākās tautu atšķirības?
— Viņi noteikti ir tiešāki, godīgāki, vienprātīgāki un neatkarīgāki, lieli individuālisti. Mēs esam kā divpatņi, bieži vien daudz ko līdz galam nepasakām. Viņi nav tik lieli estēti kā mēs. Ārējais izskats, skaistums norvēģim nav tik būtisks, var būt nevērīgāka attieksme pret apģērbu. Toties vai katrā norvēģī ar matu galiem vai muguras smadzenēm ir sajūtams senais ģermāņu vikingu gars.
Tradicionālā kultūra, mantojuma godināšana ir vienlīdz svarīga abām tautām. Arī viņiem nacionālā atmoda sākās līdzīgi kā Latvijā — 19. gadsimtā, bijusi citu valstu un tautu, piemēram, dāņu un zviedru pakļautība. Tāpēc viņi mūs saprot daudz labāk kā daža cita Eiropas tauta.
— Ārpus tiešā darba, valodas stundām atliek laiks kam citam?
— Kopā ar Jēkabpils pilsētas bibliotēkas aktīvistiem nodibinājām biedrību “Jēkabpils mantojums” ar mērķi saglabāt Jēkabpils vēsturisko un koka apbūvi. Šīs senās mājas vienkārši pazūd. Pēkšņi, vienā dienā. Piemēram, pretī veikalam “Maxima” esošās divas koka ēkas bija solīts atjaunot. Šobrīd ir aizdomas, ka ēkas tīši cenšas novest līdz tam, kad tās vairs nebūs atjaunojamas. Esam par to informējušas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, uzmanām Jēkabpils novada domi. Biedrībai piešķirts finansējums projekta “Laikgrieži Jēkabpils sejā”, un tāpēc šobrīd fiksēju ēku izmaiņas ēku sejās. Liela problēma ir skaisto vēsturisko ēku kropļošana ar plastmasas logiem, apdares dēļiem, kas pilsētu kopumā padara neglītu. Koši balti plastikāta logi ir pat senajai tumšajai koka mācītājmājai, kas ir pie klostera. No attēliem vēlāk veidošu filmu.
***
Maigo un dziļo Daigas pieskārienu apkārtējai pasaulei varēs sajust Gētes institūtā Rīgā, kur 9. oktobrī atklās viņas 17. personālizstādi “Fantāzija un Daba starp Betonu un Tēraudu” ar viņas fotogrāfijām un dīsburgieša Dirka Fissera (Dirk Visser) zīmējumiem.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Daiga Kalniņa.
Dzimšanas vieta un laiks: Ērgļi, 1966. gada 6. janvāris.
Izglītība: P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte, Filoloģijas fakultāte, latviešu valodas un literatūras specialitāte.
Dzīvesvieta: Krustpils.
Ģimene: atraitne, meita Vita, dēls Kalvis.
Nodarbošanās: mikrouzņēmumā — norvēģu valodas skolotāja, mākslas fotogrāfe, ārštata žurnāliste.
Vaļasprieks: mūzika, vēsture, dabiskums it visā.
Horoskopa zīme: Mežāzis.

Staburags.lv ARHĪVS

Man ir svarīgs vārds, fotogrāfija un mūzika

Kategorijas