Zemnieku nemieri Briselē aculiecinieku stāstos

2015. gada 10. septembris 00:01

Nedēļas sākumā Briselē notika pēdējo gadu laikā vērienīgākie Eiropas Savienības (ES) zemnieku protesti. No Latvijas tajos piedalījās ap 20 cilvēku — zemnieku saimniecību, nevalstisko organizāciju pārstāvji. Protestus rīkoja Eiropas līmeņa profesionālo lauksaimnieku organizāciju komiteja jeb COPA, kas pārstāv lauksaimniekus ES un starptautiskajās institūcijās.

Vadība problēmas nesaskata
Lai pēc iespējas skaļāk uzrunātu ES amatpersonas un risinātu samilzušās problēmas piena, cūkkopības, lopkopības, augļu un dārzeņu nozarē, ap 5000 zemnieku vienojās protesta akcijā Briseles centrā. Ierastos traktorus, plakātus, karogus šoreiz papildināja dažādi skaņas signāli, siena ķīpas, riepas un ugunskuri. Kad akcija draudēja pārvērsties par nekontrolējamu stihiju, Briseles policija darbā laida ūdensmētējus.
Biedrības “Zemnieku saeima” (ZS) valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja šajā dienā kopā ar zemniekiem no Latvijas bija protestēju rindās Briseles ielās. Vērtējot dienas notikumus, viņa “Staburagam” stāsta, ka tāda vai cita veida vardarbīgas akcijas kopumā nav atbalstāmas, bet ir brīži, kad tā jārīkojas. Gada laikā situācija lauksaimniecībā kopumā kļuvusi ļoti smaga, bet sarunās ar Eiropas Komisiju, lauksaimniecības komisāru Filu Koganu un pārējiem lauksaimniecības nozares darboņiem rodas sajūta, ka viņi zemnieku problēmas līdz galam neizprot. Parasti aizbildinās ar “tirgus svārstībām”, nesaskatot krīzi, un pārmaiņu vietā vēlas pierunāt uz pacietību, jo īslaicīgas problēmas nozarē jau iepriekš paredzēja. Tāpēc ne tikai šīs dienas protesti, bet pēdējo divu mēnešu laikā daudzviet, piemēram, Francijā, Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā notikušais liecina, ka problēmas pieaug. Turpretī lēmumu pieņēmēji tās nesaskata. Agrāk vai vēlāk agresijai no pārējās Eiropas bija jānonāk līdz Briselei.
Sliktāk paliek
visiem
Lielākoties visi samilzušie jautājumi līdz šim risināti pie sarunu galda, un Eiropas lauksaimnieki to lieliski apzinās. Vērtējot vairāku protestētāju agresīvo uzvedību, Maira Dzelzkalēja saka, ka Briseles policija pie tamlīdzīgām izpausmēm jau pieradusi un arī šoreiz drošības un kārtības uzturēšana bija augstā līmenī. Tomēr bija arī nepatīkami brīži, kad cilvēku uzvedība izgāja “no rāmjiem”. Tāpēc pasākums beidzās, vairākus iekarsušus zemniekus atdzesējot ar ūdens lielgabaliem.
Vai, esot plecu pie pleca ar vecās Eiropas zemniekiem, nebija domstarpību dēļ katras valsts atšķirīgajiem lauksaimnieku apstākļiem? Zemnieku Saeimas pārstāve teic — lai arī, piemēram, Francijas zemnieks par piena litru saņem divas reizes lielāku samaksu, attiecīgi pārējās izmaksas ir lielākas. Francijā ir plaši reģioni, kur vienīgā nodarbošanās ir lauksaimniecība, un, pieaugot savstarpējai konkurencei, valsts mērogā paplašināt saimniecības neiespējami. Krītot iepirkuma cenai, pastāvēšanas iespējas samazinās, kopējais dzīves līmenis pasliktinās.
Ja katrs savu eiro kopējā lietā liktu
Vai šīsnedēļas protestiem būs atdeve, speciālistes viedoklī nav pārliecības, un viņa neizslēdz jaunu nekārtību iespēju Briseles ielās. Pašlaik piešķirtie 500 miljoni eiro nozares stabilizēšanai ir nepietiekami. Savukārt Latvijas zemniekiem, lai panāktu maksimālu labumu, būtu daudz aktīvāk jāapvienojas nevalstiskajās organizācijās, lai, līdzīgi kā Eiropas valstīs ar lielu pieredzi lauksaimniecībā, varētu algot spēcīgus juristus, stiprus profesionāļus, kas Latvijas zemnieku intereses pārstāvētu jeb lobētu Briselē. ZS ir ap 900 biedru, Latvijā kopumā platībmaksājumus saņem vairāk kā 60 tūkstoši saimniecību, bet, saskaitot visu nevalstisko organizāciju biedrus, skaits tik tikko sasniedz pusotru tūkstoti. Maz ir to, kuri jūt atbildību par situāciju nozarē, vairāk tādu, kuriem šķiet, ka citi visu izdarīs viņu vietā.
Arī šobrīd, kad, piemēram, Latgalē vai katrā saimniecībā piena uzpircēji ir parādā, pārmaiņu šajā virzienā nav. Ja katrs no 60 tūkstošiem, kas saņem platību maksājumus, biedru naudā iemaksātu 5 eiro, tās būtu pavisam citas iespējas. Tomēr arī salīdzinoši mazais atbalsts līdz šim devis nozīmīgu rezonansi Latvijas lauksaimniecībā.
Jābūt ļoti skaļiem
Juris Sprukulis, Vecbebru zemnieku saimniecības “Vecsiljāņi” īpašnieks, bija vienīgais no Aizkraukles puses, kas piedalījās protesta akcijā Briselē. Tuvākās apkaimes pārstāvji bija Jēkabpils piena kombināta vadītājs Aigars Spēks, Gulbenes puses zemnieku saimniecības “Lācīši” pārstāvji, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Māršava” valdes priekšsēdētāja Dace Pastare no Valmieras.
Brauciens bija apmaksāts par saviem līdzekļiem ar mērķi solidarizēties ar Eiropas zemniekiem.
Cerībā uz pārmaiņām Latvijas delegācija uz Briseli devās ar karogiem, transparentiem, vienādos
T kreklos. Pasākums bija koordinēts, vienīgi tuvāk noslēgumam sākās stihiska riepu dedzināšana, olu mešana policistu virzienā. Īpaši aktīvi un redzami bija zemnieki no Francijas. Latviešu mentalitātei šādu protestu veidu jāmācās pieņemt. Arī nemitīgi visapkārt sprāgstošie, ikdienā zvēru atbaidīšanai lietotie līdzekļi radīja militāram uzbrukumam līdzīgu efektu.
Vai laiks un līdzekļi ir tā vērti? Juris Sprukulis saka, ka tā, vienmēr rēķinot, atliekot un nedarot, riskējam zaudēt pēdējo atbalstu. Jau tagad vismaz gadu saimniecība strādā ar zaudējumiem, pat ņemot vērā apstākļus, ka papildu piena ražošanai nodarbojas ar siera, biogāzes, elektrības ražošanu un tiešo tirdzniecību. Šībrīža situācijā saimniekošanai zūd nākotne. Akcijai Briselē, protams, ir īstermiņa efekts, bet ilgtermiņā Eiropas Parlamentam jādomā, kā rīkoties, lai lauksaimniecību noturētu dzīvotspējīgu. Pēdējā gada laikā ES un Krievijas savstarpējo sankciju rezultātā lielākie cietēji ir tieši Baltijas valstu zemnieki. Piena kvotu sistēmas atcelšana šajā gadījumā nav zemas cenas pamatā, jo kopējais piena apjoms ES nav pieaudzis.
Kokneses novada zemnieks teic, ka vēl nav zināms, kā piešķirtie līdzekļi — 500 miljoni eiro — tiks sadalīti dalībvalstīm. Skaidrs tas, ka, šādi turpinot eksistēt, piena ražošanas nozare Latvijā var beigt savu pastāvēšanu, jo cena, kādu pašlaik piedāvā pārstrādātāji, nav izdevīga ne lielai saimniecībai ar simtiem govju, ne viensētai ar pāris piena devējām.
Ja šobrīd piena ražotājs šajās valstīs, tajā skaitā Latvijā, saņemtu 30 centus pašreizējo 20 vietā par litru, saimniecības atkal varētu nostāties uz attīstības ceļa. Latvijā daudzām saimniecībām piena litra pašizmaksa ir 27 centi. Arī “Vecsiljāņu” saimnieks atzīst, ka Latvijas lauksaimniecības nākotne lielā mērā atkarīga no spēcīga lobija Briselē. Tik kritiska situācija kā Baltijas valstīs nav nekur citur Eiropā, bet mūsu ir salīdzinoši maz, līdz ar to jābūt ļoti skaļiem, lai sadzirdētu. Kuram būs spēcīgāks, labāk apmaksāts lobijs, tas arī savu panāks. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zemnieku nemieri Briselē aculiecinieku stāstos

Kategorijas