“Mācos saudzēt un aiznest līdz jūrai arī katras pietekas neatkārtojamo pienesumu”

2015. gada 4. septembris 00:01

454

“Mācos saudzēt un aiznest līdz jūrai arī katras pietekas neatkārtojamo pienesumu”

Anita Liepiņa dzimusi 1963. gada 11. jūnijā Ogrē. Divu gadu vecumā sekoja “piespiedu emigrācija” no kūrortpilsētas uz daudznacionālo Pētera Stučkas pilsētciematu, kas ievilkās 23 gadu garumā. Pēc tam un šobrīd — Koknese. Pašnodarbināta persona, kura vienmēr atrod ar ko nodarboties. Kādreiz skolotāja, šobrīd gide.

“Patiesībā ir grūti atzīt, bet visvairāk man jāpateicas cilvēkiem, kuri dažādos manas dzīves posmos un dažādās jomās, sev vien zināmu apstākļu vadīti, ir likuši šķēršļus manā ceļā vai pat tīši kaitējuši. Tā manas dzīves plūdums ieguva krāčainus līkumus, dziļus atvarus, gleznainas smilšu sēres. Ir pa ūdenskritumam, mutuļojošām straumēm ap milzīgām akmens grēdām. Vietām zaru un niedru saneses veido neredzētus rakstus. Esmu laimīga, aizvien dziļāk iepazīstot Avotu, kurš ir mūžīgi neizsīkstošs. Paldies arī uzticīgajām Debesīm un krastos augošajiem kokiem, kas pastāvīgi atspoguļojas manos ūdeņos, bagātinot tos ar mainīgu krāsainību,” saka autore.
— Kad uzrakstījāt pirmo dzejoli?
— Neatceros. Bet saglabāti dzejoļi, ko rakstīju kopš 16 gadu vecuma.
— Autoritāte latviešu dzejā jums ir...
— Ojārs Vācietis. Jaunībā Ārija Elksne, Monta Kroma — dzeju es “ēdu”.
— Ar ko visvairāk lepojaties?
— Savu bērnu un skolēnu sasniegumiem sirdsizglītībā.
— Ar kuru no Latvijā pazīstamām personībām gribētu satikties sarunai?
— Ar arhibīskapu Jāni Vanagu.
— Jūsu vaļasprieks?
— Fotografēšana, lietišķā māksla, dziedāšana korī.
— Neprātīgākā lieta, ko esat izdarījusi?
— Iesaistījos teātra festivālā “Homo Novus”, Mārtiņa Eihes režisētajā izrādē “Lasītava”. Man būs skaļi jālasa priekšā citiem savas jaunības laika dienasgrāmatas ierakstus.

Tepat, starp jums

Ierakumos.
Blindāžās.
Daudzstāvu būrīšu pēdējos stāvos.
Sastrēgumstundā
pārbāztā tramvajā.
Par tiesībām domāt
Mēs stāvam.
Kanālmalas zālājos,
Patiltēs, patrepēs, pavārtēs,
Pludmales sāļajās smiltīs
Domām brīvi ļāvusies —
Trimdinieku cilts.

***

Es iebridu sevī kā purvā purvabridējs
Un jutu, ka noslīkt varu — tik dziļa es biju.
Es lauzos sevī kā biezoknī laužas mednieks
Un sevī apmaldījos — tik mežonīga es biju!
Es klusi peldēju sevī kā jūrā mēma peld bura
Un piepeši jutu, ka esmu nebeidzama kā jūra…
Es meklēju sevī ziedu, lai būtu vēl ziedoša pļava,
Tad satrūkos: viss ir manī, tikai ziedu — nav…
(11.02.1982.)

***

Jaunība izslimota, nu var uzelpot, — plaukt!
Pusaudža piņņu rētām pāri maiga āda sāk augt.
Nobrāzto ceļgalu rētainais raupjums nodot manās:
Cik trauksmaini nenobriedusī sirds ilgojas
Pavasara…
Rūpestu uzartais dvēseles lauks
Smalki sāpju ecēšām līdzināts.
Akmeņus nolasīt palīgā saukts
Gandrīz katrs, kas līdzi nāk.
Zeme irdenā, pagātnes atmiņām bagāti mēslota,
Rāmi dvašojot, brīdina: drīz krēslos,
Ziemājos jāiesēj šis tas no brieduma,
No dzidras tīrības, Patiesības un īstuma!
Un ziema būs gara, kāda nu ir —
Brīžiem rudens pilna, brīžiem pavasara…
…Atkušņi, sali, lieti un pali…
No Bezsniega baidos, no Kailsala…

Nenodod! Nenodod!

Tā ir. Gribu nodot es dzimteni.
No sirds pašiem dziļumiem
Sirds nākamo paaudžu dzīlēm,
Lai caur gadu simteņiem
Daudz kvēlāk un drosmīgāk
Tās spētu vēl Latviju mīlēt!
Kā graudus pirms sēšanas vētījot,
Cieši sakļautus saujā,
To nodošu Tev, pilnu svētības,
Lai negursti ikdienas kaujās.
Par dzimteni savu gan klusēšu,
Gan cildinot dziedāšu godos,
Ik rītu es Debesis aizlūgšu,
lai mūžīgi būtu, ko nodot!

Izstādēs
neredzēsiet

Es palete esmu.
Uz manis jauc krāsas.
Izstādēs greznojas manas koptās māsas.
Krāsu triepieniem dienu no dienas
Mani apbūris Mākslinieks
Un nekad netiks pakārts
Mūsu kopīgais radītprieks.
Gleznas piedzimst pa vienai, mirkļus krāsainus spoguļot,
Un tad pieplok pie sienas, mūžu stingumā pavadot.
Bet es palete esmu:
notriepta, mazgāta, skrāpēta, kasīta,
cieši gumzīta delnā,
kaktā sviesta un atpakaļ prasīta.
Viss, kas tapis,
caur mani, krāsām mijoties, veidojies.
Kaut vien palete esmu, —
Esmu daļa no Tā, kas gleznojis…

Veltījums dzejniecei Sarmītei Rodei

Starp cilvēku un cilvēcību
Spriegoju stīgas
Un pacietīgi,
Pirms atskan simfonija,
Klausos, kā mācekļi čīgā.
Kamertonis mans,
klusuma dziedināts,
Stīgās ilgstoši atbalsojas...
Gadās — pa kādai pārtrūkst,
Skaņas aprautās savainojas.
Esmu vien skaņotājs,
Dzīvu un jūtīgu sirdi,
Sirdspukstu oktāvās
Ieskaņojis dzirdi.

***

Viss, par ko neuzdrošinos smieties,
Sāk ar mani skrieties.
Piešķiļ dzirksti,
Uzsvilpj kā sunim.
Un es —
Kā pēc šāviena —
Vienā rāvienā:
Ar bākugunīm
Pēc maldugunīm!

***
Skolā iemācīja rakstīt uzmetumu,
Tīrraksts lai baudāmāks top.
Ko iesākt ar dzīves apnikumu —
Padoms netika dots.

Es — tavs uzmetums sirdsatvērtībai.
Nez’, kāds tīrraksts? Vai glabā vēl to?
Varbūt “sirdsuzmest” apsēstībai
Vēl arvien tev ir jāvergo?

Cilā melnrakstus, lappuses kārto,
Rindo secībā — sējumos sien.
Raksts ir glītāks, kaut vāciņos vāko,
Tomēr tīrāks nav it neviens.

Es — tavs melnraksts kautrajos skūpstos,
Glāstos trīs vēl kur pieskāriens.
Es — tavs acu atvaru dzidrums,
kurā iebridis nav vēl neviens.

Tikai uzdrīkstēties

Nebīsties palikt dzeltens,
Simtiem tirāžas lappušu vazāts.
Gana dārgi, tomēr velti
Vāktas un mētātas drazas.
Ataust nākamais rīts,
Atmirdz gaisma pār mākoņu malu.
Apvārsnis paveras pilnīgi tīrs —
Tāls un nepiepildīts
Bez gala...

Staburags.lv ARHĪVS

“Mācos saudzēt un aiznest līdz jūrai arī katras pietekas neatkārtojamo pienesumu”

Kategorijas