Bildinājums — ceļazīme uz mājām

2015. gada 4. septembris 00:01

1772

Agnese Zeltiņa dzimusi un augusi Neretā, pēdējos piecus gadus pavadījusi Lielbritānijas pilsētā Korbijā (Corby), šovasar atgriezusies Latvijā pavisam. Piekrītot pastāstīt par Latvijā iegūto izglītību, iespējām un to, kāpēc devusies uz ārzemēm, Agnese teic: “Savu stāstu negribu traktēt kā veiksmes stāstu, jo vados pēc principa — viss ir katra paša rokās. Kā darīsi, tā būs. Pasaules labumu pietiek visiem, jautājums tikai, vai mums katram pietiek drosmes mainīt savu komforta zonu, lauzt savu ego, vai ir ticība tam, ka es varu!”

Mesties virpulī
— Ko šobrīd tev nozīmē Nereta?
— Nereta man vienmēr būs mana “miera osta”, vieta, kur rast sirdsmieru, būt harmonijā ar sevi un dabu, būt tur, kur prāts raizes nepazīst. Šobrīd Neretā dzīvo tikai mani vecāki un jaunākais brālis, jo draugi un vecākie brāļi ir devušies prom. Priecājos, ka esam nodibinājuši tradīciju ģimenes un tuvāko draugu lokā tikties Līgo svētkos Neretā, kad nu jau trīs paaudzēs vienojamies kopīgās dejās ap ugunskuru, smieklos un stāstos par savu ikdienu, notikumiem, mazajiem un lielajiem sasniegumiem. Šo tradīciju ievērojam kādus septiņus, astoņus gadus, un, esot prom Lielbritānijā, centāmies šo tradīciju nelauzt un svinēt svētkus kopā ar savējiem.
— Ar ko saistās skolas laiks?
— Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskola manī joprojām rada neizsakāmi pozitīvas emocijas, jo tieši šī Baltā skola deva pārliecību par spējām uzņemties mazliet vairāk darbu, nekā varu “panest”, iemācīja plānot savu laiku efektīvi, deva pašpārliecinātību un izskauda bailes runāt lielākas auditorijas priekšā. Skolas laikā radās vēl un vēl dažādas situācijas, kurās sapratu, ka manī mīt “krampis” darīt lielākas lietas. Vidusskolā trīs gadus biju skolēnu pašpārvaldes prezidente, cik atceros, vienmēr esmu bijusi klases vecākā, paralēli dejoju tautiskās dejas, dziedāju korī, piedalījos aerobikas pulciņā, kādu laiku arī aktīvi nodarbojos ar vieglatlētiku, ar draudzeni veidojām skolas avīzi. Un tam visam pa vidu vēl bija jāpaspēj arī mācīties.
Vidusskola man bija labs pamats sevis apzināšanai.
Domu par pedagoģiju neatmet
— Ko darīji pēc vidusskolas absolvēšanas?
— Iestājos Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, ko 2010. gada jūnijā veiksmīgi absolvēju. Kāpēc šāda izvēle, racionāla izskaidrojuma nav. Pirmā doma bija studēt pedagoģiju, jo man ļoti patīk bērni, bet šo lēmumu mainīt mudināja brālis, kurš pēc profesijas ir pedagogs. Viņš mani atrunāja. Nākamā doma bija studēt žurnālistiku, jo vidusskolas laikā man ļoti patika rakstīt domrakstus, bija pieredze skolas avīzes veidošanā. Jāatzīst, ka no šīs profesijas nobijos, tad sekoja doma studēt filoloģiju. Domu bija tik daudz, bet prāts un sirds nespēja “salikt kopā” vienu sapņu profesiju. Lai gan pēc dabas esmu romantiķe, tāds dabas bērns, tomēr profesijas izvēle bija pretēja — skaitļi, aprēķini un augstākā matemātika. Tagad domāju, ka šī izvēle bija pareiza, jo iegūtās zināšanas teorijā ir noderējušas dzīvē, lai gan klusībā joprojām sirdī neesmu atmetusi domu par pedagoģiju.
Otrajā dienā pēc universitātes izlaiduma aizbraucu uz Lielbritāniju. Ne jau darba vai naudas dēļ, ar draugu gribējām vasaru pavadīt citā vidē, mazliet “atslēgties” no bakalaura darba rakstīšanas. Sākumā iecerētie divi vasaras mēneši izvērtās piedzīvojumā piecu gadu garumā.
Mērķa dēļ cilvēks var paciest daudz
— Kā sākās tavs ceļš uz Lielbritāniju, kādi bija pirmie iespaidi?
— 2010. gada jūlijā Lielbritānijā apmetāmies Korbijā pie vīra brāļa, kurš tur jau kādu laiku dzīvoja. Pirmajās nedēļās izpētījām valsti, apbūra dabasskati, cilvēku laipnība, pārsteidza sirsnība. Pēc trīs nedēļām, diskutējot un runājot par idejām, nolēmām, ka tomēr rezervēto mājupceļa biļeti augusta beigās atcelsim. Draugs sakārtoja uzņēmuma lietas Latvijā, un mēs bijām gatavi jaunam izaicinājumam —
T kreklu apdrukai un dizaina pakalpojumiem. Bija skaidrs, lai realizētu ideju, jāstrādā, jo nopelnītā nauda jāiegulda jaunajā biznesā.
— Kāds bija tavs pirmais darbs?
— Sāku strādāt salvešu rūpnīcā, darbu atradu caur aģentūru. Darbs bija fiziski grūts, jāstrādā pat līdz 12 stundām, tas bija darbs pie konveijera. Tur nostrādāju līdz pat pēdējai dienai, pirms atgriezāmies Latvijā. Pēc viena nostrādātā gada kompānija mani pieņēma pamatdarbā pilnai slodzei. Bija dienas, kad pārņēma sajūta, ka fiziski vairs nevaru pacelt rokas vai paspert soli. Bet idejas un mērķa dēļ cilvēks var paciest daudz. Šī doma man palīdzēja ikreiz, kad kļuva grūti.
— Pastāsti, kāda bija ikdiena rūpnīcā? Vai bija arī negatīva attieksme?
— Darbdiena atkarībā no virsstundām sākās pulksten 6 vai 8 un ilga līdz pulksten 17. Dzīvojām mazā ciematā un līdz darbam ar mašīnu bija jābrauc desmit minūšu. Darba pienākumi katru dienu mainījās atkarībā no tā, pie kādas līnijas jāstrādā, bet pamatā viens un tas pats — salvešu paciņu pakošana, kvalitātes pārbaudīšana un dažādu veidu salvešu griešana. Grūtākais, ka visas garās stundas bija jāpavada, stāvot kājās, smagās kastes vai paletes pārvest vai pacelt palīdzēja puiši.
Strādāju vidē, kurā bija angļi, poļi, slovāki, lietuvieši, latvieši, rumāņi, ungāri, tāpēc savā starpā sazinājāmies trīs valodās — angliski, latviski un krieviski, bet ar priekšniekiem sarunas notika tikai angļu valodā. Diskrimināciju, strādnieku šķirošanu valodas vai tautības dēļ savā darbavietā nejutu, tieši pretēji — britu kolēģi ļoti ieinteresējās par mūsu kultūru, valodu, mācījās pat dažus latviešu vārdus.
— Vai izdevās sākt arī pašiem savu biznesu?
— Pavisam neilgi pēc aizbraukšanas bijām jau iekrājuši apdrukas iekārtām un paralēli darbam rūpnīcā pamazām nokomplektējām visu vajadzīgo tehniku, drīz pēc tam sākām T kreklu apdruku. Savā mājā vienu istabu pārveidojām par darbistabu, vīrs veidoja dizainu, es veicu apdruku.
Sākām ar kolēģiem, klientu loks auga, jo piedāvājām gandrīz divas reizes zemāku cenu par apdruku nekā britu T bodītēs. Tā pieci gadi paskrēja pamatdarbā un mazajā ģimenes uzņēmumā.
Bijām nodzīvojuši gadu, kad vīra brālis izveidoja bezpeļņas organizāciju “Bērzes Strazdi”, kas joprojām rīko labākās latviešu ballītes Lielbritānijā, paralēli šī organizācija iesaistās dažādos labdarības pasākumos. Līdz ar tās izveidošanu arī mums bija krietni vairāk darba, jo veidojām “Bērzes Strazdu” logo, banerus, T kreklus, pasākumu afišas, arī mājaslapu. Smējāmies, ka strādājam divās maiņās — 11 stundas pamatdarbā un vēl tikpat savā darbistabā, kur pavadījām gandrīz visu brīvo laiku.
— Kaut ko bez darba taču paguvi apskatīt un padarīt?
— Divus gadus biju iesaistījusies un darbojos kā koordinatore labdarības akcijā “Piepildi kurpju kastes Latvijas bērniem”, ko rīkoja laikraksts latviešiem Lielbritānijā “Anglo Baltic News”. Ziemassvētku laikā visā Anglijā vācām dāvanas galvenokārt no latviešiem un sūtījām bērniem uz Latviju. Pagājušajā gadā bija neizsakāms prieks, ka šīs dāvanas atceļoja uz Neretas novadu, Mazzalves pagastu. Biju lepna par sevi, ka, esot prom no mājām, no dzimtenes, varu dāvāt kaut mazu daļu prieka un laimes saviem mazajiem novadniekiem. Laika pietika arī draugiem, izklaidēm, ceļojumiem un atvaļinājumiem Latvijā.
Katram jārada sava pasaule
— Kāpēc, tavuprāt, cilvēki joprojām dodas prom no Latvijas?
— Tam noteikti ir vairāki iemesli. Citi dodas prom ambīciju, naudas dēļ. Es nevienu mirkli neesmu nosodījusi vai kādam pārmetusi to, ka viņš pamet valsti. Katram no mums ir citas dzīves prioritātes un sadzīves apstākļi. Cilvēki, kuri dodas prom, ir spēcīgi gan fiziski, gan psiholoģiski, lai varētu adaptēties svešā zemē, runāt citā valodā un mēģināt sadzīvot ar citas valsts kultūru.
Protams, liela daļa latviešu ir ārpus Latvijas, apstākļu spiesti, daudziem ir kredīti, saistības Latvijā, daļa nespēj atrast darbu dzimtenē. Svešumā, protams, iespējas nopelnīt ir daudz lielākas, un, ja šī aizbraukšana atrisina cilvēku, ģimeņu labklājību, saticību un finansiālo situāciju, kāpēc to nedarīt? Es ļoti, ļoti gribētu, lai ikviens aizbraucējs, kurš dvēselē raud pēc dzimtenes, atgriežas mājās, jo tā ir neizsakāma laimes sajūta. Par tiem, kuri atmetuši domu atgriezties mājās, domāju, katram cilvēkam jārada sava pasaule, jo visa lielā pasaule vienam ir par lielu. Ja ģimenes radījušas savu mazo pasauli ārpus Latvijas, kurā jūtas komfortabli, droši un pasargāti, es tikai priecājos. Svarīgi, lai esi harmonijā ar sevi, savu dvēseli un domām. Lai cik labi un jauki pieci gadi aizvadīti Lielbritānijā, es ik dienu domās, emocijās un sapņos biju dzimtenē.
— Tavs stāsts ir ar laimīgām beigām — esi ieguvusi pieredzi, daudz ko redzējusi un atgriezusies Latvijā. Kādas ir nākotnes ieceres?
— To, ka atgriezīsimies Latvijā, zinājām jau turpceļā, tomēr, laikam ejot, nebija skaidrs, kad. Mūsu mazais mērķis par T kreklu apdruku pamazām piepildījās un nevarējām apzināties robežu, kad teiksim: pietiek, jābrauc mājās. Notikumu, darbu un pienākumu bija tik daudz, ka nemanot paskrēja dienas, nedēļas un mēneši. Sapratām, ka cilvēkam ir svarīga viņa teritorija — māja, kārtība, kurā valdnieks esi tu pats, kur nevienam nav jāpielāgojas, kur dzīves telpu pielāgo sev, nevis otrādi. Kad Pēteris mani Lielbritānijā bildināja, sapratām, ka tā ir ceļazīme uz mājām. Kopīgi bijām vienojušies — kamēr nav stabilas ģimenes, kamēr esam pilni azarta un gatavi piedalīties lielās dzīves avantūrās, tikmēr varam būt lielajā pasaulē, bet, kad radās doma par kāzām un ģimeni, bija skaidrs, ka jāveido sava mazā pasaule Latvijā. Līdz ar bildinājumu sākām plānot atgriešanos, nu jau trīs mēnešus esam dzimtenē un mēnesi kā laimīgi precējušies.
— Kā pati vērtē, ko šie pieci gadi tevī ir mainījuši?
— Esam atgriezušies stiprāki un par vienu vairāk, jo Lielbritānijā ieguvām suņa bērnu mopsi Mumi. Justies laimīgiem ir jāmācās, būt laimīgam nozīmē būt ar īstajiem īstajā vietā. Te plānojam turpināt Lielbritānijā iesāktos darbus un projektus paralēli pamatdarbiem. Šobrīd vēl baudu trīs mēnešus garo atvaļinājumu, bet oktobrī metīšos jaunos darbos!

Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Agnese Zeltiņa.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1988. gada
16. maijs.
IZGLĪTĪBA:
augstākā, beigusi LU Ekonomikas un vadības fakultāti.
ĢIMENE:
precējusies, vīrs Pēteris.
DZĪVESVIETA: Rīga.
VAĻASPRIEKS:
viss ar un ap suņiem.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.

Staburags.lv ARHĪVS

Bildinājums — ceļazīme uz mājām

Kategorijas