Mezgls, kas pašam jāatsien

2015. gada 3. septembris 00:01

136

Allaž skrejoša, darbīga, smaidīga, izpalīdzīga — tā varētu raksturot to Irēnu, ko pazinu līdz šim. Taču poliklīnikas uzgaidāmajā telpā redzēju sēžam bēdu sagrauztu sievieti. Kas noticis?

Irēna brīdi klusēja, vēlāk atzinās — kauns par to stāstīt. Tomēr skarbie vārdi, izturēšanās nomāc, pat visstiprākās zobu sāpes šķiet nieks salīdzinājumā ar dvēseles sāpēm, ko šobrīd nākas izciest.
Irēnas kundzei ir dēls un meita, četri mazbērni un divi mazmazbērni. Pašlaik nav dienas, kurā viņa īpaši nedomātu par dēlu, kura dzīve ir tā samezglojusies, un nesaprast, kā to mezglu pārcirst.
Izglītota un labi situēta
Irēna tiešām nopriecājās, uzzinot, ka dēla Rolanda dzīvē ir ienākusi Ilze. Tā bija cerība, ka būs pārsāpējusi šķiršanās no bijušās sievas, Rolandam bija arī grūti samierināties, ka dēlu nevar satikt tik bieži, kā gribētos.
Sākumā Irēna nepārstāja apjūsmot Ilzi — izglītota, labi situēta, skaisti runā, strādā vairākās darbavietās, apsviedīga. Labo īpašību uzskaitījums bira kā no pārpilnības raga. Īpaši tika uzsvērts, kā Ilze tika vaļā no bijušā vīra — alkoholiķa. Irēna bija pārliecināta, ka ar Ilzi Rolandam būs laba dzīve, dēls nesmēķē, alkoholu nelieto, prot visus darbus, arī labi pelna — tik dzīvot un priecāties.
Rolands drīz vien pārcēlās uz privātmāju pie Ilzes. Paralēli romantiskajiem uzplūdiem Ilze norādīja arī veicamos darbus. Tiesa, to bija ļoti daudz. Taču Rolands bija radis strādāt, tādēļ neko neiebilda. Viņa dzīvoklim Ilze sameklēja īrniekus — nav ko naudu zemē mest, ja pats tajā nedzīvo un apsaimniekošanas uzņēmumu pakalpojumus neizmanto. Šķita, jaunajā mājvietā Rolands jutās labi, arī Irēnas kundze bija par to pārliecināta.
Ieplīst rozā brilles
Teicieni par rozā brillēm un mīlestības aklumu laikam tomēr nav no zila gaisa radušies. Brilles sāka plīst pamazām. Pirmais trieciens tām bija, kad Rolands atklāja, ka Ilzes pusaudze meita pārlūko viņa tālruni. Jautāta, kāpēc tā dara, meitene atteica, ka gribot zināt, cik sieviešu Rolandam zvana. Viņš sākumā padomāja, ka tā meitenīga niekošanās, taču izrādījās, ka viņa par to informē gan Ilzi, gan savu tēvu. Pamatīga saķeršanās iznāca arī tad, kad Ilze uzzināja, ka Rolands dēlam atvēl lielāku summu uzturlīdzekļiem, kā paredzēts, un ka savu reizi mātei palīdz mazdārziņā. Irēna mīļā miera labad atteicās no dēla palīdzības. Turpmāk abi sazinājās tikai pa tālruni, dažkārt Rolands runāja aprauti, tad Irēna saprata, ka tuvumā ir Ilze vai viņas meita, kuras sarunu noklausījās.
Irēnas kundze nejauši satika Ilzes bijušo vīru. Viņš sievieti brīdināja, lai piesargās. Arī viņš reiz Ilzei noticēja, centās viņas un meitas dēļ, rezultātā palicis bez nekā. Ilze visu atņēma, pat māju, kuras celtniecībai prāvu naudas summu devuši viņa vecāki. Irēna par šo tikšanos pastāstīja Rolandam, viņš savukārt Ilzei, kura ieteica dzērāja murgos neklausīties.
Taču Irēnas kundze nodomāja, ka sava daļa patiesības Ilzes bijušā vīra stāstā gan ir. Viņa ļoti pārdzīvoja par dēlu, tomēr viņa dzīvē neiejaucās. Baidījās, ka nekļūst sliktāk. Taču cieta viņa pati — sākās problēmas ar asinsspiedienu, ģimenes ārstei sava satraukuma iemeslu, protams, neatklāja.
Jūs esat brīva!
Ilze jau bija bērniņa gaidībās, kad abi nolēma reģistrēt laulību. Rolands izskatījās laimīgs, arī Irēna nomierinājās. Kā vien mācēja, viņa centās vedeklai izdabāt, kaut ko gardu pagatavojot, nopērkot kādu lietiņu. Šķita, Ilzei viss bija pa prātam, tomēr tagad Irēna spriež, ka tāds teātris vien bija.
Par meitenītes piedzimšanu priecājās visi. Irēna katru brīvo brīdi veltīja mazmeitiņai, līdz kādā dienā vedekla norādīja, ka nevajag tik bieži nākt, “ja kaut ko vajadzēs, tad pasauks”. Irēnu aizskāra tāda attieksme. Arī Rolands nespēja sievu pārliecināt, ka māte vēlas viņiem palīdzēt un pabūt ar mazbērniņu. Tā arī notika — kad Ilze bija iecerējusi kaut ko darīt, viņa pasauca vīramāti. Kad darbi bija pabeigti, bez aplinkiem pateica: “Jūs esat brīva un varat iet.” Irēna tādās reizēs mājās gāja raudādama, nespējot saprast, kāpēc tā. Kāpēc vedekla pret viņu tā izturas?
Jāpārdod dzīvoklis
Vasaras sākumā Irēnas kundze saņēma spēcīgu triecienu. Viņai piezvanīja Ilze un pateica: “Es saviem vecākiem pērku māju, man mazliet pietrūkst.” Irēna jau grasījās teikt, ka viņai nav naudas, domādama, ka vedekla no viņas vēlas aizņemties, taču Ilze turpināja, nelaižot vīramāti pie vārda: “Es zinu, ka jums naudas nav, tādēļ jums jāpārdod dzīvoklis. Es jau pircējus sarunāju.” Padzīvojusī sieviete palika gluži vai bez valodas. “Nesaprotu, kāpēc man jāpārdod dzīvoklis, lai viņa saviem vecākiem varētu nopirkt māju?! Kur man palikt? Ilze gan ieteica, ka man vēl ir meita, arī pieauguši mazbērni, pie kuriem es varētu apmesties. Protams, es nepiekritu un tagad ciešu. Rolandam ir aizliegts ar mani tikties un citādi kontaktēties, viņš ir bezspēcīgs, neko viņai nevar padarīt. Viņa piedraudēja, ka izdzīs no mājas un meitiņu vairs neredzēs, bet, ja abus bērnus neredzēs, viņš nepārdzīvos.”
Māju vecākiem Ilze nopirka, bankā paņēma kredītu, un Rolands bija šī kredīta galvinieks. Taču ēkai vajadzīgs pamatīgs remonts, un to veic neviens cits kā Rolands. Arī Irēna par “nepaklausību” ir saņēmusi sodu — par mazmeitiņas apciemošanu viņai jāaizmirst. “Nekad dzīvē tā neesmu rīkojusies,” saka Irēna. “Ja kaut ko gribējās un naudas pietrūka, krāju, aizņēmos un pēc tam atdevu. Agrāk vai vēlāk savu daļu Rolands tāpat saņemtu, neesmu jau mūžīga. Pēc šiem pārdzīvojumiem man veselība pamatīgi sašķobījās, nezinu, vai kādreiz atgūšos. Ar zvaniem un īsziņām Ilze man nelika mieru kādu nedēļu. Līdzko telefons iezvanījās vai iepīkstējās īsziņa, man sākās sirdsklauves. Pār manu galvu lija pamatīgas samazgas. Paziņa ieteica vērsties policijā un parādīt īsziņas. Man kauns. Ja vīrs būtu dzīvs, viņš to nepieļautu. Es nevaru izdarīt neko. Pastāstu meitai, abas paraudam, baidāmies ko teikt, ja nu Rolandam pēc tam jācieš? Nezinu, kā lai šajā situācijā dēlam palīdzu.”

***
Noklausoties šo stāstu, man radās divējādas pārdomas. Viena — nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Vai Ilze to gribētu reiz piedzīvot? Domāju, nē. Rolandam gribētos teikt — varbūt tas mezgls nav jācērt, bet gan jāatsien? Pavisam vienkārši. Sākot cienīt sevi, arī citi darīs to pašu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mezgls, kas pašam jāatsien

Kategorijas