“Ja saimnieks dos, tad dzīvnieks ēdīs, kamēr būs jātaisa lielākas durvis”

2015. gada 28. augusts 00:01

Vai “ielas kaķis” dzīves laikā maina raksturu? Vai dzīvnieka izsalkumu vienmēr jāsteidz apmierināt? Vai kaķis jāsoda par noķerto putnu? Uz ikdienā katram mājdzīvnieka saimniekam interesējošiem jautājumiem “Staburagam” atbild zoopsiholoģe Inga Cerbule. Viņa jau daudzus gadus nodarbojas ar Austrālijas aitusuņu audzēšanu, pirms 20 gadiem ieguvusi maģistra grādu dzīvnieku uzvedības psiholoģijā Ohaijo štata universitātē Amerikā.

Humāns kompromiss
— Aizkrauklē jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas dzīvnieku aizsardzības biedrība “Felida”, un tā veic arī klaiņojošo kaķu sterilizāciju. Kā jūs vērtējat šādu biedrības darbu?
— Uzskatu, ka tā ir laba stratēģija, humāns kompromiss — kolonijas sterilizēt, atlaist kaķus atpakaļ pilsētvidē, lai viņi nodzīvo dabīgo mūžu, bet neturpina problēmu atražot. Dzīvniekam pēcnācēju radīšana nav balstīta uz tiem pašiem apsvērumiem kā cilvēkam, ka bērna nākšanu pasaulē plāno. Šaubos, ka dzīvnieki kādā veidā pārdzīvo nespēju radīt pēcnācējus. Tā nav normāla situācija dabā, kad pirmais šīs kolonijas kaķis no cilvēka nonāca pilsētas vidē. Mežā dzīvnieks, visticamāk, ietu bojā. Pat ja izdzīvotu, radītu pēcnācējus, no tiem dzīvi paliktu tikai maza daļa, un to sauc par dabīgo atlasi. Piemēram, vilku mātei no pieciem vilcēniem gada vecumu sasniedz tikai viens. Pilsētā cilvēks, humānu jūtu vadīts, par kaķiem rūpējas, bet tas nav dabīgs process šiem dzīvniekiem un, nekontrolējot dzimstību, izdzīvotu neproporcionāli liels daudzums.
Laimīgs kaķis — noguris kaķis
— Ierasts, ka sterilizēti kaķi maina uzvedību, kļūst mierīgi un mīlīgi. Bet ne vienmēr tā notiek.
— Neapšaubāmi tā ir, kad dzīvnieka organismā vairs nenonāk vīrišķie dzimumhormoni, tas kļūst mazāk agresīvs un teritoriāls. Dzirdēts par gadījumiem, ka arī šādi kaķi mēdz būt agresīvi, uzbrūk saimniekam, bet nevar likt vienlīdzības zīmi starp šādu uzvedību un sterilizāciju. Biežāk šo problēmu novēro dzīvniekiem, kuri dzīvo tikai dzīvoklī, teritorija ir ļoti maza, ierobežota un vienveidīga. Gadījumi, ka rotaļājoties vai apzināti agresīvi uzbrūk mājiniekiem, ir divu iemeslu dēļ — garlaicības un fizisko kustību trūkuma dēļ. Tāpēc arī pēdējos 50 gados zoodārzos visā pasaulē dzīvnieku voljerus cenšas ierīkot iespējami pietuvinātus dabīgajiem apstākļiem, atsakoties no cementa grīdām. Arī dzīvnieku barību cenšas paslēpt mazās porcijās, nenoliekot vienkārši priekšā gaļas kluci, tādējādi imitējot medību apstākļus, lai dzīvniekam nezustu instinkti sevi pabarot. Mājas kaķu speciālisti iesaka ar dzīvniekiem, kuri dzīvo tikai dzīvokļos, vairākas reizes dienā spēlēties, piemēram, ar tādu kā makšķeri, galā iesiet kādu mantiņu un 15 — 20 minūtēs kaķi “nokausēt”. Fiziski noguris kaķis būs daudz laimīgāks un negaidīs mirkli, kad uzklupt saimnieka kājām. Privātmāju īpašniekiem iesaka izveidot iežogojumu, tajā skaitā augšpusi, novietot tajā kokus, virves, lai kaķis dienu pavada tur.
Mamma varbūt arī tējkanna
— Ielas kaķi mājas apstākļos bieži vien tā arī paliek diezgan mežonīgi.
— Visu sugu dzīvniekiem agrīnā attīstības stadijā ir aktīvās socializēšanās periods. Tas ir no dabas ielikts mehānisms, kad mazulis iemācās, ar ko labi, cieši un stabili dzīvē biedroties. Veicot eksperimentus ar pīles mazuļiem, ligzdā iekāra tējkannu un pēc izšķilšanās tas bija vienīgais kustīgais objekts viņu redzeslokā. Pīlēni šo objektu “ieraksta” savā psihē un seko tējkannai kā mātei. Tas ir izdzīvošanas mehānisms, kas nosaka “šim te mēs tagad sekosim!”. Sunim aktīvās socializācijas periods ir no 6 — 7 nedēļām līdz 4 — 4,5 mēnešiem. Ja šajā laikā sunim nav kontakta ar cilvēku, vēlāk turēt viņu kā mājas mīluli principā neiespējami. Par kaķu vecumu man nav datu, bet mehānisms ir tāds pats. Ja kaķis paņemts pēc socializācijas perioda, nozīme ir indivīda raksturam.
— Tomēr vieni kaķi pēc dabas ir mierīgi, citi impulsīvi, sabiedriski.
— Varam runāt par individuālo temperamentu, raksturu. Vieni ir droši un pēc stresa situācijām emocionāli ātri atgūstas, cits ir piesardzīgāks un nepatīkamu notikumu vēl ilgi atceras, un nav ar mieru riskēt un būt līdzīgā situācijā.
Vainojamas pārāk plānās sienas
— Vai tomēr pārāk impulsīvas dabas kaķu uzvedību var regulēt ar zālēm?
— Var. Neesmu veterinārārste, nerekomendēšu kādas konkrētas, bet zinu, ka ir dažādi preparāti — homeopātiskie nomierinošie, gan stiprākas, nopietnākas zāles. Tās gan vajadzētu izmantot avārijas situācijā, kā pēdējo variantu. Sākotnēji vajadzētu izvēlēties tādus dzīvniekus, kuri piemēroti mājas apstākļiem. Par to, kādu vidi mājdzīvniekam piedāvājam, sabiedrībā vajadzētu runāt vairāk, jo bieži tā ir absurda un nepiemērota. Nereti cilvēks iedomājas, ka dzīvnieks sēdēs kā aksesuārs četrās sienās. Tas būtu — man vajadzētu visu dzīvi pavadīt liftā, un kāds brīnītos, kāpēc neesmu mīlīga vai kāpēc esmu agresīva. Dažkārt kaķi izvēlas turēt dzīvoklī, lai pasargātu no traumām, nāves, bet jāsaprot, ka dzīvniekam tā nav normāla situācija. Dabīgi ir viņam iziet laukā, dzīvot piepildītu dzīvi.
— Vai kaķiem var konstatēt garīgas slimības, kas varētu būt zoopsihiatra uzdevums?
— Konstatēt var, bet tas nebūs kā cilvēkiem parunāties ar pacientu par bērnības traumām. Manas specialitātes aprakstā rakstīts “animal behavior” (“dzīvnieku uzvedība” — tulkojot no angļu valodas). Mēs nevaram objektīvi pētīt to, ko dzīvnieks domā vai jūt, bet gan novērot, ko viņš dara. To var nofilmēt, izmērīt, saskaitīt, redzēt, vai dzīvnieks spēj vai nespēj izdarīt utt., un no tā var secināt, ko dzīvnieks domā, jūt, atceras, spēj, var vai nevar iemācīties. Tāpēc mans darbības lauks nav īsti palīdzēt dzīvniekiem, kam ir kādas psiholoģiskas novirzes. Lielākā daļa mana darba ir situācijas, kurās dzīvnieks izrāda normālu, sugai raksturīgu uzvedību, kas mums, cilvēkiem, kaut kāda iemesla dēļ traucē. Vainojama parasti dzīves vide — opcijās, ko dzīvniekam spējam piedāvāt. Visbiežāk dzīvnieka uzvedība ir pilnīgi normāla, piemēram, sunim ir normāli riet, rakt bedri. Novirze no normas ir tā, ka aiz plānas sienas ir kaimiņi, kuriem riešana traucē. Tas nozīmē, ka sunim piedāvājam dzīves vidi, kurā gribam apspiest viņa normālo uzvedību, lai pakļautu savai ērtībai un apstākļiem, ko viņam piedāvājam.
Dabisko uzvedību nevar “atmācīt”
— Caurmērā cilvēks dzīvnieku pazīst slikti, piemēram, suns bez provokācijas sakož bērnu, tātad sunim ir kāda novirze. Patiesībā suns saimnieku brīdina nedēļām, mēnešiem iepriekš, raidot signālus, ka bērna darbības viņam izraisa stresu, taču saimnieks tos neredz, nesaprot. Lielākoties dzīvnieku uzvedība ir pilnīgi normāla, atbilstoša bioloģiskajai sugai. Ikdienā cilvēks ar dzīvnieku ir tik cieši kopā, ka dzīvnieka dabiskā uzvedība cilvēkam traucē, saimnieks cer, ka dzīvnieks mainīs paradumus. Esmu strādājusi ar dažiem dzīvniekiem, kam ir bijušas neadekvātas reakcijas. Piemēram, vienā brīdī suns grib, lai viņu paijā, un otrā brīdī sakož roku kā sietu. Pēc laika suns nomira, un, veicot sekciju, atklājās, ka galvas smadzenēs bija audzējs, kas pletās plašumā, spiežot uz smadzeņu centriem.
— Suns un kaķis vienā šaurā dzīvoklī — kā vērtējat tādu sabiedrību?
— Dzīvnieki izmisīgi vēlas kādu izklaidi un kompāniju, un ir labi, ja ir ar ko draudzēties. Īpaši, ja dzīvnieki izaug kopā. Izņēmumi ir, piemēram, ja kaķis ir ļoti vecs, viņš negribēs dauzīties ar kucēnu. Draudzību būtu grūtāk izveidot arī, ja suņu šķirne ir selekcionēta mazu dzīvnieku ķeršanai, nogalināšanai.
— Vai kaķi drīkst sodīt par dabisko instinktu izpausmēm, piemēram, ja noķer putniņu?
— Vai tas nākotnē kaut ko mainīs, ja kaķi sodīs? Visticamāk, nē. Tomēr, ja cilvēks dusmīgs, tad šā vai tā kaķi sodīs. Taču jāatceras, ka tā ir sugai raksturīga uzvedība un mēs nevaram kaķim “atmācīt” uzvedību, kas ir saistīta ar izdzīvošanu. Ja kaķis neķertu putnus, tad līdz mūsdienām šī suga nebūtu izdzīvojusi. Tas ir pamatu pamats. Ja turam mājās plēsīgu dzīvnieku, tad jārēķinās ar realitāti.
Pieēdīsies nedēļai
— Ja kaķis tikai ēd un ēd, un ēd...Vai tā psiholoģiska problēma?
— Nē, tā nav problēma, bet dzīvnieka īpašniekam pareizi jāsadala maltītes. Dabā gaļēdāji nedabū regulāri ēst. Līdz ar to dzīvnieks uzbūvēts tā, lai spētu vienā maltītē apēst tik daudz, ka pietiek pat četrām, piecām dienām — gaļai kaloritāte ir ļoti augsta. Dzīvnieks ir ieprogrammēts: ja tiek pie ēdiena, jāpierijas, jo nezina, kā būs rīt. Ja gaļēdājiem dzīvniekiem piedāvājam ēst divreiz, trīsreiz dienā — tas nav normāli. Gaļēdāji neēd tik bieži. Komerciālās barības taisa pēc iespējas garšīgākas, iekārojamākas, lai dzīvnieki apēstu iespējami daudz un cilvēki pirktu. Tāpēc mēs nevaram sauso barību katrā ēdienreizē kaķim vai sunim dot tik, cik grib, jo dzīvnieks ir ieprogrammēts gribēt visai nedēļai. Un, tā kā kaloritāte ir augsta, viņš var kuņģī salikt tik daudz kaloriju, ka var iztikt vairākas dienas. Evolūcijas gaitā šie dzīvnieki vēl nav spējuši pielāgoties tam, ka divreiz dienā viņa šķīvī ir barība. Tas joprojām ir kaut kas jauns. Apetīte ir laba, un, ja saimnieks dos, tad dzīvnieks ēdīs, kamēr būs jātaisa lielākas durvis. Jāpriecājas, ka apetīte laba, bet vajag normēt barību. Savus dzīvniekus pārbaudu, aptaustot ribas, un attiecīgi arī dodu vairāk vai mazāk ēdiena.
Maziņš, tomēr īsts
— Pēdējā laikā man radies priekšstats, ka īpaši agresīvi ir mazie sunīši.
— Man gan nešķiet, ka mazie sunīši īpaši izceļas ar agresiju. Tagad ļoti populāri ir Jorkšīras terjeri. Un atslēgvārds ir terjers — šīs šķirnes suns ir selekcionēts cīņām, mazo grauzēju iznīcināšanai. Tātad terjers jau pēc definīcijas ir viens lecīgs, pašpārliecināts sunītis. Jorkšīras terjers maziņš, bet tik un tā ir terjers. Mazos sunīšus, kas ir modes lieta, ņem cilvēki, kam ar suņiem nav pieredzes, nēsā viņus padusē un neko daudz no šiem suņiem neprasa. Neapšaubāms fakts — mazos sunīšus visbiežāk iegādājas cilvēki, kuri kārtīgu suni nekad nav gribējuši. Pērk dzīvei, kur aktīvs, paliels suns nemaz neiederētos. Domāju, ka cilvēks, šo mazo dzīvo mantiņu nopērkot, ne vienmēr saprot, ka, lai gan miniatūrs, tomēr viņš arī ir īsts suns. Un varbūt cilvēks nav gatavs tam, ka dzīvā mantiņa, izrādās, ir suns, dzīvnieks ar savu raksturu.
Cilvēku vislabāk izprot suns
— Kādi ir jaunākie pētījumi suņu, kaķu psiholoģijā? Varbūt atspēkota kāda iepriekš par patiesību uzskatīta hipotēze?
— Viena lieta, par ko pēdējā laikā raksta, — ir konstatēts, ka suņi daudz labāk, precīzāk interpretē cilvēka sejas izteiksmi un žestus nekā cilvēkveidīgie pērtiķi, primāti. Tas ir liels pārsteigums, jo cilvēkam no šimpanzēm ģenētiskais materiāls atšķiras tikai par 3%. Primāts ir vislīdzīgākais cilvēkam, kas dabā eksistē, tāpēc varētu domāt, ka viņš vislabāk spētu uztvert mūsu sajūtas, taču ir pierādījies, ka suņi to dara labāk. Ir vairāki iemesli, viens no tiem — mēs ar suņiem dzīvojam kopā, bet ar cilvēkveidīgajiem pērtiķiem gan ne. Un suns ir daudz vairāk motivēts saprast, ko gribu, kā man pieluncināties, bet primātam droši vien ir dziļi vienalga. Suns ir specifiski adaptējies, lai iespējami labāk sadzīvotu ar cilvēku. Un suns ir tieši atkarīgs no cilvēka.

Staburags.lv ARHĪVS

“Ja saimnieks dos, tad dzīvnieks ēdīs, kamēr būs jātaisa lielākas durvis”

Kategorijas