Čehijā kļūst patstāvīgs

2015. gada 28. augusts 00:01

1290

Aizkrauklietis Edvards Valdmanis ir atsaucīgs, ar humora izjūtu apveltīts, atraktīvs jaunietis. Nesen viņš atgriezās no Čehijas, kur studiju apmaiņas programmā nodzīvoja vairākus mēnešus. Brauciena laikā iegūti jauni draugi un lauzti stereotipi. Tagad jaunietis smaida biežāk un uz dzīvi raugās vēl pozitīvāk.
Apgūst pavārmākslu
— Sociālie tīkli ir pilni ar taviem iespaidiem par pavadīto laiku Čehijā. Kas pamudināja pamest mājas?
— Mana meitene nolēma doties uz Spāniju. Nezināju, ko vienam īsti iesākt. Rīgas Tehniskajā universitātē biju aizvadījis divus gadus, nejutos neko paveicis. Sapratu — ja vēlos ko iesākt, šis ir pēdējais brīdis, jo ceturtajā kursā būs prakse. Sākot mācības trešajā kursā, radās iespēja pieteikties “Erasmus” studentu apmaiņas programmai. 26. februārī devos ceļā. Pēc aptuveni 20 stundu gara brauciena biju Čehijas pilsētā Hradeckralovē, 20 minūšu attālumā no Pardubices, kas bija mans galamērķis. Pardubici var pielīdzināt Jelgavai, tā ir Čehijas studentu pilsētiņa.
— Kādēļ tieši Čehija?
— Varianti, uz kuru valsti doties, bija vairāki — Čehija, Vācija, Zviedrija un Francija. No braukšanas uz Zviedriju atturēja tas, ka tur viss ir dārgs, Francijā — valodas barjera, savukārt no Vācijas nesaņēmu atbildi. Iepriekšējā gadā RTU studenti devās uz Čehiju. Nolēmām sekot viņu pozitīvajam piemēram.
— Brauciena mērķis bija ļauties piedzīvojumam?
— Mans mērķis bija pierādīt sev, ka varu dzīvot ārpus ierastās komforta zonas. Ilgākais periods līdz šim, ko biju prom no mājām, — divas nedēļas. Sākumā biju nobijies. Čehijā vajadzēja dzīvot kopmītnēs, nekad iepriekš nebiju dalījis telpu ar kādu svešinieku. Vienmēr biju guldīts baltos palagos, tādēļ nezināju, kā tas būs — rūpēties pašam par sevi. Liels izaicinājums bija ēdiena gatavošana. Viss, ko līdz tam biju gatavojis, bija ļoti primitīvs un vienkāršs. Dzīve Čehijā spieda apgūt pavārmākslu, tā bija nepieciešamība, jo visu laiku ēst ārpus mājas būtu bijis pārāk dārgi. Brauciena pozitīvais ieguvums ir angļu valodas prasmju uzlabošana. Tieši angļu mēlē notika saziņa ar pārējiem studentiem un universitātes lektoriem.
— Mācības Čehijā nelika vilties?
— Pirmā bija orientēšanās nedēļa. Katru rītu notika čehu valodas lekcija. Tā bija ļoti noderīga, iemācījos nepieciešamākās frāzes un uzzināju pilsētas vēsturi.
Jau pirmajās dienās par studijām izveidojās labs priekšstats. Šķita, būs jāmācās četras vai piecas dienas nedēļā, taču lekcijas notika vien divas dienas. Tā vietā bija apjomīgāki darbi, kurus uzdeva veikt mājās. Palaimējās arī ar to, ka visi priekšmeti pārklājās — atgriežoties Rīgas Tehniskajā universitātē, visi kredītpunkti tika ieskaitīti. Mācību priekšmeti, ko apguvu Čehijā, bija daudz aizraujošāki kā Latvijā. Lai gan lekcijas apmeklēju mazāk, priekšmets tika apgūts no pamatiem un ieguvu vairāk zināšanu kā Latvijā. Muļķīgi skanēs, tomēr mūsu izglītības sistēmā var saskatīt novecošanās pazīmes. Ja kādreiz iznāks saruna ar universitātes rektoru, pateicoties Čehijas pieredzei, man būs dažas rekomendācijas.
Smaida bez iemesla
— Bez čehu studentiem iepazini vēl kādu tautu pārstāvjus?
— Jā, Pardubices universitātē bija studenti no daudzām valstīm — Lietuvas, Turcijas, Grieķijas, Francijas, Korsikas, Vācijas, Spānijas, Portugāles, Horvātijas un citām. Lielāko attālumu uz Čehiju bija mērojuši studenti no Taivanas un Brazīlijas, taču viņi bija ieradušies citā projektā, jo “Erasmus” ir Eiropas Savienības projekts.
Pirmais, ko viens no otra iemācījāmies, bija, kā katrā valodā pateikt “priekā!”. Šis pieredzes apmaiņas brauciens ļāva man kļūt atvērtākam domāšanā. Vairs nebaidos iet pa ielu un pasmaidīt vienkārši tāpat, bez iemesla. Cilvēku kopbilde Latvijā ir bēdīga, visi iet, ierāvušies savās jakās, ar skatienu uz leju. Kas viņiem nav raksturīgs un pat pieklibo — čaklums un punktualitāte. Viņi vienmēr kavē.
— Ja jau mācīšanās nenogurdināja, ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
— Daudz laika pavadīju ceļojot. Mans pirmais brauciens bija uz Poliju. Līdzās esošajām valstīm ir savienota transporta līnija, tādēļ pārvietošanās grūtības nesagādāja. Ļoti attīstīta ir dzelzceļa infrastruktūra.
Uz Poliju braucām ar autobusu, kura galamērķis bija Rīga. Čehijā biju nodzīvojis mazliet vairāk kā mēnesi, biju jau iedzīvojies, taču pārņēma dīvainas sajūtas, redzot autobusu, kurš dodas uz Rīgu, un dzirdēt stjuarti runājam latviski. Kopā ar draugiem apmeklējām Krakovu un Aušvicas koncentrācijas nometni. Pēc tam devāmies uz Slovākijas pilsētu Bratislavu. Tad uz Vīni, Budapeštu un Ungāriju. Pēc ārzemju ceļojumiem maciņā bija jūtams robs, tādēļ ceļošanu turpinājām pa Čehiju. Iespaidiem bagātākais bija brauciens uz Brno pilsētu. Tur bija skaists dabas parks ar daudzām alām. Meklējām šo fantastisko vietu pēc GPS rādītājiem, taču alas neatradām. Sastapām vietējo puisi un uzzinājām, ka esam astoņu kilometru attālumā no sava mērķa. Jaunietis skatījās uz savu automašīnu, tad sāka kravāt mantas un teica, ka mūs aizvedīs. Šādi ceļojot, vairākkārt laimējās sastapt atsaucīgus cilvēkus, kuri labprāt palīdzēja.
— Dzīvošana svešā valstī un ceļošana nav lēts prieks. Izdevumus pats sedzi?
— Man maksāja “Erasmus” stipendiju. Arī Latvijas valsts sniedza finansiālu atbalstu. Nenosaucot summu, varu teikt, ka ar naudu problēmu nebija. Ik mēnesi vajadzēja maksāt 200 eiro par kopmītnēm. Dzīves apstākļi bija ļoti labi, man bija istabiņa, ko dalīju ar istabas biedru, virtuve, duša un balkons. Pats pirku pārtiku. Tā Čehijā ir lētāka kā pie mums, atšķirība gan vairāk simboliska, taču bija.
Tas bija pārbaudījums manai prasmei budžeta plānošanā, jo visu naudas summu ieskaitīja uzreiz. Bankas kontā ieskaitīja summu, ar kuru jāizdzīvo nepilni četri mēneši. Pirmajā brīdī likās, ka tas ir forši, tikai vēlāk aizdomājos, ka nu jāsāk rēķināt. Sajutu motivāciju domāt līdzi tēriņiem. Izdzīvoju “līdz ar galiem”, mājās ierados pilnīgi tukšā, taču vecākiem nevajadzēja sūtīt man naudu, tātad budžetā iekļāvos. Arī ceļa izdevumus turp un atpakaļ sedzu no piešķirtajiem uzturlīdzekļiem.
Neēd cūkgaļu
— Tavs istabas biedrs bija latvietis?
— Piesakoties kopmītnēm, varēju izvēlēties — dzīvot komforta vai parastajā blokā. Izvēlējos komforta, jo cenas atšķirība bija vien 20 eiro. Rakstījām, vai nevar mūs, latviešus, izmitināt istabiņās kopā, taču mums atbildēja, ka to tā neizlemj, redzēs, kā būs. Laikam jau latvietim pierē rakstīts, ka var apvest ap stūri. Lielākoties istabiņās spāņi dzīvoja ar spāņiem, turki ar turkiem. Tikai latvieti var salikt dzīvot kopā ar portugāli vai kā manā gadījumā — ar turku.
Dienā, kad iekārtojāmies kopmītnēs, es vienīgais biju bez istabas biedra. Pirmās dienas mēs, visi četri latvieši, pulcējāmies un sēdējām pie manis. Bijām nobijušies no jaunās vides un cilvēkiem. Trešajā dienā atgriežoties istabā ieraudzīju lielu koferi. Intereses mākts, nolēmu paskatīties, kāds vārds ir manam jaunajam istabas biedram. Uz kofera bija lentīte ar vārdu — Jakups Bašars. Meklēju tīmekļa vietnē facebook.com un atradu četrus cilvēkus ar šādu vārdu, visi no Turcijas. Man nav pretenziju pret turku tautības cilvēkiem, taču tolaik man vēl bija aizspriedumaini uzskati. Baidījos, kāda izvērtīsies mūsu sadzīve, jo viņš taču ir citas reliģijas pārstāvis. Pirmo reizi tiekoties, Jakups uz mani atstāja labu iespaidu. Viņš bija ļoti nosvērts un piezemēts, mums radās laba komunikācija, kas beigās pārauga draudzībā.
— Vai sadzīvē problēmu nebija?
— Uz Meku viņš neklanījās (smejas), taču nepatika tas, ka, ienākot istabā, viņš nenovilka apavus. Vairākas reizes centos viņam to iemācīt, taču viss velti. Vislielākās izmaiņas bija ēdienkartē. Pārtiku iegādājāmies un gatavojām kopā, tādēļ cūkgaļu neēdu. Mūsu istabā bieži skanēja turku dziesmas, tām ir patīkams ritms. Turku mūzika man patika, tā raisīja labu noskaņojumu. Siltā atmiņā palikuši daudzi kopīgie piedzīvojumi. Lai nu kā, nevarēju iedomāties, ka mājās atgriezīšos ar draugu no Turcijas. Tas vien jau parāda, ka esmu mainījis savus uzskatus un kļuvis atvērtāks.
— Jakupam Latvijā patika?
— Līdz pēdējai nedēļai viņš nebija drošs par braukšanu uz Latviju, jo bija nepareizi izrēķinājis biļetes cenu. Beigās piekrita ar vislielāko prieku. Viņš visu šo laiku bija labi pret mani izturējies, vēlējos atdarīt, uzaicinot uz savu dzimteni. Latvijā Jakups pavadīja četras dienas. Pirmo dienu bijām Aizkrauklē un tuvākajā apkārtnē. Viena no vietām, ko ļoti vēlējos viņam parādīt, bija Likteņdārzs. Vietas skaistums kopā ar stāstījumu uz Jakupu atstāja dziļu iespaidu. Viņu sajūsmināja arī Skrīveru dendroloģiskā parka skaistums. Jakups saprata, ka Latvijas skaistums nav saistīts ar greznību, akurāti izgrieztiem krūmiem, skaistām celtnēm, kas dabā simbiozējušās. Skaista ir dabas vienkāršība. Nākamajās dienās aizvedu viņu uz Latvijas ievērojamākajām pilsētām — Cēsīm, Siguldu, Rīgu un Jūrmalu. Viņaprāt, Latvijas skaistums meklējams vienkāršībā.
Turpinām ar Jakupu sazināties arī tagad. Lai gan biļeti uz Turciju vēl neesmu rezervējis, nākamgad plānoju apciemot Jakupu viņa dzimtenē.
— Zinot tevi, noteikti netrūka arī kuriozu gadījumu.
— Piedzīvojumu bija daudz, katra diena bija īpaša. Reizi divās nedēļās mums bija nacionālie vakari, kad katras valsts pārstāvji prezentēja savu zemi. Latvijas prezentācijai rūpīgi pārdomāju ēdienkarti. Vēlējos pārējos iepazīstināt ar kaut ko gardu un interesantu, taču ne pārāk sarežģītu. Nolēmu pagatavot “skudru pūzni”, kas ir diezgan elementārs un tajā pašā laikā efektīvs saldais ēdiens. Viss gan neizdevās, kā plānots, jo “skudru pūznis” līdz galam nesacietēja. Vēl tika pasniegti rupjmaizes ķiploku grauzdiņi. Viens čehu students savulaik bija viesojies Latvijā un bija sajūsmā par mūsu valsti. Pēc prezentācijas viņš pirmais iesaucās: “Latvija labākā.” Pienācis pie galda, viņš paņēma rupjmaizes grauzdiņu, iemērca to “skudru pūznī” un apēda. Viņam garšoja! Čeham tik ļoti patika Latvija, ka viņš priecājās par šo brīnumaino salikumu, ko pats bija izveidojis.
Apkārtējos sajūsmināja kāda īpatnēja sakritība. Jakups angliski ir Džeikobs. Līdz ar to sanāca, ka vienā istabā dzīvo sāgas “Krēsla” varoņi Edvards un Džeikobs.

+ 3

Staburags.lv ARHĪVS

Čehijā kļūst patstāvīgs

Kategorijas