To nav iespējams aizmirst

2015. gada 25. augusts 00:01

293

Pļaviņu novada kultūras centrā atklāta fotoizstāde “Pirms 50 gadiem”. Tā veltīta notikumiem, ko aizsāka Pļaviņu HES būvniecība un Pļaviņu ūdenskrātuves izveidošana. Tie izmainīja ne tikai Daugavas tecējumu, bet arī daudzu tās krastā dzīvojošo cilvēku likteņus.

Izstādes atklāšanas pasākums sākās ar Ārijas Elksnes 1961. gadā rakstītajām dzejas rindām, kad bija zināms — hidroelektrostacija būs. Jau tad dzejniece spējusi apjaust lielās pārmaiņas, kas skars Daugavu. Tāpat kā citos upes posmos, arī Pļaviņu apkaimē notikumi bija dramatiski — savas mājas zaudēja visi Bebrulejas ciema un citi iedzīvotāji, kuri mita upes tuvumā.
To, kāda bijusi dzīve Daugavas krastā pirms un pēc Pļaviņu HES uzcelšanas, cilvēki daudz fiksējuši fotogrāfijās. Daļu no tām bijušais pļaviņietis un novadpētnieks Jānis Ivars Padedzis kopā ar “Daugavas muzeja” speciālistu Mārtiņu Mintauru apkopojis grāmatā “Atmiņu Daugava”, kas izdota pirms diviem gadiem. Padedža kungs atzina, ka daudzas fotoliecības viņa rīcībā nonākušas pēc grāmatas izdošanas un tajā nav ietverts par plūdiem, kas pēdējo 50 gadu laikā bieži skāruši Pļaviņas. Tāpēc šī izstāde, kas izveidota sadarbībā ar Pļaviņu novada muzeju un bibliotēku, atklāj vēl daudz jauna par Daugavu un tās ļaudīm.
Daudzas no fotogrāfijām uzņēmis Alberts Glāznieks, tostarp Pļaviņu Daugavas ielas krasta apbūves nojaukšanu saistībā ar elektrostacijas būvi. Arī citi autori iemūžinājuši pilsētu un Daugavu dažādos laikos. Daudz fotogrāfiju veltīts plūdu tēmai. Vienā no materiāliem teikts: “Fotogrāfijās redzamie plūdi nav dabas stihijas izraisīti, bet apzinātas cilvēku darbības rezultāts. Neviens nepašauba hidroelektrostaciju lomu plūdu mazināšanā Daugavas lejtecē zem HES atrašanās vietas un šo staciju ieguldījumu Latvijas ekonomikā, bet vēl nav atrasti līdzekļi, kā izvairīties no plūdiem.”
— Mums bieži cenšas iestāstīt, ka Pļaviņas applūdušas arī pirms HES būvniecības, lai attaisnotu šo rīcību. 1932. gada plūdos, kas nereti minēti plašsaziņas līdzekļos, augstākais ūdens līmenis bija četrus metrus zemāk nekā pašreizējais Daugavā. Tā ka nekad iepriekš nekas tik postošs kā 1979. un 2013. gadā Pļaviņās nebija piedzīvots, — izstādes atklāšanā teica Jānis Ivars Padedzis.
Aija Mekša ir viena no iedzīvotājām, kuras dzimtās mājas vajadzēja nojaukt saistībā ar hidroelektrostacijas būvi. Tās bija Daugavas kreisajā krastā Sēlpils pagastā.
— Pirms tam visus īpašumus novērtēja, un māju nojaukšana sākās 1963. gadā. Citi to darīja saviem spēkiem, bet mums tādas iespējas nebija. Iegādājāmies Pļaviņās nepabeigtu ēku, un daļu dekoratīvo mūrējumu no vecās ēkas izdevās noņemt un pārvest uz jauno. Arī dažas ābelītes māte pārstādīja. Ar komisijas atļauju varējām novākt pēdējo ražu dārzā, un 1964. gada pavasarī zeme bija jāatstāj. Māte bija sarunājusi palīgus nozāģēt augļukokus. Raudāja nocirstās ābeles un arī mēs, — atceras Aija Mekša.
Izstādes atklāšanā piedalījās arī “Daugavas muzeja” direktore Daina Lasmane un speciālists Mārtiņš Mintaurs. Viņi pļaviņiešiem bija atveduši dokumentālo filmu “Ātrāk par straumi”, kas veltīta plostniekiem un plostu pludināšanai. Muzeja speciālisti 1985. gadā rekonstruēja plosta siešanas gaitu, tad bija arī brauciens pa Daugavu.

Staburags.lv ARHĪVS

To nav iespējams aizmirst

Kategorijas