Īsti neatkarīgi mēs nekad neesam bijuši

Uldis Kaktiņš, zemnieku saimniecības “Keidas” īpašnieks Seces pagastā

2015. gada 25. augusts 00:01

206

Man aizvadītā nedēļa bijusi ļoti darbīga, labiem un ne tik iepriecinošiem notikumiem pārpildīta.
Mani uztrauc valdības plāni no 2016. gada palielināt Latvijas lauksaimniecības zemes kadastrālo vērtību. Saistībā ar šo plānu mūsu novadam zemes kadastrālā vērtība palielinās par apmēram 30 procentiem. Lai zemniekiem nebūtu tik liels trieciens, valdība iecerējusi pieņemt arī noteikumus, ka nekustamā īpašuma nodokļa pieaugums līdz 2020. gadam nepārsniegs 20 procentu, bet — tas attieksies uz lauksaimniecības zemi, kura lielāka par trijiem hektāriem. Kāds no Rīgas ierēdņiem ir izdomājis, ka tas zemesgabals, kas ir mazāks par trijiem hektāriem, neatbilst klasiskai lauksaimnieciskās ražošanas zemei un vairumā gadījumu ir paredzēts retinātai apbūvei.
Gribētos, lai ierēdnis, kurš lemj lauksaimniecībai svarīgus jautājumus, pieceļas no sava krēsla un atbrauc uz laukiem! Esmu nolīdis līdumus un divus kārkliem aizaugušus laukus, kuri katrs ir mazāki par šiem trim hektāriem, pārvērtis par lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Esmu izcirtis krūmus, novācis zarus, apstrādājis šo zemi, bet par to mani vēl it kā sodīs, jo, redz, kādam šķiet, ka tik mazs pleķītis ir domāts tikai apbūvei. Laukos nelielu lauku saimniecību īpašnieki apstrādā katru zemes stūrīti, un dažs no tiem nepārsniedz pat pushektāra platību, bet tur pļauj sienu, sēj graudus. Tur ražo!
Pirms vēlēšanām partijas solīja, ka pamatnodokļus nepalielinās, taču tie atkal ir bijuši tikai vārdi, jo zemes kadastrālās vērtības palielināšana būtiski palielinās nekustamā īpašuma nodokli. Pēc šī likumprojekta nākamgad Secē zemes bāzes vērtība būs 948 eiro par hektāru, aprēķināju, ka par 8 hektāru lielu lauku maksāšu 112 eiro nodokli, un tas ir būtisks palielinājums. Lai gan zemnieki izteikuši protestu, domāju, likumprojektu pieņems, un cilvēki laukos tāpat turpinās strādāt, galvu nepacēluši, lai nestu smago nodokļu slogu.
Ar ļoti lielām cerībām uzņēmām ziņu par Eiropas atbalstu mazo lauku saimniecību attīstībai, šis projekts būs atvērts jau pēc pāris nedēļām. Arī mēs sevi uzskatām par šādu saimniecību, tāpēc sākām interesēties par projekta iesniegšanu. Noderētu jaudīgāka tehnika siena sagādei, un šie 15 tūkstoši eiro, kurus varētu saņemt šajā aktivitātē, mums ļoti noderētu. Projekta nosacījumos noteikts, ka mazā saimniecība ir tā, kura apsaimnieko līdz 50 hektāriem zemes un tās apgrozījums ir mazāks par 15 tūkstošiem eiro gadā. Cerību spārnoti, devāmies pie konsultantes un atgriezāmies šokēti un vīlušies. Izrādās, ka saimniecības lielumu aprēķina pēc noteiktas shēmas, kur katram lopiņam, katrai iesētajai platībai atbilst noteikta vērtība par vienību, piemēram, viena slaucama govs ir 1583 eiro vērta, mums ir astoņas slaucamas govis, vēl jaunlopi, arī sējumiem sava vērtība, un, visu saskaitot, izrādās, ka neesam vairs nekāda mazā, bet diezgan liela saimniecība. Mums vairs nav nekādu cerību, jo esam caurkrituši jau pašos pamatnosacījumos.
Tātad šajā projektā atbalstu var iegūt saimniecība, kurā ir pāris govju, tātad reāli — naturālā saimniecība, kura ražo pati savai iztikšanai. Lasīju kādas zemnieces vērtējumu šim ES atbalstam: tie būs vējā izsēti 20 miljoni. Es tam pilnībā piekrītu, jo naturālās saimniecības tā arī paliks naturālas, tās nav un nebūs nevienam konkurentes. Secinājums: Eiropai ražotāji nav vajadzīgi, pabarojiet tikai paši sevi.
Neizpratni radīja Solvitas Āboltiņas uzvedība pensionāru piketa laikā — viņa, ejot garām piketētājiem, skaļi ūjināja. Tā izskatījās kā ņirgāšanās, kaut viņa pēc tam taisnojās, ka tā nebija domājusi. Ja esi politiķe, attiecīgi arī uzvedies — cieņas pilni jebkurā situācijā. Ambīcijas lielas, bet inteliģences maz. Tā vietā, lai pieietu pie mūsu senioriem, censtos izskaidrot situāciju, kāpēc patlaban pensijas nevar palielināt, viņa iet garām svilpodama. Kaut gan ko tur vēl teikt — šobrīd sociālajā budžetā ir gandrīz 800 miljonu uzkrājums, bet domāju, ka šī nauda tiek taupīta līdzīgam scenārijam, kā savulaik rīkojās Kalvītis — no sociālā budžeta uzkrājumiem nosedza budžeta deficītu, un Kalvītis sita pie krūts: mums ir bezdeficīta budžets!
Latviju atkal pāršalca traģiska un šokējoša ziņa — Varakļānu slimnīcā nepareizi izbūvēta lifta šahtā iekritis un nosities mazs puisēns. Mazā Zolitūde — lifts nav izmantojams ekspluatācijā, tā būvēšanā atklāts daudz neizdarību, pārkāpti darba drošības noteikumi, lifts nav reģistrēts bīstamo iekārtu reģistrā, un tam nav lifta pases. Tāpat kā Zolitūdē, arī Varakļānos atbildīgie — projektētāji, būvnieki un būvvaldes inspektori — nožēlo negadījumu, bet savu vainu neviens nesaskata. Lai gan bērnu vairs vecākiem neatgriezt, kādam taču beidzot par kaut ko arī jāatbild. Vai šajā gadījumā kaut kas būs citādāk? Neesmu tik drošs.
Latvijai 21. augustā bija faktiskās neatkarības atjaunošanas gadadiena. Jau pirms tam sociālajos tīklos diskutēja par to, vai šajā dienā jāizkar Latvijas karogi. Jaunjelgavā tie bija, pilsētai caurbraucot, nevarēja nepamanīt, ka visas ielas garumā plīvo karogi, un bija jāpadomā — kas šodien par svētkiem? Tā nav oficiāli noteikta svētku diena, bet citi uzskata, ka tai jābūt svētkiem. Man gan aizvien ir sajūta, ka īsti neatkarīgi mēs nekad neesam bijuši. Visās jomās no kaut kā esam atkarīgi — energoresursos, valsts aizsardzībā un arī daudzās citās.
Man sāpīga tēma ir piena iepirkuma cenas. Paralēli strādāju rūpnīcā “Jeld-Wen” un reāli tagad uzturu zemnieku saimniecību. Krievijas sankciju dēļ nezin kāpēc piena iepirkuma cena nokritās tikai Latvijā un Baltijā, citās Eiropas valstīs tā palika iepriekšējā līmenī. Mēs pērn par piena litru saņēmām 32 centus, tagad tikai 16. Rietumi savas problēmas atrisināja vienkārši — ANO apmaksātas palīdzības kravas ved uz Āfriku, bet tajās nav neviena grama Baltijas valstīs ražoto produktu. Kāpēc tā, kur ir tā solidaritāte, ja mēs patiesībā sēžam pie viena galda? Tas pats ar subsīdijām — mēs saņemam 93 eiro par hektāru, tajā pašā laikā holandietis saņem desmit reižu vairāk.
Nedēļas nogalē bijām kāzās Ilūkstē. Interesanti, ka tajās līgavas pušķi nevis meta, bet katra neprecētā meitene pieķērās pie lentes, kura vijās lejup no pušķa, un to turēja līgava. Kad līgava atlaida plaukstu, pušķis palika vienai, jo pie tā bija piesieta tikai viena lentīte. Tas tika manai vecākajai meitai Simonai…
Ģimenē īpašs notikums bija arī tas, ka dēls Kaspars iestājās Liepājas Jūrniecības koledžā, lai iegūtu pirmā līmeņa augstāko izglītību jomā, kurā mācījies līdz šim — viņš ir stūrmanis, beidza Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolu un tagad nolēmis paaugstināt kvalifikāciju.

Staburags.lv ARHĪVS

Īsti neatkarīgi mēs nekad neesam bijuši

Kategorijas