“Viss jau ir bijis”

2015. gada 21. augusts 00:01

“Seši mazi bundzinieki jāj pa ceļu bungodam'...” — kādreiz, kad skrīverieši Bundzinieki ģimenē tiešām bija seši, mēdza uzdziedāt Jāņa tēvs Kārlis. Nu no sešiem uz ceļa palicis viens. Nākamnedēļ Jānim Bundziniekam apritēs 85. mūža gads.

Lasīt mācās vecajā drukā
Karstajā augusta dienā baltiem ķieģeļiem apdarinātajā mājā Sporta ielā Skrīveros ir patīkams veldzējošs vēsums. Augstie griesti, mēbelēm nepārblīvētā telpa ļauj brīvi elpot, istaba ir plaša un viegla. Uz galda traukā, vēstot rudens nepārvaramo tuvošanos, smaržo baltie dzidrie āboli un rožaini violetas plūmes. Plauktā līdzās grāmatām iegūluši arī divdesmitajos gados izdotā žurnāla “Atpūta” divu gadu komplekti — biezi iesieti sējumi. Jānis teic, ka lasītprasmi četru gadu vecumā apguvis vecajā drukā un viņa pirmā lasāmviela bija “Jaunākās Ziņas”, “Atpūta”. Tā laika izdevumos publicēja interesantus romānus turpinājumos, izlasītas tika arī ziņas, un jau kopš bērnības saistīja politiskās norises valstī. “Arī tagad lasu bez brillēm pat vissmalkāko druku. Tiesa, kopš ir grūtības staigāt, uz bibliotēku vairs neeju, jāiztiek ar tām grāmatām, kas mājās,” stāsta skrīverietis.
Bērni — mīnu meklētāji
“Piedzimu Lielvārdes muižas kalpu mājā “Lāčplēši”, kopš 1935. gada esmu skrīverietis. Vecāki te nopirka zemi un sāka saimniekot. Skola tolaik bija tur, kur Zemkopības institūts, katru dienu gāju 7 kilometrus turp un atpakaļ. Ja putenis gadījās, tēvs iejūdza zirgu un aizveda līdz Skrīveriem. Tagad 25 metrus noiet ir grūti, bet, kad biju pastnieks, tad ik dienu vismaz 25 kilometrus nostaigāju,” stāsta Jānis. “No 1944. gada septembra līdz 1945. gada jūlijam bijām bēgļu gaitās Kurzemē. Dzīvībiņu glābt. Vāciešiem sāka pietrūkt karavīru, un viņi pavisam jaunus ņēma, man arī draudēja tā lieta. Kad padomju armija ienāca Latvijā, jauniešus un bērnus ņēma mīnu meklētājos, no tā arī vajadzēja sargāties. Meklēšanas rīks bija metru gara runga, galā drāts, ejiet pa lauku un taustiet. No klases divi puiši gāja bojā un viena meitene zaudēja kāju. Kurzemē, Pūrē, strādāju dzelzceļa atjaunošanā. Atgriezāmies Skrīveros, sāku strādāt pastā, līdz 1952. gada rudenī mani iesauca armijā. Pastnieka gaitās esot, iepazinu visus Skrīverus no A līdz Z. Sākumā sūtījumu nebija daudz, bet pēdējos gados pasta somā viss pat nesagāja. Lielākoties staigāju kājām, vasarā braucu ar velosipēdu.” Pastā strādājot, Jānis iepazinās ar savu nākamo sievu Anitu.
Kā mainījušies Skrīveri kopš laika, kad Jānis kā pastnieks dienā ceturtdaļsimta kilometru nostaigāja? Jānis teic — par divām trešdaļām lielāki izauguši. Kādreiz Sporta ielā bija četras mājas, tagad desmitiem.
Divi brāļi Jāņi
“Man bija audžubrālis Jānis Šķilters, nedaudz vecāks par mani, un viņam draudēja iesaukšana leģionā, tāpēc aizgāja kureliešos. Vācijā, Pomerānijā, vai no slimības vai ievainojumiem brālis mira. Kaps nav zināms. Tas bija 1945. gada 7. martā. Jānis bija mans brālēns. Man bija divi vārdi, bērnībā un jaunībā sauca par Bruno. Kad krievu laikā deva pasi, tajā ierakstīja tikai Jāni. Ģimenē tāpat sauca par Bruno, tagad pierasts pie Jāņa.”
Bundzinieku ģimenes albumi ir īstas dārgumu krātuves — labi saglabājušās, kvalitatīvas fotogrāfijas stāsta par pagājušajiem laikiem. Daudz bilžu ir tāpēc, ka tēvs Kārlis izmācījās par fotogrāfu. Kārlis albumus rūpīgi sakārtojis — pie katra attēla apraksts. Bildēs visa dzīve: Kārļa sieva, Jāņa mamma Elza — glīta tumšmate, tēvs bērnībā, jaunībā, vīra gados, Jānis kopā ar sievu Anitu, viņu meita un dēls. Meitas, kura mūžībā aizgāja 1967. gadā, bēru fotogrāfijas Jānis pāršķir ātri — ir sāpes, kas ilgākas par cilvēka mūžu. Pirms diviem gadiem, kad aizsaulē aizgāja arī dēls, no sešiem Bundziniekiem palika viens.
Trīs gadu desmiti meteostacijā
Pēc triju gadu dienesta armijā Jānis sāka strādāt Skrīveru meteostacijā, kur nostrādāja no 1956. līdz 1990. gadam, līdz pensijai. Darīja visu — bija novērotājs, kādu brīdi arī priekšnieks, bet lielākoties agrotehniķis. “Laika ziņām ticēt var 50% — 60%, jo ir cilvēciskais faktors, un vēl viena lieta — te, Ziemeļrietumeiropā, ir ļoti mainīgi laika apstākļi, jo iespaido Golfa straume, Zviedrijas kalni un Baltijas jūra. Meteoroloģiskā zinātne turklāt ir ļoti jauna. Nepilni divi simti gadu, kopš tiek veikti regulāri novērojumi. Pirms tam tikai tautas novērojumi. Laika zīmju vērotājiem ieteiktu ieskatīties vēsturē, ievērot, kopš kura laika lietojam tagadējo kalendāru. Tas ir spēkā tikai simt gadu, bet tautas novērojumi ir par vairākiem gadu simtiem senāki. Esmu novērojis, ka ticējumi sakrīt ar datumiem pēc vecā kalendāra, vismaz te, Skrīveros, tā ir.”
No darba gaitām atmiņā spilgti iespiedies 1985. gada pavasaris, laiks, kad notika Černobiļas avārija. “Man bija dežūra 29. aprīlī, un pusdesmitos pienāca telegramma ar rīkojumu ik stundu novērot radiāciju. Līdz tam tas bija jādara pāris reižu mēnesī. Konstatējām, ka radiācija ir trīs reizes lielāka kā parasti, tāda arī turējās pusmēnesi, maija sākumā atkal paaugstinājās. Novērojumus veicām līdz jūnija beigām, kad radiācijas līmenis atgriezās iepriekšējā.”
Zūd individualitāte
Kad jautāju par lielisko atmiņu, jo Jānis nedomājot sauc gadskaitļus, datumus, uzvārdus, skrīverietis pasmaida un atteic, ka agrāk taču nebija datoru un viss bija jāpatur prātā. “Man pat ir viens no Konversācijas vārdnīcas pierakstīts citāts: tehnoloģijas palīdz cilvēkiem dzīvot, bet otrā paaudzē degradē. Un tas ir rakstīts trīsdesmitajos gados!” Jānis paņem kladi, kur izrakstījis citātus no “Latviešu konversācijas vārdnīcas” un teic, ka, salīdzinot ekonomiskos rādītājus, pirmās Latvijas laika ekonomika ir attīstītāka par pašreizējo. Pirms kara uz Latviju brauca strādāt poļi, lietuvieši, ievērojamā daudzumā eksportējām sviestu, linus, koksni. Jānis aktīvi seko līdzi politiskajām norisēm, viņam par visu ir viedoklis. Uz globalizāciju skrīverietis raugās skeptiski, viņš to salīdzina ar stāstu no Bībeles par Bābeles torni, ko visi cilvēki vienprātīgi, vienā valodā runādami, cēla. Kad tas sabruka, katrs muka uz savu pusi un sāka runāt atšķirīgās valodās. “Vai mēs tagad neceļam Bābeles torni? Ne fiziskā, bet garīgā veidolā,” retoriski vaicā Jānis. “Tā kā pasaulē dzīvojam pašreiz — mēs staigājam pa naža asmeni. Šobrīd pasaulē notiekošā urbanizācija maina cilvēka morāli — viņi nekļūst labestīgāki, nav individuālisti, vairāk kā bara cilvēki.”
“Vēsture atkārtojas, tā iet pa apli. Viena nelaime, ka cilvēki no vēstures nemācās. Viss jau ir bijis, un cilvēces attīstība bijusi augstā līmenī. Līdz to iznīcinājusi kāda katastrofa. Un atkal viss sākās no jauna. Ja būtu saglabājusies Aleksandrijas bibliotēka, tad mēs krietni vairāk zinātu par savu pagātni,” pārdomās dalās Jānis. “Bet tas viss ir aizgājis nebūtībā, un varbūt tāpat aizies viss, kas sasniegts, izveidots tagad. Kara laikā bija tāda teorija — katrs jauns karš sākas ar tiem ieročiem, ar kādiem iepriekšējais beidzās. Pirmais beidzās ar tankiem un lidmašīnām, otrais beidzās ar atombumbu. Trešais sāksies ar atombumbu, bet ar ko beigsies — tas nav zināms. Taču ceturtais karš sāksies ar loku un bultām.”
***

Vaicāju Jānim — kas ir svarīgākais, ko dzīvē sapratis? Ilgi nedomājot, viņš atteic: “Darbs. Tad var sevi piepildīt, gūt apmierinājumu. Un, kad nostrādājies, var mierīgi gulēt. Un darba nekad nevar būt par daudz.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Viss jau ir bijis”

Kategorijas